Jautājumu radās aizvien vairāk, bet atbilžu kļuva aizvien mazāk. Kādēļ Collector's Digest rakstīja tikai par safīra zobenu, bet ne vārda neminēja par gredzenu? Vai varētu būt tā, ka pie šā kruķa ir tikai zobens? Bet, ņemot vērā, ka zobeni un gredzeni ir cieši saistīti, vai kartē parādītos tikai zobens? Ja šis kruķu sprukstiņš bija tāds plātīzeris, viņš par gredzenu nebūtu klusējis. Protams, nevarēja noliegt, ka dažkārt varasvīriem lipa pie rokām šis un tas no konfiscētajām mantām un pierādījumiem. To, cik bezgodīgi ir daži likumsargi, Smagārs zināja pat pārāk labi. Viņš pats bieži vien bija izmantojis policistu "cilvēciskās vājības".
Smagārs izklāja karti uz greznā sarkankoka rakstāmgalda un pēkšņā izbrīnā atsprāga atpakaļ. Iepriekš uz kartes spītīgi bija mirgojuši tikai četri punkti viņa paša smaragdzaļais, Obzāna melnais, kā arī baltais un zilais. Taču tagad kartē skaidri bija redzami pieci punkti. Turklāt baltais un sarkanais atradās cieši blakus. Tātad viņš nebija kļūdījies, izgatavojot karti. Tā rādīja visus piecus zobenvalžus, vienkārši rubīna zobens un gredzens tikai tagad bija saņemti. Tas nozīmēja, ka nu ir atklāti visi. Atlika tikai tos iegūt. Tas arī bija vissarežģītākais. Kavēties nedrīkstēja. Dažu minūšu laikā Smagārs jau bija gatavs doties ceļā.
Liona, Vispasaules galerijas parks, tās pašas dienas vēlā vakarā
Visu lidojuma laiku Sedra prātā bija rosījušies neskaitāmi jautājumi. Vai tiešām viņa un Igras tikšanās bija nejauša? Neviens no cirka ļaudīm taču nebija varējis viņam pateikt, kur palicis dīvainais vīrelis, kas bija iespiedis Sedram rokās groziņu ar čūskulēnu. Viņš neticēja nekādām muļķībām par likteni, bet pēdējās nedēļas notikumi lika kļūt pielaidīgākam jautājumos par iracionālo. Kādēļ Igra, kas tik ļoti pretojās savai "maģiskajai misijai", tik ļoti iebilda pret Sedra ideju aizvest viņu pie vecākiem? Varbūt viņa nojauta, ka tur viņu sagaida tik neparasta "dāvana". Vai viņa paša atradums bija nejaušība?
"Te tev nu bija Noljāras kristāli," Sedrs nodomāja.
- Klau, Igra bikli ierunājās, kad viņi bija nolaidušies pie Sedra mājas, vai mums uzreiz jādodas mājās?
- Vai kaut kas noticis? puisis bažīgi atjautāja, cenšoties saskatīt meitenes seju.
- Nē, nekas, Igra domīgi atteica. Vienkārši šodien ir bijis tik daudz visa kā. Man nepieciešams laiks, lai sakārtotu domas.
Te nu Sedram nebija ko iebilst. Gan šī, gan iepriekšējās dienas bija bijušas tik savādas, ka ar to pietiktu visam mūžam. Pārslēdzis dēli autopilota režīmā, liekot tam planēt līdzās, Sedrs sniedza draudzenei atbalstam roku, jo nepieradušam cilvēkam pēc lidojuma bija nepieciešams laiks, lai atgūtu līdzsvara izjūtu.
Ilgāku laiku viņi klusēja. Draugu pastaigai nebija noteikta mērķa. Viņi vienkārši klīda pa klusajām ielām, neievērojot ne garāmgājējus, ne ēkas.
- Zini, par ko es prātoju, Igra pirmā pārtrauca klusumu. Man šķiet, ka mūsu tikšanās ir kaut kā saistīta ar šiem zobeniem.
- Par zobeniem nezinu, Sedrs domīgi atbildēja, taču arī man mūsu tikšanās vairs nešķiet nejauša. Tagad es sāku domāt, ka tev bija taisnība: mans zobens diez vai bija nejaušs atradums.
Sedrs isumā izstāstīja Igrai savu šīs nakts sapni, neiedziļinoties sīkumos un nepieminot to, ka ir pārbaudījis savādo vārdu darbībā.
- Ja jau visiem, kuriem ir zobeni, ir jābūt kopā, prātoja meitene, kur tad ir pārējie trīs? Skaidrs ir viens: nejaušība tā noteikti nav. Palūkojies uz gredzeniem! Tie ir kā radīti tieši tev un man. Turklāt balss, kas ievilināja mani mežā, teica, ka man jāņem šis zobens un jāpiepilda savs liktenis.
Jā! Igrai bija taisnība. Gredzeni tiešām bija kā viņiem darināti. Būtu jau labi atrast citus tādus pašus, bet kur lai viņus meklē? Nevar taču likt vispasaules tīmekli sludinājumu: meklēju cilvēkus, kuriem pieder neparasti zobeni.
