- Tikai neaizmirstiet, ka jums noteikti jāatgriežas uz kronēšanas ceremoniju, Liza iedunkāja Obzānu. Tas nebūs godīgi, ja dzīres notiks bez jums.
- Kā citādi, iesmējās Sedrs. Kurš gan cits spēs novērtēt Malkoras ķēkšu veikumu? To spēj tikai Zefārs!
- Kas tad tā būs par kronēšanu, ja tajā nepiedalīsies Memetrijs? piebilda Igra.
Lai gan draugi smējās un jokoja, viņu balsīs bija jūtamas atvadu skumjas. Viņi atkal bija uzvilkuši vecās Ullas sarūpētās drēbes un rūpīgi noslēpuši ieročus. Vienīgi šoreiz viņiem nebija nepieciešama ceļamaize, jo Vihels jau pusdienas laikā ziņoja, ka Lodorjans apsolījies sagaidīt viņus Stounhendžas templī.
- Nu, kā es izskatos?! izsteidzies no pils, jau iztālēm sauca Memetrijs. Heinrihs bija laipni atvēlējis viņam savu vikingu natūriķa tērpu, lai valdnieks neatšķirtos no pārējiem.
- Kā trollis tingā, Katrakans smējās, vēderu turēdams. Trūkst tikai ragainas ķiveres, un ari vaigi tādi… pārāk gludi.
- Klau, pēkšņi kaut ko atcerējies, Heinrihs pavilka malā Obzānu, -ja nu jums rodas kaut mazākā iespēja, atved, lūdzu, man Tveiku. Zibens gan ir lielisks radījums, tomēr reizēm man tik ļoti pietrūkst izjāžu…
- Nesolīšu, Obzāns aplika roku jaunekļa pleciem, bet centīšos. Visādā gadījumā es viņam nodošu no tevis sveicienus, ja neko vairāk izdarīt neizdosies.
- Nu ari mēs beidzot esam gatavi, no staļļu puses draugu pulciņam pievienojās Alevina, kura vai vilkšus vilka sev līdzi Džulianu. Šis jau stundām nespēj atvadīties no sava mīluļa. Grūti pat noticēt, ka vēl pirms dažiem mēnešiem es viņu nevarēju ne pierunāt kāpt mugurā pegazam.
- Mani satrauc tas, ka mēs atstājam Katrakanu vienu kopā ar to Filistru, Igra klusi pačukstēja Memetrijam. Es viņai neuzticos.
- Te nu es tev piekritu, Memetrijs grūtsirdīgi nopūtās. Ari mani Firistras klātbūtne dara tramīgu. Taču par Katrakanu vari neuztraukties. Pat ja izrādītos, ka Firistrai aiz ādas ir kaut kas nelāgs, pret Katrakanu viņa ir bezspēcīga.
- Tam ir grūti noticēt, Igra neatlaidās. Palūkojies, kas notiek ar Sedru, kad viņa ir tuvumā!
- Jā, bet tavs draugs nav pa pusei elfs, iesmējās Memetrijs.
- Un tad?! meitene nesaprata.
- Ja Sedrs būtu elfu pēctecis, Memetrijs šķelmīgi pasmaidīja, uz viņu jau sen vairs nespētu nekādu iespaidu atstāt pat visdaiļākās sirēnas. Ja elfs iemīl, tad viņam visā pasaulē ir tikai viena būtne, kam ir vara pār viņa sirdi un prātu. Par Katrakanu es esmu mierīgs. Viņa sirds pieder Meornirai.
Tas nu gan bija jaunums. Igra vairākas minūtes kā apstulbusi lūkojās Memetrijā, nespējot aptvert tikko dzirdēto. Tomēr šī ziņa meiteni nomierināja. Pat ja Filistra kaut ko mēģinātu pasākt viņu prombūtnes laikā, pret Meorniru viņai nebija izredžu.
- Ir laiks, Heinrihs smagi nopūtās. Viņam nepatika atvadas. Nekādas. Tādēļ viņš centās tās padarīt pēc iespējas lakoniskākas.
Šķiet, arī pārējie bija nolēmuši šo skumjo brīdi nevilkt garumā. Visi centās izlikties, ka šķiras tikai uz dažām dienām.
- Sveicini Suzannu! Heinrihs pār plecu uzsauca pēdējā brīdī, dodoties iekšā Džuliana atvērtajā portālā uz Malkoru.
Kas te, pie visiem Somas nešķīsteņiem, notiek?! Firistra no visas sirds ienīda šo ķermeni, kas ierobežoja viņas spējas. Bijis viņai tagad Astafala ķermenis! Ar Astafala dzirdi viņa spētu saklausīt pat meža malā guļošas vāveres sirdspukstus. Bet cilvēka ķermenis to nespēja. Tas nespēja dzirdēt pat to, kas notika dažu soļu attālumā.
Vispirms tika atvērts portāls, kurā nozuda tie divi Smagāra meiča un viņas piegulētājs. Pēc dažām minūtēm tā elfu padauza Alevina atvēra vēl vienu portālu, un tajā devās visi četri zobenvalži, Memetrijs un abi elfu roklaižas Alevina un Džulians. Viņai steigšus bija jārunā ar Meistaru. Bet kā? Pat ja viņa pils staļļos nozagtu visātrāko zirgu, līdz Elkardonai būtu jājāj vairākas dienas. Neviens nepiekristu viņai atvērt portālu uz Elkardonu, un šim ķermenim nebija spārnu, kas ļautu Firistrai ātri sasniegt Loredu.
