Rorikora pārdomas iztraucēja pēkšņi uzplaiksnījusi doma par pirmajiem dēmoniem. Visu šo laiku, kopš Astafals bija devies uz Reksaku, Rorikors pat nebija par viņu iedomājies. Malkoras tuvumā viņš Firistru nemanīja, un tas, ka cirmeniešiem bija viņu zobeni un gredzeni, apliecināja, ka Firistra nav tikusi viņiem klāt.
"Nez, kur tas skuķis blandās?" prātoja Rorikors, domīgi velkot ar pirkstiem pa malahīta plāksni.
Viņš gaidīja, gaidīja. Beidzot plāksne atdzīvojās. Rorikors ieraudzīja greznu istabu, kurā, uz grīdas sakņupusi, tupēja Firistra. Neizskatījās, ka viņa šajā istabā tiktu turēta ar varu, tomēr kaut kas nebija labi. Uz bridi atstājis savu ķermeni, Rorikors steidzās pie saviem skolniekiem. Tas, cik grūti viņam bija pārvietoties pat garu valstības zemākajos līmeņos, liecināja, ka viņš dodas uz labi aizsargātu vietu.
"Nu protams," burvis secināja, "Readonas pils. Kā gan es uzreiz neiedomājos?!"
- Astafal! Rorikors klusi pasauca, un Firistra apjukusi palūkojās pa labi, tad pa kreisi, lai atrastu, no kurienes skan Meistara balss.
- Tu tomēr izdzirdēji mani! viņa sajūsmā pielēca kājās.
- Kādēļ tu sauci mani, Astafal? Rorikors centās izlikties, ka tiešām ir dzirdējis dēmonu. Droši vien tā ari bija. Iespējams, tieši tādēļ viņam tik negaidot bija ienākusi prātā doma noskaidrot, kur tie noklīduši.
- Meistar, Firistra saraustīti stāstīja, te kaut kas notiek, bet es nespēju noskaidrot, kas. Cirmeņa izredzētie pirms brīža devās kaut kur kopā ar Talu jaunāko puiku un diviem elfu pieklīdeņiem. Tas noteikti nav uz labu.
- Tu esi labi kalpojis, Astafal, Rorikors uzslavēja. Turpini savu darbu!
Projām viņš bija. Nebija jēgas ilgāk tērēt spēkus, paliekot Readonā, kas bija visai labi aizsargāta pret tumsas zintīm. Steigšus atgriezies savā ķermenī, Rorikors lika plāksnei meklēt cirmeniešus un teju vai neticēja pats savām acīm, kad plāksne tūliņ pat parādīja Akmens Vārtus.
"Pie Tumsas valdnieka pēdām!" Rorikors nodomāja. "Kas tad tas?!"
* * *
Smagārs bija gatavs kārtējam cīniņam ar Rorikoru. Mirkli pamīņājies pie burvja kabineta durvīm, viņš dziļi ieelpoja un pieklauvēja. Vēlā stunda viņu nesatrauca. Tādi kā viņš un Rorikors miegu kā atpūtas veidu izmantoja reti. Jo īpaši tad, ja situācija bija saspringta.
Durvis pavērās, un Smagārs apņēmīgi iesoļoja kabineta pustumsā. Vienīgais gaismas avots šajā telpā bija trīs sveces, kas atradās uz lielā rakstāmgalda pa labi no Rorikora. Burvis sēdēja pie galda un šķita visai neapmierināts ar Smagāra pēkšņo ierašanos, it kā būtu pieķerts darām kaut ko aizliegtu.
Nepievēršot uzmanību Rorikora sapīkumam, Smagārs apsēdās viņam pretī, atbalstīja elkoņus uz krēsla roku balstiem, salika kopā pirkstu galus un klusējot lūkojās Rorikorā, gaidot, lai burvis pirmais uzsāk sarunu. Taču arī Rorikors nogaidoši klusēja.
Situācija draudēja izvērsties par muļķīgu farsu, bet Smagārs nolēma nepiekāpties. Viņam prātā nāca bērnu dienu spēle, kuru viņi ar vietējiem puikām bija nosaukuši par nervu pārbaudi. Viņi iezīmēja noteikta garuma trasi, divi puikas nostājās katrs savā trases galā un, atskanot starta signālam, ko kājas nes, skrēja cits citam pretī. Uzvarētājs bija tas, kurš nenovirzījās no trases un nemetās sāņus, baidoties no sadursmes. Smagārs šajā spēlē vienmēr bija uzvarētājs. Drīz vien citi puikas, zinot to, ka Smagārs labāk dabūs punu nekā metīsies sāņus, jau laikus grieza viņam ceļu, izvēloties labāk zaudēt, nevis savainoties. Arī tagad viņš negrasījās padoties.
