- Vai atnesāt? viņš nesasveicinājies jautāja.
Ne vārda nebilstot, Džons pasniedza vīrelim neizsekojamu identifikatoru.
- Pieci tūkstoši ūniju, kā bijām vienojušies, viņš nicīgi nošņāca.
- Labi, tātad man jāpanāk, lai Safrolo ierodas šķērsielā pie Vispasaules galerijas ap pulksten vienpadsmitiem vakarā. Pareizi?
- Tieši tā, Džons apstiprināja. Tikai šoreiz gan pacenties nenokavēt. Viņam tur jābūt vienpadsmitos, nevis tad, kad vien tev ienāks prātā.
- Protams, kungs, vīrelis pieglaimīgi atbildēja. Kā jums tīk, kungs.
Sedra dzīvoklis, tajā pašā laikā
Gatavojoties ceļam, Sedrs nolēma šoreiz neapgrūtināt sevi ar ceļojuma piederumiem. Turklāt bez mugursomas viņam būs vieglāk palīdzēt Igrai turēties uz dēļa. Tomēr kaut kas nedeva mieru. No gredzena strāvoja savāds satraukums. It kā gredzens par kaut ko raizētos.
"Muļķības," viņš sev sacīja. "Priekšmetiem nav jūtu. Par kādu satraukumu var būt runa?"
Taču sevis mierināšana nelīdzēja. Kaut kas vilkšus vilka viņu pie zobena, kas bija droši novietots viņa guļamistabas skapi.
- Kas tev notika? Igra jautāja, pamanījusi, ka drauga pacilātais noskaņojums uz mirkli pagaisis.
- Zobens, viņš domīgi noteica. Man nez kādēļ šķiet, ka tas man kaut ko grib sacīt.
"Cik stulbi," viņš norāja pats sevi.
- Iespējams, draudzenes ticība pārdabiskajam reizēm bija kaitinoša. Taču nakts sapnis un rīta piedzīvojums vannasistabā neļāva Sedram izteikt kādu dzēlīgāku piezīmi.
- Varbūt tev vajadzētu ieklausīties? Igra piesardzīgi sacīja.
Sedrs piegāja pie skapja, atvēra to un izņēma mirdzošo zobenu. Caur
roku visā ķermenī ieplūda enerģija. Pēkšņi Sedrs zināja, ka nedrīkst atstāt zobenu mājās. Kā viņš to zināja, tas viņam pašam palika noslēpums.
"Noljāras kristāls," Sedram iešāvās prātā. "Ja vēl zinātu, kas tas tāds ir."
- Klau, Sedr, mums tas jāņem līdzi, Igra pēkšņi sacīja. Es nezinu, kādēļ, bet es jūtu, ka nav droši atstāt to šeit.
Igras sacītais sasaucās ar viņa paša nojautām.
"Kas varētu notikt?" Sedrs prātoja. "Māja ir apsargāta, pie durvīm dežurē sargs, turklāt mājas vadības sistēma nekavējoties ziņotu policijai, ja dzīvoklī kāds iekļūtu bez identifikatora."
Viss, protams, bija pareizi, taču mieru atgūt nepalīdzēja. Brīdi prātojuši, draugi no vairākām Sedra siksnām sameistaroja kaut ko līdzīgu policistu lāzerpistoļu jostai: divas lences noturēja uz muguras siksnu, kas neļāva zobenam kustēties. Virs šāda veidojuma varēja uzvilkt jaku, un tas neierobežoja kustības. Bija pēdējais laiks doties ceļā, jo kopā ar Igru Sedram nāksies lidot lēnāk un ne tik augstu.
Lionas centrs, tajā pašā laikā
Sēžot savā kabinetā, Zefīrs garlaikoti strinkšķināja ģitāru. Šodien birojā nebija darāmā. Arī tiesā ierasties nevajadzēja. Viss bija izdarīts lietas pabeigtas, nodotas, apsūdzības sagatavotas.
Zefārs ienīda šādas dienas. Vienīgā iespēja izklaidēties bija paukošanas nodarbības, taču arī tās šodien atkrita, jo vienīgais cilvēks, ar kuru viņš labprāt sacentās, viņa draugs un studiju biedrs Leo bija aizņemts, bet paukoties ar kādu citu viņš vairs nevēlējās. Kopš viņam bija zobens, rapieris vai jebkurš cits duramais vairs nesagādāja prieku. Tādēļ viņš bija atļāvies to izmantot cīņā ar sasodīti pļāpīgo žurnālistu.
Tagad notika tieši tas, ko viņš jau bija gaidījis: visas pasaules ziņu aģentūras plijās viņam virsū, lūdzot "kaut vai dažus vārdus par neparasto un unikālo mākslas priekšmetu". Tas bija ne vien nogurdinoši, bet ari kaitinoši. Zobens piederēja VIŅAM. Tikai viņam!
