- Gatavojies ceremonijai, mans draugs, Smagārs noteica aizkritušā balsī, kas viņam pašam šķita sveša.
- Tu uzņemies nopietnu darbu, Smagār, burvis šķita pat augumā sakrities, bet viņa balsī bija saklausāms atvieglojums. Acīmredzot viņam tiešām rūpēja Loredas intereses. Ja ne vairāk, tad kā pateicība par ilgo uzturēšanos šajā valstī. Vismaz tu nebēdz, kā to dara tavi draugi.
Tas nu bija par daudz! Smagāru plosīja pretrunīgas vēlmes: no vienas puses, viņam ļoti gribējās noskaidrot, ko tieši Rorikors bija gribējis sacīt. No otras puses, visa viņa būtība tiecās ātrāk doties projām no kaujas lauka, kurā viņš bija cietis tik smagu sakāvi. Šoreiz viņš ļāvās vēlmei bēgt. Neteicis vairs ne vārda, Smagārs devās laukā no Rorikora kabineta.
Pie Akmens Vārtiem, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša ceturtā ceturkšņa ceturtā diena
(25. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra)
- Kādēļ mums tas jādara naktī? Memetrijs bija neizpratnē. Loreda taču tagad neuzrauga Vārtus.
- Atšķirībā no domhandiešiem, kārtojot lāpas, paskaidroja Obzāns, -Jaunās pasaules cilvēki pat nenojauš, ka viņu iecienītais tūrisma objekts patiesībā ir portāls, kas savieno vismaz divas pasaules. Turklāt Jaunajā pasaulē Vārti atrodas klajā laukā, kur diendienā tos dodas apskatīt tūkstoši ziņkārīgo vai to, kas uzskata Stounhendžas templi par svētvietu. Iedomājies, kādu sajūsmu izraisītu mūsu ierašanās gaišā dienas laikā!
Memetrijam to bija grūti iztēloties, tomēr viņš pieņēma, ka Obzāns zina labāk. Viņam šis pasākums sāka uzdzīt šermuļus. Sākotnējā sajūsma par jaunu piedzīvojumu bija noplakusi, un nu, kad viņš jau stāvēja uz piedzīvojuma sliekšņa, viņu pārņēma nedrošības izjūta un pat neliela panika.
Kamēr Obzāns un Alevina gatavoja Vārtus rituālam, Igra domīgi ielūkojās meža tumšajā biezoknī. Pirms nieka divām nedēļām viņi bija šeit ieradušies un izcīnījuši savu pirmo asinīm slacīto uzvaru. Divas nedēļas! Tikai divas nedēļas. Jau viņu bilancē bija atkarota veselas valsts neatkarība, ilgus gadus pastāvējušas varas gāšana un sabiedroto pulks visā Domhandā. Ja tā padomā, kopš vakara, kad Sedrs bija atnesis mājās savu neparasto atradumu, bija pagājis tikai mēnesis. Bet Igrai tas bija kā vesels gads vai pat vairāki.
- Viens aplis ir noslēdzies, domīgi ieminējās Zefars, it kā būtu noklausījies meitenes domas.
- Sedra vārdiem runājot, viņa skumji pasmaidīja, esam pabeiguši pirmo līmeni.
- Bet pirmais nekad nav pēdējais, mazā, Sedrs nebēdnīgi pačukstēja. Esam izpildījuši visus uzdevumus un tagad varam doties uz otro līmeni pretī jauniem izaicinājumiem.
- Hei, puis! uzķērusi drauga rotaļīgo noskaņojumu, Igra iedunkāja viņu. Vai to es dzirdu no cilvēka, kurš vēl nesen protestēja pret dzīvošanu pēc citu sarakstīta scenārija?
- Suzannai bija taisnība, Sedrs mākslotā bezspēcībā noplātīja rokas. Spēlē ir noteikumi, kurus var apiet, mainot visu spēles gaitu. Mēs to paveicām Malkorā. Šis sasniegums scenārijā nebija paredzēts.
- Labs ir, ļaudis, uzsauca Obzāns, ar Quardendra aizdedzinot lāpas. Esam gatavi doties ceļā.
Nostājušies katrs savā Vārtu pusē, Džulians un Alevina sāka skaitīt Vārtu Vārdus, kas atšķīrās no tiem, ar kuriem viņi bija atvēruši portālu pirms divām nedēļām. Domhandā lietoja elfu Vārdus pirmtautas valodā.
Charta ehos tri nuhan molti, Verte ando rjaneve sare, Lin kovvi klitni sajek, Tri bakti halalli brinvek, Senkvadat mekolne quare, Sneiet tandi traadi nuhan!
Dzīves kokā Zibens sper, Uguns spēkam durvis ver, Vējš kad pelnus izkaisīs, Ūdens traukā izšķaidīs, Noslēdzies būs dzīvais loks, Taps par zemi atkal koks!
Elfu skolnieki trīs reizes noskaitīja Vārdus, un pēc katras reizes atdzīvojās kāda no Vārtu daļām. Vispirms ar savādu iekšējo starojumu piepildījās senie akmens bluķi. Tad spēcīga vēja brāzma izbrāzās cauri mežam, liekot lāpu liesmām gandrīz noslāpt. Uz pēkšņās tumsas fona Vārtu akmeņi iezaigojās, un Vārtu arkā ieplūda zilgana migla. Visbeidzot, Vārdiem izskanot pēdējo reizi, Vārtu arku aizpildīja enerģijas staru tīklojums, kādu viņi jau bija redzējuši iepriekš. Vārti bija atvērti.
Pirmā stāsta beigas