- Ir lietas, kuras var zināt tikai Merlina, beidzot atguvis runas spēju, dobjā balsi noteica Šons.
- Jūs domājat tās, ka viņa dzimusi pavasara saulstāvjos, planētu parādes un pilnmēness laikā? Sedrs pasmīnēja. To zināja ne tikai Igra. Taču cilvēks "no pasaules" to diez vai būtu varējis uzzināt citādi. Vai varbūt jūs runājat par to, ka Merlina sadumpojās pret jūsu ciema agrāko raganu? Vai to, ka vecā ragana, kuru nomušīja pašas mācekle, ir sacījusi, ka Merlinā ir iemiesojies sens gars?
Igras vecāku neticiba gan gaisa, gan pieauga līdz ar katru Sedra vārdu. Viņi sāka ticēt, ka viņu meita ir dzīva un Sedrs tiešām zina, ko runā. Tajā pašā laikā viņiem bija grūti noticēt tam, ka ragana varējusi pārvērst cilvēku par rāpuli. Ko lai te iebilst? Arī Sedrs neticētu, ja nebūtu redzējis pats savām acīm.
Tomēr Sedrs nebija rēķinājies ar vienu. Kolīdz Igras vecāki noticēja tam, ka viņu mazā meitiņa nav kļuvusi par barību vilkiem, viņi apbēra Sedru ar veselu jautājumu lavīnu. Kur viņa atrodas? Vai labi jūtas? Vai dzīve čūskas ādā nav viņu ietekmējusi? Vai Merlinai nekā netrūkst? Vai viņš Sedrs ir labi rūpējies par viņu meitiņu visus šos gadus? Tā bez gala. Cik vien labi spēdams, viņš mēģināja atbildēt uz O'Nellu jautājumiem, tomēr tas nebūt nebija viegli, jo vienlaikus nācās atbildēt abiem un tad nereti radās pārpratumi: atbildot mātei "jā", šo pašu atbildi saņēma arī tēvs, kura jautājums prasīties prasījās pēc atbildes "nē".
Nomierinieties, lūdzu, nomierinietiesI Sedrs izmisīgi lūdzās. Pagaidiet! Man ir ierosinājums. Līdz jūsu ciematam nav tāls ceļš. Ja jūs nedaudz paciestos, es varētu doties atpakaļ uz Lionu un jau rīt no rīta jūs apskautu savu meitu.
O'Nelliem nebija viegli saprast, kā iespējams pārvietoties tik ātri, bet, kad Sedrs viņu pašu mājas pagalmā parādīja darbībā savu dēli, tēvs sajūsmā noelsās. Māte gan bažījās, vai viņu meita ar šādu riku spēs pārvietoties. Nūjā, viņu uztverē Igra vēl aizvien bija maza natūriķu meitene, kura sveču gaismā lasa senas, uz papīra drukātas grāmatas.
Ne bez pūlēm pārliecinājis Igras vecākus nogaidīt līdz nākamajam ritam, Sedrs steigšus devās atceļā. Viņš steidzās ne tikai tādēļ, ka bija jāpavēsta draudzenei labās ziņas. Viņu pārņēma savāds nemiers.
Liona, Sedra dzīvoklis, tās pašas dienas vakars
Apziņa negribīgi atgriezās Igras ķermenī. Apkārt skanēja dažādi trokšņi. Dažus no tiem viņa uztvēra ar ķermeni, citus ar dzirdi. Tas bija traucējoši. Nāksies iemācīties sadzīvot ar šo "dāvanu". Ar spēju redzēt termospektrā bija vienkāršāk: viņai tikai bija jāskatās vai nu kā cilvēkam, vai kā čūskai.
Pēkšņs nemiers kā sīkas tirpas pārskrēja viņas ķermenim. Klusi ierāvusies istabas kaktā, viņa ieklausījās krēslojošajā apkārtnē. Savādas skaņas plūda no dzīvokļa durvju puses. Iespējams, ka atgriezies Sedrs, taču viņš būtu atvēris durvis ar savu identifikatoru. Drīz klusā skrapstēšana norima un iezumējās namrunis. Nē, tas noteikti nevarēja būt Sedrs.
Igra saņēmās un, lai gan bailes auga ar katru mirkli, devās pie durvīm. Namruņa displejs rādīja kādu vīrieti. Viņš bija tērpies garā, tumšā mētelī, un seju aizēnoja platmale.
"Ja es izlikšos, ka neviena nav mājās, viņš droši vien ies projām," Igra sprieda. Taču virs projām negāja. Vēlreiz nospiedis izsaukuma taustiņu, viņš nepacietīgi mīņājās pie dzīvokļa durvīm.
Pēkšņi tumšais stāvs saspringa. Šķita, ka viņš ieklausās. Ari Igra pievērsa uzmanību tam, ko jūt viņas ķermenis, un uztvēra lifta mehānisma grabēšanu un trošu šņirkstoņu. Uz mirkli viņa aizturēja elpu. Taču, kamēr viņa klausījās, tumšais stāvs jau bija nozudis. Iespējams, ka viņš bija paslēpies kaut kur priekšnama tumšajās vietās, kur viņu nevarēja redzēt namruņa acs.
