Krustu šķērsu izstaigājuši jau ceturto apģērbu veikalu, viņi tā ari nespēja vienoties par to, kas Igrai būtu piemērotāks svārki vai bikses.
Nu, padomā taču ar galvu, Sedr, Igra aizsvilās. Ja mēs dosimies ceļā ar tavu dēli, ceļošana svārkos varētu kļūt par ļoti amizantu skatu daudziem ļaudīm.
Galu galā abi vienojās par ērtām, sportiskām biksēm, dažiem džemperīšiem, virsjaku un sporta kurpju pāri. Ieraudzījusi kurpes uz augstiem papēžiem, Igra šausmās iesaucās, ka tādi moku rīki domāti tikai sieviešu spīdzināšanai, un nebija pat pierunājama tās uzlaikot. Somu veikalam viņa pagāja garām kā tukšai vietai, bet veļas tirgotavā šokēja pārdevēju, palūdzot kaut ko ļoti vienkāršu un ērtu. Vienīgais, ko Igra piekrita uzlaikot, bija smalka sudraba važiņa ar tajā iekārtu čūsku, astoņniekā savijušos. Neuzkrītošā, bet gaumīgā rota viņai šķita ne vien simboliska, bet ari ļoti tuva.
Strīdoties par nepieciešamību iegādāties Igrai vēl kādu nieku jostu vai cepuri abi pagāja garām savādam vīram. Lai gan bija acīmredzams, ka puisis cenšas nepievērst sev lieku uzmanību, ar tērpu vien pietika, lai viņam tiktu veltīti daudzu ziņkārīgie skatieni. Pat šajā laikā, kad ikviens dzīvoja, ģērbās un domāja, kā pašam tīk, melnais, garais mētelis bija uzkrītošs. Tikpat neparasta bija puiša āriene: tumšās, gandrīz melnās acis šķita uzsūcam gaismu; garie, nedabiski tumšie mati atmirdzēja ar zilu spīdumu. Viņa sejā viss šķita "pārāk". Acis bija novietotas pārāk tuvu viena otrai un pārāk dziļi iegrimušas dobuļos. Augšlūpa bija pārāk plāna. Seja pārāk asimetriska. Deguns pārāk smalks. Tomēr, neraugoties uz visiem "pārāk", viņu noteikti nevarētu nosaukt par neglītu. Gluži pretēji. Viņš bija pat ļoti izskatīgs.
Igra nesaprata, kādēļ, ejot garām vīrietim, viņu pārņēma tādi paši drebuļi, kādus viņa juta, kad pie durvīm stāvēja svešinieks. Kaut kas savādniekā šķita līdzīgs.
"Gan jau tās ir tikai manas iedomas," meitene nosprieda un nolēma Sedram neko neteikt.
* * *
Tas bija tiešām dīvaini. Stāvot pie dārglietu stenda lielveikalā Modern, Obzāns bija sajutis tuvojamies kaut ko, ko viņš nespēja izskaidrot. Šķita, ka viņa obsidiāna gredzens sajūt vēl kādu gredzenu. Tā tas parasti notika, kad viņš atradās Smagāra tuvumā. Taču ne Smagāra, ne viņa vīru tuvumā nebija, to Obzāns varēja pat apzvērēt. Ielūkojies kartē, viņš secināja, ka gan baltais, gan zilais punkts atrodas netālu no viņa melnā punkta. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka dimanta un safīra zobenvalži ir tepat netālu. Tātad tepat netālu bija jābūt arī kādam kaujiniekam. Šonakt viņam gulēt nebūs lemts.
Sedra dzīvoklis, nakts
Diena bija tiešām gara. Sedrs jutās pārguris, taču nespēja aizmigt. Tas, ko Igra pavēstīja, viņam atgriežoties, šķita galīgas muļķības: vīrs melnā mētelī, spēja redzēt termospektrā un dzirdēt kā čūskai. Jā, laikam jau nevajadzēja atstāt viņu vienu tik drīz pēc pārvēršanās. Acīmredzot viņa vēl nav tam gatava. Kā nu ne! Sedrs mēģināja iztēloties, kā justos viņš pats, ja viņam nāktos piedzīvot to, ko redzējusi Igra. Jācer, ka tikšanās ar vecākiem un atgriešanās ierastā vidē viņai palīdzēs atgūt iekšējo līdzsvaru.
Beidzot domas sāka jukt, un Sedrs iegrima dziļā, teju vai bezsamaņas stāvoklim līdzīgā miegā. Lai gan viņš jau bija paguvis pierast pie saviem iknakts murgiem, tas, ko viņš sapņoja šonakt, bija kaut kas gluži atšķirīgs.
