"Tagad skaidrs," Obzāns atskārta. Vārds bija trāpījis kartē, kuru Smagārs bija iedevis Džonam. Kartē un bruņās ietvertais burvju spēks bija pasargājis Džona dzīvību. Pametuši kritušos, kaujinieki metās bēgt, velkot līdzi ievainotos.
* * *
Igra atslīga pret tuvējās ēkas sienu un nespēkā apsēdās uz bruģa. Galva mežonīgi sāpēja, ausīs dunēja, un visu viņas augumu kratīja sīki drebuļi. Uz mirkli viņa aizvēra acis.
"Kas te notika?" viņa mēģināja izprast nule piedzīvoto. "Kas bija šie viri? Ko viņiem no mums vajadzēja? Kādēļ viņi mums uzbruka?" Pēkšņi viņa atcerējās Sedra sāpēs saviebto seju. "Ak vai, Sedrs! Viņš ir ievainots."
Viņa strauji pielēca kājās, taču nespēks un reibonis lika viņai atkal atspiesties pret sienu.
- Mazā, vai ar tevi viss ir kārtībā? blakus atskanēja Sedra satrauktā balss. Igras sirds sila. Pat būdams smagi ievainots, Sedrs vispirms rūpējās par viņu.
- Vai kāds man varētu paskaidrot, kas te nupat notika? jautāja dārgajā uzvalkā tērptais puisis.
- Es varētu mēģināt, atbildēja tumšmatainais vīrietis, kurš pašā cīņas karstumā bija nez no kurienes pēkšņi uzradies un patiesībā izglābis viņus no drošas bojāejas. Taču tad mums visiem derētu kāda droša vietiņa, kur ievainotajiem apkopt brūces.
- Nē, mums jānogādā Sedrs uz tuvāko palīdzības punktu! Igra asi atcirta.
- Palīdzības punktu? tumšmatis jautāja, un Igra saklausīja viņa balsī izsmieklu. Jaunkundze laikam joko. Kā jūs izskaidrosiet šādu ievainojumu mediķiem?
- Vispār mums ir jāizsauc kārtībnieki, sarunai pievienojās elegantais puisis. Šeit ir līķi, tas bija vardarbīgs uzbrukums, un mums ir cietušie.
- Labs ir, puis, tumšmatis izaicinoši iesaucās, sauc vien kārtībniekus! Aiziet! Pie viena padomā, ko tu teiksi nopratinātājiem, kad tev jautās, kā tiem diviem līķlšiem skaustā radušās saindētas šautriņas. Arī par zobeniem padomā! Kā tu izskaidrosi varasvīriem, ka tā bija sasodīta zobenu kauja?
- Bet jūs taču varat to visu izskaidrot, vai ne? glaunais jautāja.
- Varu, taču ar mani nerēķinies, tumšmatis ar ierastu kustību ieslidināja zobenu sev aiz apkakles. Ja te parādīsies žandarmi, es pazūdu. Un tad pierādi, ka es te vispār esmu bijis. Turklāt šurp dodas kāds kungs, kuram pieder smaragda zobens, un viņa vienīgā vēlme ir dabūt savos nagos mūs visus četrus. Man mana āda vēl nav apnikusi, tādēļ es taisos nozust. Bet jūs visi varat darīt, ko vien vēlaties, skriet pie mediķiem, saukt pogainos vai iet iedzert kādu mēriņu par piemiņu šiem četriem nabadziņiem.
- Klausieties, Igra nepacietīgi pārtrauca nekauņas runu. Sedram ir nepieciešama palīdzība, turklāt ātri. Ja vien jūs negrasāties pats sadziedēt viņa ievainojumu, tad piedāvājiet kādu konkrētāku risinājumu!
- Piekrītu jaunkundzei, pikti iesaucās glaunais. Ja jums ir kāds konstruktīvs ierosinājums, tad runājiet!
- Kā jau teicu mums noderētu kāda klusa, droša vietiņa, Obzāns nevērīgi izmeta. Vai ir kādi priekšlikumi?
Uz mirkli iestājās klusums. Sedrs zaudēja daudz asiņu, un glaunais, novērtējis situāciju, negaidot ierunājās:
- Ja vien jūs varat man izskaidrot, kas te īsti notika, varam doties uz manu dzīvokli. Mana automašīna ir aiz stūra.
- Nu re, smukulīt, nekaunīgais vīrs noteica, ar šo ari vajadzēja sākt.
Paķēris Sedru zem rokas, viņš palīdzēja Igrai noturēt puisi kājās. Paspēris dažus soļus glaunā vīra norādītajā virzienā, tumšmatis apstājās un, pagriezies pret kritušajiem karavīriem, stingrā balsī noteica: "Quardendra!" Liesmas apņēma kritušo ķermeņus, un pēc brīža no
viņiem pāri bija palikuši tikai pelni.
