Vīrs gāja lēni, uzmanīgi lūkodamies apkārt, it kā meklētu kādu.
"Nevar būt, ka viņš meklē mani," sprieda Obzāns. "Tātad viņš vai nu meklē abus pārējos, vai arī viņam šeit ir pavisam citas darīšanas."
Drīzumā šķērsielas otrā galā parādījās divi stāvi. Spriežot pēc augumu samēra, viens no tiem bija sieviete. Šie abi izskatījās nomaldījušies un apjukuši. Aši koncentrējies, Obzāns nolasīja visu triju zobenvalžu prātus. Viņš nejutās pārsteigts, kad šķērsielas abos galos pēkšņi uzradās tumši stāvi. Kā jau viņš bija paredzējis, Džons un viņa asinssuņi šo iespēju garām nelaida. Sapratuši, ka ir iekrituši lamatās, trīs cilvēki apjukuši stāvēja ieliņas vidū, kamēr viņiem no abām pusēm tuvojās slepkavas.
* * *
"Kas te, pie joda, notiek?" Sedrs mēģināja izprast situāciju. Netālu no viņa un Igras stāvēja kāds vīrs, kas izskatījās tikpat apmulsis kā viņi, un viņam no aizmugures tuvojās četri tumši stāvi, kas neizskatījās draudzīgi noskaņoti. Protams, ari Jaunajā pasaulē netrūka ļautiņu, kuriem labāk patika realizēt sevi laupot, un vīrs, kas bija šajā ieliņā iekritis lamatās, izskatījās visai turīgs. Iespējams, puiši bija ievilinājuši viņu šeit, lai tiktu klāt turīgā puiša identifikatoriem. Būtu nepatīkami kļūt par liecinieku laupīšanā. Turklāt tas varētu apdraudēt Igru.
Sedrs strauji apcirtās riņķī, lai steigšus dotos projām, taču atkāpšanās ceļu aizsprostoja vēl četri tumši silueti. Ne mirkli neprātojot, viņš paspēra soli sāņus un aizstājās priekšā Igrai. Ja šie kretīni mēģinās
nodarīt viņai pāri, viņiem to nāksies rūgti nožēlot.
* * *
Ko jums vajag? Zefārs skaļi jautāja tumšajiem vīriem. Savādas tirpas no gredzena plūda pār visu viņa ķermeni. Bija skaidrs, ka kāds ir izmantojis īvu, lai atvilinātu viņu šurp. Protams, Zefāram netrūka ienaidnieku. Daudzi ļautiņi bija uz ilgu laiku izkrituši no normālas sabiedrības, pateicoties tieši viņa ziņojumiem. Bet, ja tā bija kāda viņa ienaidnieka atriebība, kas tad bija tas puisis un meitene, kuri nāca no šķērsielas otra gala?
Atbildes nebija. Kādēļ viņš bija rīkojies tik pārsteidzīgi un nebija izsaucis papildspēkus? Tagad viņam nāksies vienam stāties pretī astoņiem (pēc visa spriežot, labi bruņotiem) vīriem un vēl rūpēties, lai divi
nevainīgi cilvēki neciestu viņa dēļ.
* * *
Kaut kas nebija labi. Sajutusi briesmas un paklausot iekšējam impulsam, Igra tvēra pie bikšu jostas. Lai izvairītos no liekiem jautājumiem, viņa jau mežā bija noslēpusi zobenu bikšu starā, pogu aizkabinot aiz jostas. Par spīti saspringtajai situācijai, meitenes sirdī ielija siltums, kad Sedrs aizstājās viņai priekšā, sargājot viņu no draudošajām briesmām.
Tumšie vīri nāca aizvien tuvāk, situācija ar katru bridi kļuva bīstamāka. Pēkšņi viņa sajuta, ka mugura atduras pret kaut ko mīkstu. Aši palūkojusies pār plecu, Igra ieraudzīja, ka uzbrucēji ir atspieduši viņus līdz nelielās ieliņas vidum un nu viņa stāvēja, ar muguru piespiedusies puisim, kurš bija nācis no ieliņas otra gala. Lai gan viņai nebija laika rūpīgi aplūkot šo cilvēku, viņa paguva pamanīt viņa labajā rokā zobenu, kas bija mats matā tāds pats kā viņas un Sedra zobens. Tikai šis zobens blāvajos mēness staros meta zilus zibšņus.
Ar ātru kustību Igra izrāva bikšu starā noslēpto rubīna zobenu un klusībā lūdzās, lai viņai kāds augstāks spēks vai dižens gars piešķir prasmi likt lietā šo ieroci.
Pamanījis Igras darbošanos, arī Sedrs saprata, ka zobeni ir viņu vienīgā cerība stāties pretī šiem neģēļiem.
"Lai notiek," viņš nodomāja. "Ja jau man kaut kā izdevās atbruņot Igras ciemata puišus, varbūt man izdosies būt tikpat izveicīgam arī tagad."