Sedrs redzēja sevi ejam pa šauru, zemu pazemes eju. Vienīgais apgaismojums bija vārgi degoša lāpa. Tā drīzāk gruzdēja, nevis dega, tādēļ viņš taustīja ceļu, velkot plaukstu gar klints sienu. Pirksti rūpīgi iztaustīja katru izcilni. Beidzot! Viens izcilnis būtiski atšķīrās no klints dabiskā rievojuma. Viņš bija atradis ieeju dēmonu slepenajā kambari. Aptaustījis klinti abpus izcilnim, Sedrs pārliecinājās, ka akmens bluķis cieši noslēdz ieeju.
"Citādi to atvērt nebūs iespējams," viņš nodomāja un čukstus noteica: "Ergandierda!" Ar klusu šņācienu milzīgais klintsbluķis iegrima dziļāk sienā un sāka lēni virzīties sāņus. Sedram pretī vērās dziļa tumsa.
"Beidzot es tos atradu!" viņa sirds uzgavilēja. Sīkiem drebuļiem skrienot pār visu ķermeni, viņš spēra soli tumsā.
Tiklīdz Sedrs bija pārkāpis pāri klintī veidotajai ieejai, alā iedegās gaismekļi, un viņš uz mirkli apžilba. Gaisma nebija spilgta, taču pēc lāpas niecīgās gaismiņas acīm bija vajadzīgs laiks, lai aprastu ar šādu apgaismojumu. Alas vidū uz milzīga marmora postamenta stāvēja pieci kristāli ametists, smaragds, rubīns, safīrs un dimants.
"Beidzot! Noljāras kristāli! Cilvēku ceļš uz brīvību," viņš tīksmi nodomāja. Maģisks spēks virmoja telpā, un uz mirkli Sedrs ieslīga savādā transā. Taču tas nebija ilgi. Steigšus paķēris kristālus, viņš rūpīgi noslēpa tos zem drānām. Bija jāpasteidzas. Ja dēmoni atklās, ka viņš aizlavljies projām, nebūs labi.
Iznākot no apgaismotās alas tumšajā ejā, viņš sajuta uzmācamies pēkšņu satraukumu. Kaut kas bija noticis. Cenšoties nezaudēt ne mirkli dārgā laika, Sedrs taustījās gar sienu, lai atrastu ceļu atpakaļ, iekams acis vēl nebija apradušas ar tumsu. Priekšā kaut kas sakustējās. Bija dzirdama smaga, sēcoša elpa. Tumsa priekšā sabiezēja vēl tumšāka, un Sedrs sajuta, ka viņa prātu kāds cenšas nolasīt.
"Tomēr pieķērāt," viņš sastinga, pieplaka sienai un aizturēja elpu. Dēmoni tumsā redzēja daudz labāk par viņu, taču viņš cerēja, ka paliks nepamanīts.
Velti! Tumsā uzzibsnīja sārta gaisma.
"Cik tie dēmoni tomēr ir dumji," Sedrs nodomāja. Meklējot viņu, viņi atklāja arī sevi, un tagad, kad gaismas lode bija apžilbinājusi abus gan meklējamo, gan meklētājus -, priekšrocības bija tam, kurš vēlējās sasniegt savu mērķi par katru cenu. Dēmoni pārāk paļāvās uz savām maģijas prasmēm, bet Sedru vadīja vēlme tikt projām, aiznesot sev līdzi laupījumu.
"Redomendra!" viņš skaļi piesauca lāstu. "Redomendra! Redomendra!"
Nebija svarīgi, cik precīzi trāpīs nāvējošais lāsts. Svarīgi bija nodarīt dēmoniem iespējami lielāku kaitējumu, lai tiktu prom un aizkavētu vajātājus. Lāsta šautras lidoja uz visām pusēm, ik pa brīdim kā zibens izgaismojot eju. Priekšā bija manāma rosība, un kaut kas nosprostoja ceļu. Tas nozīmē, ka izkļūt no ejas nebūs iespējams. Vienīgā izeja bija teleportēšanās. To Sedrs arī izmantoja.
Marseļa, 4298. gada 29. marta rīts
Smagārs tikko bija beidzis vingrot un ar baudu ienira baseina dzestrajā ūdenī. No Džona nebija saņemtas priecīgas ziņas. Varētu pat teikt, ka Džona misijai pagaidām nebija nekādu rezultātu. Gaidīšana Smagām tracināja. Viņš vispār nebija no tiem, kuriem patīk gaidīt, bet šajā situācijā kavēšanās varēja dārgi maksāt. Atgūlies uz muguras, viņš ļāva ūdenim glāstīt ķermeni, un viņa prāts ieslīga vieglā transā.
Domas slīdēja garām kā lielas, gausas zivis. Šķita, ka ķermenis pastāv pats par sevi un Smegs ir atdalījies no tā.
"Ilgi tu tā gulšņāsi?" jautāja ķērkstoša balss, kas šķita skanam kaut kur Smagāra būtības centrā.
"Ko vēl es varu darīt, Meistar? Mani ļaudis jau meklē zobenvalžus," Smagārs mierīgi atbildēja.