Maldoties jautājumu un pieņēmumu jūklī, draugi pat nepamanīja, ka bija aizklīduši līdz Lionas darījumu un kultūras centram. Pēkšņi abu gredzeni savādi ievibrējās. Kopš Igra bija atradusi savu zobenu, abi visu laiku juta no gredzeniem plūstam tādu kā zumēšanu. Tā nebija dzirdama. Tikai sajūtama. Laikam jau savādie priekšmeti tā sazinājās savā starpā vai arī brīdināja īpašniekus par līdzīga priekšmeta tuvumu. Bet tagad zumoņa kļuva izteiktāka. Netālu no Vispasaules galerijas draugi neizpratnē apstājās un ieklausījās savās sajūtās.
Viss, pietiek sēdēt un gaidīt! Obzāns nebija tas cilvēks, kurš spēja ilgi palikt bezdarbībā. Viņam jāuzmeklē pārējie zobenvalži un jācenšas viņus brīdināt par gaidāmo uzbrukumu. Kad Obzāns ieskatījās kartē, viņa labā uzacs savilkās teju vai līdz pieres vidum: kartē skaidri bija redzami pieci punkti. Tas bija visai negaidīts pavērsiens.
"Kaut kas briest," kareivis prātoja. Baltais un sarkanais punkts cieši līdzās virzījās uz pilsētas centru, un tajā pašā virzienā no dārgo apartamentu rajona puses virzījās ari zilais punkts. Turklāt zaļais punkts vairs neatradās Marseļā, bet gan strauji tuvojās Lionai. Vai tiešām Smagārs nolēmis pats iesaistīties zobenvalžu sagūstīšanā?
Obzāns nosprieda, ka ir jāpasteidzas, pirms pārējie nav kļuvuši par Smagāra vaņģiniekiem. Tas bija riskanti, jo Smegs varēja izmantot situāciju un savākt visus ar vienu grābienu, taču Obzāns nevarēja pieļaut, ka skolotāja rokās nonāktu vēl trīs zobeni. Smagāra punkts vēl
bija gana tālu no Lionas, tādēļ bija vērts riskēt.
* * »
No stinguma un grūtsirdības Zefāru izrāva sakaru ierīces signāls. Ekrānā parādījās viņa ziņotāja satrauktā seja. Puisis šķita pārbijies līdz nāvei un runāja diezgan nesakarīgi.
Safrolo kungs, jums mani jāizvelk no šīs bedres! Viņi mani ir atklājuši. Viņi nogalinās mani!
īvs runāja pārliecinoši. Viņš nepaguva nosaukt savu atrašanās vietu, taču tā nebija problēma. Zefāra piekļuve ļāva viņam dažu sekunžu laikā noskaidrot, no kurienes nāk signāls. Tas pulsēja kādā šķērsielā pie Vispasaules galerijas. Tikko Zefārs atrada ziņotāja atrašanās vietu, signāls pārtrūka. Iespējams, ka īvam tiešām draudēja nopietnas nepatikšanas. Nedrīkstēja pamest puisi nelaimē, jo elektronisko narkotiku tirgotāji nepazina žēlastību. Zefārs apzinājās, ka kavēties nedrīkst, tādēļ izsaukt papildspēkus viņš nepagūs. Pēc dažām minūtēm viņš jau sēdēja savā
Oldsmobile un pilnā ātrumā traucās Vispasaules galerijas virzienā.
* * *
Džons ielūkojās kartē un priekā gandrīz iekliedzās: zilais punkts bija gandrīz pie pašas galerijas. Taču vislabākais bija tas, ka galerijas tuvumā atradās arī baltais punkts, kuru viņš vairs necerēja ieraudzīt Lionā. Turklāt blakus baltajam mirgoja sarkans punkts, tuvojās ari melnais. Lokpikers jutās kā ieguvis lielo laimestu. Viņš paķēra komunikatoru un izziņoja gatavību. Priecājoties par iespēju savākt visus četrus
zobenvalžus, Džons nepamanīja, ka Lionai tuvojas zaļais punkts.
* * *
Obzāns nolēma vispirms brītiņu pavērot pārējos zobenvalžus, lai novērtētu, kādi cilvēki viņi ir. Diez vai viņi izprot, ko nozīmē būt zobenvaldim. Ja tā būtu, viņi jau būtu Smega Smagāra sabiedrotie vai ienaidnieki. Bija jāizvērtē šo ļautiņu principi. Kaujinieks noslēpās galerijas ēkas ēnā un gaidīja. Drīz vien šķērsielā iesoļoja atlētisks gara auguma vīrietis. Viņam varēja būt apmēram divdesmit pieci vai divdesmit septiņi gadi. Acīmredzot šis puisis nebija nekāds tukšinieks. Par to liecināja elegantais, labi piegrieztais uzvalks, kas, visticamāk, bija šūts pie privāta drēbnieka.