Pagrūdis malā ģitāru, viņš atvēra rokas datora hologrāfisko ekrānu un jau sāka rakstīt ziņu Suzannai viņa bērnības draudzenei, kura vēl joprojām dzīvoja Zviedrijā, kur viņi bērnu dienās bija spēlējuši bumbu un trenkājuši baložus. Zefārs nebija sastapis Suzannu jau vairākus gadus un meloja pats sev, ka atšķirtība viņu nemaz nesatrauc. Tomēr šad un tad, palūkojoties uz to dienu attēliem, kas rotāja kamīna dzegu, viņš skumji nopūtās, ilgojoties pēc mežonīgās, nepakļāvīgās un brivdomīgās būtnes.
Iztēlojoties Suzannu sēžam viņas milzīgā, melni lāsmojošā ērzeļa mugurā, Zefāra sirds pildījās siltām jūtām. Viņa bija īsta amazone. Ne jau velti tieši tā saucās viņas rīkotās vasaras nometnes meitenēm "Amazones". Šaut ar loku, cīnīties ar zobeniem, sēžot zirga mugurā, jājot justies labāk nekā aeromobilī to visu Suzanna mācīja savu nometņu dalībniecēm. Zefārs apbrīnoja draudzeni. Nometnes viņa ik gadu rīkoja par saviem līdzekļiem, un meitenēm tās bija bez maksas, tādēļ nodarbības varēja atļauties ari ne ļoti turīgu vecāku meitas, starp kurām Suzanna bija atklājusi ne vienu vien īpaši talantīgu skolnieci. Dažas pusaudzes tagad bija pasaules mēroga sportistes.
"Tomēr nē!" Zefārs izslēdza ekrānu. "Kā lai zina, vai viņai maz ir laiks lasīt manus sūtījumus?"
Protams, brīvo dienu varētu izmantot, lai apciemotu vecākus, taču ari šī doma nebija iepriecinoša. Aizvadīt vairākas stundas, pieklājīgi izvairoties no tiešām atbildēm uz mātes jautājumiem par viņa plāniem dzimtas turpināšanas jautājumā vai ar tēvu pārspriežot darījumus, Zefāram noteikti negribējās. Smagi nopūties, viņš paņēma ģitāru un sāka spēlēt kādu smeldzīgu melodiju.
Skotijas kalniene, Saules ciemats, tajā pašā laikā
Dzimtās ainavas lika Igras sirdij pukstēt straujāk. Lidojums uz Sedra dēļa jau pats par sevi bija īsts piedzīvojums, taču zaļi mirdzošie kalni un ielejas no putna lidojuma bija elpu aizraujošs skats.
Tomēr, tuvojoties ciematam, Igras pacilātais garastāvoklis izgaisa kā nebijis. Visi ciematnieki bija sapulcējušies pie O'Nellu mājas un sagaidīja viņas ierašanos kā gadsimta lielāko notikumu. Jaunais burvis Seonaids bija tērpies greznākajās rituālu drānās un iekūris gariem veltītu uguni. Tas nu bija par traku!
"Griezies atpakaļ," viņa domās lūdza draugu. "Griezies atpakaļ!" Taču viņa saņēmās. Šis pārbaudījums bija jāiztur.
Visu ceļu Igra bija cieši iekrampējušies Sedra drēbēs, tādēļ, nokāpjot no dēļa, viņa vēl aizvien nespēja atliekt pirkstus. Turklāt bija nepieciešams laiks, lai kājas atkal pierastu pie stāvēšanas uz stingra, nekustīga pamata. Igra bikli spēra soli pretī vecākiem, bet paklupa, un tas izskatījās pēc neveiklas paklanīšanās.
Esmu kopā ar tevi, mazā, sajutis draudzenes satraukumu, pačukstēja Sedrs, un Igra veltīja draugam pateicības pilnu smaidu.
Liona, tajā pašā laikā
Puiši rīkojās kā īsti profesionāļi. Dažas veiklas kustības ar viltus identifikatoriem, un dzīvokļa durvis padevās. Iekļuvis dzīvokli, Džons norīkoja savus kaujiniekus rūpīgi pārmeklēt katru kaktiņu. īsā laikā dzīvoklis tika burtiski apgriezts kājām gaisā, tomēr te nebija nekā, kas kaut nedaudz varētu ieinteresēt iebrucējus.
Atvēris karti, Džons sulīgi nolamājās; baltais punkts diezgan ātri virzījās projām no Lionas. Atlika cerēt, ka šā dzīvokļa iemītnieks agri vai vēlu atgriezīsies savā mājoklī.
"Smagārs mani iznīcinās," viņš nodomāja.
Atstājis dzīvokli divus vīrus, Džons nolēma vispirms tikt galā ar Zefāru Safrolo.