* * *
Pēc vēja ātrumā aizvadītā brauciena ar šiko Oldsmobile Obzāns jau vairs nezināja, ko šī diena vēl viņam liks priekšā. Taču, kad visa četrotne ar mirdzošo privāto liftu uzbrauca dārgā, mēbelēto dzīvokļu īres nama penthouse un glaunais puisis kautrīgi aicināja visus savā "pieticīgajā mājoklī", Obzāns saprata, ka šis puisietis varētu droši stāties pretī Smagāram vismaz turības ziņā.
* * *
Priekšnamā četrotni sagaidīja apmulsušais Svens. Vecais kalpotājs gan centās neizrādīt savas izjūtas, taču Zefārs viņa skatienā izlasīja virkni jautājumu.
- Mēs būsim bibliotēkā, Sven, Zefārs nomurmināja. Ja Olīvija vēl nav devusies pie miera, mēs vēlētos pa tasītei labas kafijas.
- Protams, kungs, Svens apstiprinoši atbildēja un, vēlreiz nopētījis neparasto kompāniju, cēli aizsoļoja virtuves virzienā.
Ar rokas mājienu aicinot pārējos sekot, Zefārs veda viesus uz bibliotēku. Tā bija viņa lepnums. Pēc Lielā Sprādziena vairums tā, ko agrāk sauca par grāmatām, bija neglābjami gājis bojā. Jaunajā pasaulē no drukātajām grāmatām nolēma atteikties, jo tās bija neparoclgas. Turklāt jau ilgi pirms Lielā Sprādziena cilvēki bija iecienījuši elektroniskās grāmatas. Zefāram drukātās grāmatas bija ļoti mīļas. Viņš ļoti labprāt brīvos brīžos paņēma kādu senu sējumu un baudīja lappusēs ietvertās domas. Viņam nebija viegli atrast saglabājušos eksemplārus, jo lielākā daļa drukāto grāmatu bija kolekcionāru īpašums. Tādēļ savāktie aptuveni seši tūkstoši sējumu tiešām bija kaut kas, ar ko varēja lepoties.
Kad visi bija iekārtojušies ērtajos, ar īstu ādu pārvilktajos krēslos, Obzāns visupirms pievērsās Sedram. Delms bija pāršķelts no plaukstas locītavas līdz pat elkonim. Brūce bija visai neglīta.
"Jācer, ka neesmu kļūdījies un Džona vienība bija sūtīta sagūstīt, nevis nogalināt. Ja tā nav, iespējams, ka asmens bija saindēts, un tad puisim klāsies smagi," prātoja Obzāns. Viņš notupās blakus gandrīz samaņu zaudējušajam Sedram, satvēra viņa roku un sāka skaitīt Vārdus. Greznajā
telpā valdīja dziļš klusums. Visi, elpu aizturējuši, vēroja Obzānu.
* * *
Neparastais vīrs kaut ko purpināja, un viņa pirksti šķita izstarojam gaismu. Igra palūkojās uz vīra rokām termospektrā. Kaut ko tādu viņa nekad iepriekš nebija redzējusi: parasti termospektrā viņa redzēja tikai siltumu, bet vīra rokas, šādi aplūkotas, izstaroja zaļganu gaismu. Tas noteikti nebija termospektrs! Palūkojusies uz Sedru cilvēka acīm, Igra pēkšņā izbrīnā gandrīz iekliedzās.
Meitenes izsauciens pievērsa Zefāra uzmanību, un tas, ko viņš ieraudzīja, lika viņam izbrīnā ieplest acis. Ar vienu vārdu saspridzināts hidrants un sadedzināti līķi tas jau bija neparasti. Taču dziļa, teju vai līdz kaulam iecirsta brūce, kas sadzist dažu minūšu laikā, neatstājot pat rētu, tas jau vairs nebija normāli.
- Kā jums tas izdevās? Zefārs čukstus jautāja svešiniekam.
- Šis? Obzāns norādīja uz Sedra roku. Tas taču ir vienkārši. Sadziedēt ķermeniskus ievainojumus ir viegli. Labi, ka Džona duncis nebija apstrādāts ar indi. Tad gan būtu ziepes.
- Džons, ja pareizi saprotu, meitene ieminējās, bija virs, kurš ievainoja Sedru.
Svešinieks piekrītoši pamāja.
- Jūs viņu pazīstat? viņa tincināja.
- Diemžēl, Obzāns skumji noteica, un viņa bravūra uz bridi pagaisa kā nebijusi.
- Varbūt tagad jūs beidzot paskaidrosiet, kas te, pie joda, notiek? Zefars kļuva nepacietīgs.
Tieši tobrīd bibliotēkas divviru durvis atvērās, un pa tām cienīgi iesoļoja Svens, stumjot glīti servētus ratiņus, uz kuriem atradās smalka porcelāna kafijas servīze. Kafijas smarža piepildīja telpu, un Zefāra oma nedaudz uzlabojās.