Skotijas kalniene, Saules ciemats, tās pašas dienas pievakare
Kopš bērnības zināmās dziesmas un dejas lika Igrai beidzot justies kā mājās. Lai gan sagaidīšana bija meiteni samulsinājusi, Igra drīz vien atguvās. Apskaut vecākus, sasveicināties ar draugiem, kurus viņa nebija redzējusi kopš divpadsmit gadu vecuma, tas viss raisīja veselu emociju lavīnu. Smiekli mijās ar asarām, jautājumi bira kā krusa.
Beidzot pirmā brīža haoss norima, un sanākušie pulcējās pie svētās uguns, lai svinētu meitas atgriešanās brīnumu. Svinības bija sarīkotas ciemata labākajās tradīcijās ar dejām, dziesmām, rotaļām un ciņas prasmju demonstrējumiem. Igra ar prieku atklāja, ka čūskas ādā pavadītais laiks ne par mata tiesu nav ietekmējis viņas dejotprasmi. Pirmie soļi gan sanāca neveikli, taču jau drīz viņa dejoja tāpat kā pārējās ciemata meitenes.
Ciņas sacensības bija vakara nagla. Veiklākie ciemata jaunekļi, tērpušies tikai vadmalas biksēs, ko apjoza plata, sarkana josta, cīnījās ar koka zobeniem un spieķiem. Saule jau pamazām laidās uz rietu, un svētās uguns liesmas uz puskailajiem ķermeņiem meta spokainu atblāzmu. Atlētiskie un smagā darba, saules un vēja rūdītie augumi kustējās ideālā ritmā. Ar neapbruņotu aci bija redzams, ka Sedru šis skats ietekmēja ne mazāk kā pārējos.
No cīnītāju pulciņa atdalījās kāds jauneklis un, pienācis pie Sedra, pasniedza viņam savu zobenu un dziļi paklanījās.
- Viņš izaicina tevi uz divkauju, Igra paskaidroja.
- Nē, nevajag, Sedrs mulsi atteicās. Kas nu es par cīnītāju?! Uz dēļa es varētu sacensties, bet ne jau zobenu kaujās.
- Atteikšanās no izaicinājuma ir nopietns aizvainojums, Sedr, draudzene sacīja. Un tev jau nav jāuzvar. Šeit tevi neviens nevērtēs. Tas drīzāk ir rituāls.
Sedrs negribīgi padevās. Cīnīties būtu ērtāk, ja viņš novilktu jaku, taču to Sedrs neuzdrīkstējās darīt. Nebūtu labi šiem ļaudīm izrādīt zobenu. īpaši tādēļ, ka viņi pret šādām lietām jūt milzīgu bijību.
Satvēris koka zobena rokturi, puisis vairākas reizes savicināja to, ieklausoties, kā zobens šķeļ gaisu. Jauneklis, kurš viņu bija izaicinājis, paķēra citu zobenu un ar asu kustību sāka uzbrukumu. Pacēlis roku, Sedrs šo uzbrukumu itin viegli atvairīja. Solis, cirtiens, cirtiens, solis, pagrieziens… Viņš kustējās tā, it kā būtu to darījis visu mūžu. Nekad agrāk Sedrs nebija mēģinājis neko līdzīgu, taču viņš cīnījās kā īsts zobenu cīņas meistars. Drīz vien abiem cīnītājiem piebiedrojās pārējie jaunekļi. Redzot Sedra cīņas prasmi, ciematnieki nolēma aizstāvēt savējo godu un sešatā stājās pretī svešiniekam. Jaunos vīriešus pārņēma azarts, un cīņa kļuva visai nopietna. Lietā tika likta ne vien gadiem koptā meistarība, bet arī daži viltīgi paņēmieni. Taču, lai kā ciemata puiši centās, Sedrs atvairīja visus uzbrukumus, atbruņoja puišus citu pēc cita, un drīz vien Seonaids pasludināja viņu par cīņas uzvarētāju.
Apmulsis viņš stāvēja cīņas laukumā, klausoties apkārtējo gavilēs un uzsaucienos. Kā viņam tas bija izdevies, tas laikam uz mūžu paliks noslēpums. Tikai tagad Sedrs pamanīja, ka starp ciematniekiem nav Igras.
* * *
Sedrs cīnījās kā lauva. Plaši ieplestām acīm Igra vēroja katru viņa kustību un nevarēja vien nobrīnīties, cik lieliski viņš darbojās ar zobenu. Viņa iztēlojās, cik lieliski šī cīņa varētu izskatīties, ja Sedrs liktu lietā savu zobenu. Taču izmantot dimanta zobenu pret koka nūjām tas būtu smieklīgi.
"Celies, bērns!" kaut kur dziļi meitenē ierunājās kāda balss. Viņa nekad iepriekš nebija dzirdējusi šādas balsis, tādēļ pirmajā mirklī tas viņu samulsināja. Vai tā bija svētās uguns izraisīta halucinācija? Iespējams. Tomēr balss noteikti skanēja, un tā nenāca no ārpuses. Ari ar ķermeni dzirdama tā nebija.