Kā krātiņā iesprostota viņa soļoja no vienas sienas līdz otrai, cenšoties kaut ko izdomāt, bet neviena veiksmīga doma nenāca prātā. Viņa bija šeit pamesta pilnīgi viena, bez jebkādiem palīgiem un atbalstītājiem, un ikviens plušķis Mentarā bija līdz nāvei uzticīgs Talu puikām.
"Meistar!" Firistra izmisumā sauca. "Ja manas domas spēj sasniegt tevi, lūdzu, atsaucies!"
Elkardonas pils, ap pusnakti
"Astafala, Telokhola, Navandara, Kaleaka un Hasaīka garu tumšās daļas savienojās vienā varenā veselumā, kas, apmeties Domhandā, gaida savu laiku, lai mostos un atkal kaitētu ļaudīm," Smagārs prātā citēja Kranoka hroniku.
Tātad Firistra bija šis "viens varenais veselums". Varbūt tādēļ viņa tā ietekmēja Smagāru? Nē, noteikti ne! Tas bija kas cits. Viņa iedarbojās uz viņa pamatinstinktiem, un tam nebija nekāda sakara ar dēmonu gariem. Ja Firistra spēja šādi ietekmēt viņu zinošu un pieredzējušu burvi -, kā tad viņa iedarbotos uz vienkāršajiem cilvēkiem? Rorikoram taisnība. Kaut ko tādu Loreda nebija pelnījusi. Mataau turēja varu pār valsti ar bailēm, bet tāds valdnieks kā Firistra kļūtu par visu dievinātu paverdzinātāju. Turklāt nedrīkstēja aizmirst arī šīs meičas asinskāri. Uz mirkli Smagāra atmiņā uzplaiksnīja aina: Mataau nocērt galvu kareivim, un Firistra gluži kā vampīrs ar skatienu uztver katru šā skata mirkli.
Riebumā nodrebinājies, Smagārs noraidoši papurināja galvu. Nē, to viņš nedrīkstēja pieļaut. Tad jau ļaudis paši būs gatavi mesties virsū zobeniem, lai tikai izdabātu savai asinskārajai dievībai.
"Tu esi dumjš zaļknābis, Smeg Smagār!" viņš domās pats sevi iepļaukāja. "Kā tu varēji nesaprast?! Tam skuķim noteikti rados ir sirēnas. Tikai tā iespējams izskaidrot to, ka viņa lika tavā ķermenī sarosīties iekāres spēkiem."
Ja viņam ir taisnība, un viņš bija pārliecināts, ka tā ir, tad Firistra vispār būtu jātur no cilvēkiem pa gabalu. Sirēnu rasei, dzīvojot augstu kalnos, retinātā gaisa dēļ bija ļoti novājināta oža. Lai rase neizzustu, daba kompensēja šo trūkumu, liekot sirēnu organismiem izdalīt krietni vairāk dzimumtieksmi raisošu feromonu. Sirēnām tas bija normāli, bet citiem šāds feromonu daudzums lika izjust grūti kontrolējamas dzimumdziņas. Smagāru bija paglābusi tikai labi attīstītā paškontrole.
Izsverot visus par un pret, viņam nācās secināt, ka Rorikora piedāvājums ir visnotaļ pamatots. Šobrīd viņš tiešām bija labākais troņa kandidāts. Protams, pastāvēja risks, ka šo situāciju varētu izmantot Talu mantinieki, kuriem bija likumīgas tiesības pieprasīt varu Loredā. Taču kopš Mataau krišanas bija aizritējušas vairākas dienas, un neviens no Tāliem nebija izteicis savas pretenzijas. Smagāram nācās atzīt, ka viņš tiešām spētu uzlabot dzīvi šajā valstī. Viņš zināja, kā to izdarīt. Taču viņu uztrauca kāds apstāklis Rorikors.
Burvis dzīvoja Loredā jau ļoti sen. Cik tieši, par to Smagāram nebija ne jausmas. Skaidrs bija tas, ka Rorikors ir krietni vecāks par Smagāru un bija pārdzīvojis vairākus valdniekus. Ja viņš vēlējās iesēdināt Smagāru Loredas tronī, lai iegūtu aiz aukliņām raustāmu lelli, kas izpildīs viņa pavēles, tad tā noteikti nebija Smagāra spēle. Viņš neļaus Rorikoram ar sevi manipulēt! Vai nu burvis spēlēs pēc viņa noteikumiem, vai Smagārs kravās mantiņas un dosies mājās. Tas nu bija izlemts.
* * *
Daudzu gadu garumā viņam bija tikai jāpamāj ar pirkstu un ikviens, uz kuru viņš norādīja, bija gatavs vai uz vēdera līst, lai tikai pieņemtu viņa piedāvājumu valdīt Loredā. Šis bija pirmais gadījums, kad kāds uzdrīkstējās ar viņu cīkstēties. Pretestība uzkurināja Rorikorā sen neizjustu azartu. Protams, viņš galu galā panāks savu. Smagārs bija tikai cilvēks. Kaut ari ar dēmonisku piedevu. Un cilvēki bija ļoti paredzami. Arī Smagārs reiz padosies. Bija tikai jāatrod īstās sviras, lai šis mehānisms sāktu darboties.