- Vai esi pieņēmis lēmumu? Rorikors neizturēja.
- Pirms es pieņemu galīgo lēmumu, Smagārs jutās uzvarējis,
- man būtu jāprecizē daži apstākļi.
- Precizē! burvis rāmi noteica.
- Ja man jāparaksta līgums ar pašu nelabo, es vēlos zināt, ko no tā iegūsti tu, viņa balss skanēja mierīgi un lietišķi kā cilvēkam, kurš ieradies apspriest darījumu un panākt sev izdevīgākus noteikumus.
Bridi cieši lūkojies Smagāra sejā, Rorikors ar īkšķi un rādītājpirkstu gurdi izberzēja acis un uz mirkli sastinga, satvēris virsdeguni. Pēkšņi viņš šķita vecs kā visa pasaule un bezgala noguris.
- Gribi dzirdēt patiesību, Smeg Smagār? Rorikors klusi iesāka.
- Tad zini, man no tā nav nekāda labuma. Šajā darijumā es neko neiegūstu. Ja tu domā, ka man ir svarīgi palikt Loredā, ka esmu te pieaudzis un iesakņojies, tad tu kļūdies. Man nebūtu vajadzīga pat stunda laika, lai sakravātos un dotos projām. Vari būt drošs, man Domhandā vietas pietiks. Darāmā ari. Es izteicu tev savu piedāvājumu tikai pašas Loredas dēļ. Kādu laiku esmu dzīvojis šajā valsti un jūtos par to atbildīgs. Tas ari viss. Patiesībā man ir nospļauties gan par Loredu, gan par visu Domhandu ar visiem tās ļautiņiem, lai kādi tie būtu. Arī par tevi man nospļauties,
Smeg Smagār. Ja vēlies, vari iet, savākt savus cilvēkus un doties, kur acis rāda. Esmu no jums visiem noguris. No jūsu kašķiem, vājībām, sīkajām intrigām, stulbuma, maziskuma un zemiskuma. Neviens no jums nav pelnījis, lai kāds par jums rūpētos. Lēmums, kuru tu pieņemsi, būs tikai tavs lēmums. Tikai tu būsi atbildīgs par visām sava lēmuma sekām.
Tas bija nāvējošs trieciens. Pirmo reizi mūžā Smagāram gribējās novirzīties no trases, dodot ceļu daudz spēcīgākam un izturīgākam pretiniekam. Rorikora pēkšņā atklātība satrieca pīšļos visu viņa rūpīgi izplānoto pārrunu stratēģiju.
- Vai tas nozīmē, ka tu nekad neapstrīdētu manus lēmumus un nemēģinātu mani ietekmēt? jau uzdodot šo jautājumu, Smagārs to nožēloja. Pēc visa, ko bija sacījis Rorikors, Smagāra jautājums bija muļķīgs.
- Kā jau teicu, mans draugs, Rorikors smagnēji piecēlās un, uzgriezis sarunbiedram muguru, nostājās pie loga, man nebūtu vajadzīga pat stunda, lai dotos projām no Loredas. Ja uzskati, ka es traucēšu tev valdīt pēc taviem ieskatiem, pasaki! Es nekavējoties došos ceļā.
Viņš bija sakauts kā puika. Jebkādi turpmākie jautājumi un savu noteikumu diktēšana bija lieka. Viņam bija atstāta tikai viena iespēja: pateikt "jā" vai "nē".
- Kāds ir tavs lēmums, Smeg Smagār? Rorikors jautāja, pat nepagriezies uz viņa pusi.
Kādēļ Meistars klusēja? Kādēļ Odins bija atstājis viņu vienu tik svarīgā brīdī? Vai tiešām viss šā lēmuma smagums viņam bija jāiznes uz paša pleciem?
Smagārs piecēlās. Viņam ļoti gribējās doties projām, paliekot atbildi parādā, tomēr kaut kas lika viņam apstāties. Satvēris krēsla atzveltnes rotājumus, viņš tik cieši apvija pirkstus ap tiem, ka koks tik tikko nesabirza sīkās skaidās.
- Kāds ir tavs lēmums? burvis atkārtoja, turpinot lūkoties tumsā aiz loga.
Lēmums! Ja šo lēmumu pieņemt būtu tik vienkārši, viņš labāk izvēlētos tūliņ pat atstāt Elkardonu. Bet runa nebija par viņu. Runa bija par visiem Loredas cilvēkiem. Runa bija par Loredas kaimiņvalstīm, kuras šobrīd neziņā lūkojās uz agrākās diktatūras pusi, cenšoties uzminēt, kā Mataau krišana ietekmēs viņu dzīvi.
- Kāds ir tavs lēmums, Smagār? Rorikora balsī bija dzirdams nogurums.