"Celies! Nāc pie manis!" balss uzstāja. Ar prātu Igra pretojās aicinājumam, taču lielākā viņas būtības daļa pakļāvās. Balss nebija naidīga, biedējoša. Tā viesa uzticību. Meitene piecēlās kājās un, cenšoties nepiesaistīt apkārtējo uzmanību, devās meža virzienā. Natūriķu bērniem kopš mazotnes tiek mācīts, ka naktī mežs nav cilvēkiem draudzīga vide, un Igras prāts vai kliedza: "Neej!" Bet kājas pašas virzījās uz mežu. Ķermenis nepakļāvās saprātam. Kā apmāta viņa tikai gāja un gāja, līdz nokļuva nelielā meža klajumā.
"Te ir tavs liktenis, bērns," balss sacīja. "Ņem un piepildi to, jo tikai tas, kam sirdī ir drosme un maigums, spēj nest šādu likteni."
Igra ieskatījās tumsā un pamanīja priekšā kaut ko spīdam. Ar smaili ietriekts veca koka celmā, tieši viņai priekšā mēness staros asinssarkani mirdzēja zobens, un uz tā roktura pogas atradās gredzens.
Meitene bija apjukusi ne pa jokam. Zobens un gredzens bija mats matā tādi paši kā Sedra nesenais atradums. Atšķirība bija tikai tā, ka šis bija darināts no monolīta rubīna un gredzens bija krietni mazāks, it kā būtu veidots, domājot tieši par viņu. Atradums biedēja un valdzināja vienlaikus. Igra pastiepa roku un, paņēmusi gredzenu, īsu bridi pavirpināja to pirkstos.
"Ko tu teiktu, ja mēs šo spīgulīti uzvilktu tev uz astes," viņa atcerējās, kā tikai pirms dažām dienām Sedrs bija jokojis par savu neparasto atradumu. Balss bija teikusi, ka šis ir viņas liktenis. Neko darīt, ja jau viņas, tad viņas. Apņēmīgi Igra uzvilka gredzenu pirkstā un sajuta, kā gredzena spēks ieplūst viņā. Pirksti paši apvijās ap zobena rokturi, un
meitene droši izvilka zobenu no celma.
* * *
Jautāti, kur palikusi Igra, vecāki nezināja atbildi. Vēl tikai pirms mirkļa meitene bija sēdējusi līdzās mātei. Sedra un ciemata jaunekļu aizraujošās cīņas laikā neviens nebija pamanījis viņas nozušanu, taču Gvena izteica pieņēmumu, ka meita varētu būt iegājusi mājā, kur glabājās tik daudz viņas bērnības atmiņu. Iespējams, ka viņai vienkārši bija nepieciešams pabūt vienai.
Kamēr Sedrs satraukti pārsprieda ar Gvenu draudzenes iespējamo atrašanās vietu, no meža puses, slidot klusi kā ēna, viņiem tuvojās Igra. Izliekoties, ka nekas nav noticis, meitene apskāva māti un uz vaicājumiem par prombūtni atrunājās, ka tā bijusi dabiska nepieciešamība. Neviens, izņemot Sedru, nepamanīja, ka Igra ir ļoti satraukta. Tajā pašā mirkli kaut kas neparasts notika ar viņa gredzenu. Tas sāka vibrēt, it kā tajā dziļi iekšā kaut kas skanētu.
- Mums jāmēģina neuzkrītoši nozust, draudzene pačukstēja Sedram.
- Kas noticis? Sedrs uztraucās.
Igra satvēra drauga roku un viegli saspieda to. Kaut kas ciets un vēss piekļāvās puiša ādai. Palūkojies uz Igras pirkstiem, Sedrs apstulba: meitenes pirkstā mirdzēja ugunīgi sarkans rubina gredzens.
Marseļa, tajā pašā laikā
No Džona Lokpikera pienāca graujošas ziņas viens no zobenvalžiem bija devies projām no Lionas.
"Sasodītais nejēga," Smagārs vārījās dusmās. "Vai tiešām nevienam neko nevar uzticēt?"
Tas muļķis bija izvandījis tukšu dzīvokli un palaidis vējā iespēju notvert dimanta zobenvaldi. Ari Obzānu viņš vēl aizvien nebija atradis. Taču tas Smagāru neizbrīnīja. Obzāns bija labs skolnieks. Nereti viņš pat pārspēja sava skolotāja visdrosmīgākās cerības. Bet izskatījās, ka ari Obzāns vēl nebija uzmeklējis pārējos. Tas Smagāram šķita dīvaini. No
Šanhajas bija saņemts ziņojums, ka Obzāns ir atradis karti, tātad viņš zināja, kur atrodas pārējie zobenvalži. Ko viņš vēl gaidīja? Kādu spēli Obzāns bija sācis? Kādēļ viņš vēl nebija sazinājies ar citiem, mēģinot apsteigt Smagāru un dabūt savā pusē pārējos? Vai tiešām Smagāra rūpīgi izstrādātajā plānā bija būtiskas kļūmes?