* * *
Kauja bija nevienlīdzīga. Labi apmācīti Smagāra slepkavas pret trim zobenvalžiem, kuriem nebija pārāk labas zobenu cīņas prasmes. Obzānā cīnījās piesardzība un taisnīguma alkas. Viņš bija mācījies nogalināt un bija nogalinājis, bet šī kauja drīzāk bija nosaucama par rupju slaktiņu. Lai gan tie trīs cīnījās kā lauvas, Džona vīriem viņi ilgi nespēs turēties pretī. Turklāt viens no viņiem bija meitene. Ko viņa spēs pret šiem ambāļiem?
Plūktiņš kļuva aizvien sīvāks, un Obzāns vairs nespēja tajā vienkārši nolūkoties. Izvilcis iemuti, viņš ielika tajā saindētu šautriņu un rūpīgi notēmēja. Nebūtu labi, ja viņš nejauši trāpītu kādam zobenvaldim. Straujš pūtiens, un viens no Džona vīriem sabruka uz bruģa. Daži kritušajam tuvāk esošie kareivji neizpratnē lūkojās tumsā, taču ieraudzīt Obzānu viņiem neizdevās. Kustoties klusi un piesardzīgi, viņš ievietoja iemutī jaunu šautriņu, un pēc mirkļa vēl viens kaujinieks bija izslēgts no spēles. Taču tas nepadarīja triju zobenvalžu uzdevumu vieglāku.
Pēkšņi viens no puišiem izsaucās: "Redomendra!" Nāves Vārda šautra netrāpīja nevienam kareivim, bet ietriecās ielas malā ierīkotajā hidrantā, un ierīce uzsprāga. Ūdens ar milzīgu spēku šāvās gaisā, bet gabalos sašķīdušā hidranta lauskas trāpīja vienam uzbrucējam, un tas sāpēs saķēra kāju. Bija skaidrs, ka jauneklis neprot izmantot Nāves Vārdu. Vienkārši bija licis to lietā, izmisuma dzīts.
Glauni ģērbtajam puisietim sekmējās tīri labi, taču abi pārējie bija visai nožēlojami. Acīmredzot bagātnieciņš šad tad izklaidējās, cilājot zobenu.
Cīnītāju kamols kļuva nepārskatāms, un tas padarīja neiespējamu šautriņu izmantošanu. Obzāns izvilka zobenu un pameta savu drošo slēptuvi. Nedrīkstēja pieļaut, lai Džons un viņa viri gūtu uzvaru šajā kaujā.
Uzbrukums no aizmugures nostrādāja: pārsteiguma moments neļāva kaujiniekiem ātri pārgrupēties. Daži meistarīgi cirtieni, un vairāki Džona padotie jau gulēja uz bruģa ar pāršķeltām galvām. Tagad spēki bija līdzīgi: četri pret četriem. Tomēr Džons, kas bija labi apmācīts un īpaši centīgs, viens bija triju vīru vērts. Ar to nedrīkstēja nerēķināties. Turklāt puisis, kurš cīnījās pret Džonu, visu laiku centās aizstāties priekšā meitenei, lai aizsargātu viņu. Tas ierobežoja puiša jau tā ne visai meistarīgās kustības. Lai atvieglotu jaunekļa uzdevumu, Obzāns nostājās viņam līdzās, palīdzot atvairīt Džona cirtienu krusu. Tā vien šķita, ka vienība nebija sūtīta, lai iznīcinātu zobenvalžus. Tik vien kā ievainotu un sagūstītu. Tomēr, kad Džons ieraudzīja Obzānu, viņa uzbrukums kļuva daudz sīvāks. Jau mirkli vēlāk, ar vienu meistarīgu kustību novērsis Obzāna uzmanību no jaunekļa, Džons izmantoja dunci un ievainoja cirtaino puisi. Asmens pāršķēla dimanta zobenvalža labās rokas apakšdelmu gandrīz līdz kaulam.
Spēku samērs atkal bija mainījies. Lai gan ievainotais jauneklis vēl mēģināja atvairīt uzbrucējus, ikviena kustība sagādāja viņam milzīgas sāpes. Tostarp naudīgais bija paguvis padarīt nelietojamu vienu no Džona puišiem, iecērtot viņam plecā. Divi ambāļi bija kā pielipuši meitenei, un, kamēr Obzāns cīkstējās ar Džonu, naudīgais pārvilināja pie sevis vienu no atlikušajiem izsitējiem.
Meitene sāka pagurt, tādēļ Obzāns nolēma izlemt šīs kaujas likteni.
- Quardendra! viņš izsaucās, raidot liesmu strēli tieši Džonam krūtīs. Atskanēja skaļš blīkšķis. Džons sagrīļojās, taču noturējās kājās.
"Kas tad nu?!" Obzāns bija neizpratnē. Dedzināšanas burvestība noteikti nebūtu iztriekusies cauri bruņām, taču tai bija nopietni jāievaino karavīrs. Bet tas nenotika. Šķita, ka kaut kas ir absorbējis Vārda spēku.
- Quardendra!
Otrā liesmu strēle darīja savu, un Džons, sāpēs sagrābis krūtis, saļima uz bruģa. Atlikušie kaujinieki, redzot savu vadoni sakautu, sāka atkāpties. Obzāns piegāja pie Džona un, pirms cīņubiedri bija piecēluši viņu kājās, pamanīja, ka kādreizējam biedram kabatā uz krūtīm deg kaut kāds foliants.