Klabēdamas atvērās lifta durvis, un Igra atviegloti nopūtās tas beidzot bija Sedrs. Negaidīdama, kad draugs pats atvērs durvis, viņa steigšus atgrūda tās vaļā un metās Sedram ap kaklu. TUmšo viru nekur
neredzēja. Varbūt svešais bija izmantojis avārijas izejas kāpnes.
* * *
Nevarētu teikt, ka Sedru šāda sagaidīšana pārsteidza. Pārsteigums tas vēl būtu maigi teikts. Viņš jutās apstulbis. Lai gan pēdējās diennakts laikā Igra bija klaji izrādījusi savu emocionalitāti, šāda reakcija bija pārspīlēta.
- Man tev kaut kas jāizstāsta, abi vienā balsi izšāva, tiklidz aiz viņiem bija aizvērušās dzīvokļa durvis.
- Sāc tu pirmā, Sedrs pasmaidīja.
- Nē, labāk sāc tu, meitene nokaunējās pati par saviem jūtu uzplūdiem un bailēm, kuras tagad sāka šķist muļķīgas.
- Nē, nē, Sedrs sparīgi iebilda. Mans stāsts būs garš. Labāk stāsti tu.
Steigā bērdama vārdus, Igra izstāstīja par neparasto apmeklētāju. Viņa bažījās, ka Sedrs viņas bailes uzskatīs par slimīgām iedomām. Taču viņš domīgi noklausījās Igras vēstījumu un pēc īsa brīža noteica, ka tas varētu būt kāds apmaldījies svešinieks. Lai gan Sedrs centās draudzeni nomierināt, Igru viņa sacītais nepārliecināja. Viņa juta, ka kaut kas nav tā, kā tam jābūt. Tomēr, lai neizpelnītos Sedra zobgalības, viņa nolēma par savām izjūtām pagaidām klusēt. Turklāt viņa dega nepacietībā uzzināt, kā Sedram veicies Saules ciematā.
Saimniekodams savā vecpuiša virtuvē, Sedrs pavēstīja Igrai labo ziņu par raganas nozušanu. Lai gan Igra nebija sajūsmā, tomēr viņa neiebilda pret drauga priekšlikumu jau nākamajā dienā doties ciemos pie vecākiem. Viņa gan mēģināja atrunāties, ka rīt taču ir pirmdiena un Sedru gaida darbs, tomēr šis arguments neiedarbojās. Izrādās, ka jau mājupceļā Sedrs bija nosūtījis birojam ziņu, ka ģimenes apstākļu dēļ viņam nepieciešamas dažas brīvdienas. Tagad atlika atrisināt kādu agrāk nesvarīgu jautājumu: Igra taču nevarēja doties pie vecākiem Sedra uz ātru roku nopirktajās drēbēs. Tādēļ pēc vieglām vakariņām abi devās uz tuvāko lielveikalu.
Liona, krodziņš cave ā vin, vēls tās pašas dienas vakars
- Sarīkot slēpni nebūs nekādu grūtību, sprieda Henrijs Lors, viens no labākajiem Džona vienības vīriem. Ja tajā dzīvoklī kāds tiešām dzīvo, tad uzturas tur reti. Vismaz durvju sargs sacīja, ka tur dzīvojot kaut kāds kurjers. Ja pa dienu atslēgsim dzīvokli, varēsim saimnieku sagaidīt vakarā pārnākam no darba.
- H ir stulbākā doma, kādu man nācies no tevis dzirdēt, Hen, Džons vai vārījās dusmās. Mums nav tik daudz laika! Tas puisis ir jāsagūsta pēc iespējas agrāk. Vai pārbaudīji citus dzīvokļus?
- Jā, bet tajos pārsvarā dzīvo vai nu pensijas labumus baudoši bijušie ierēdņi, vai pilnīgi nekaitīgas ģimenītes ar mazuļiem.
- Tev šķiet, ka "nekaitīgās ģimenītēs ar mazuļiem" nevar būt kāds, kam pieder artefakts?! Džons juta, ka tūliņ sāks kliegt.
- Es aprunājos ar durvju sargu, Džon, Henrijs taisnojās. Neviens cits visā šajā mājā neatbilst tavam aprakstam. Tu pats teici, ka tas nevar būt pavisam vienkāršs cilvēks, ka viņā jābūt kaut kam neparastam.
- Labi, Džons centās savaldīties. Šodien mēs tik un tā neko vairs nevaram pasākt. Rīt no rīta tu dosies turp un, ja tas būs nepieciešams, pielipsi tam puisim kā ēna.
Liona, lielveikals modern, tajā pašā laikā
Nekad iepriekš Igrai nebija bijusi nepieciešamība doties pirkt drēbes. Viņa, protams, bija dzirdējusi par šādiem gājieniem runājam Sedra draugu meitenes, bet pati nekad nebija saskārusies ar nepieciešamību izvēlēties visus šos niekus svārkus, kleitas, šalles… Tas bija vienlaikus aizraujoši un tomēr stulbi. Kam vajadzīgas visas šīs ārišķības?! Taču Sedrs nelikās mierā. Viņš gribēja, lai draudzenei ir labākais, ko viņš varēja atļauties.