Nedēļas notikumi bija sagriezuši kājām gaisā visu Igras pasauli, un tagad vēl neparastā tikšanās ar savādo Obzānu, kurš spēja dziedināt tikai ar vārdiem vien un no kura rokām plūda zaļa enerģija. Turklāt viņiem pakausī elpoja kaut kāds psihopāts, kura vienīgā vēlme bija nogrābt viņus visus un nomocīt līdz nāvei.
- Obzāna kungs, Igrai pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Ja jau jūsu Smegs Smagārs ir tik varens, ka spēj pat kontrolēt vispasaules sakaru tīklus, kādēļ viņam tik ļoti jānopūlas, lai iegūtu sev mūsu zobenus? Vai nav vienkāršāk šo jautājumu atrisināt salīdzinoši civilizētāk?
- Esiet tik laipna, jaunkundz, un paskaidrojiet savu domu, Obzāns runāja ar viņu kā ar nesaprātīgu mazuli, un tas Igru kaitināja ne pa jokam.
-Jebkuru lietu vai priekšmetu var, piemēram, nozagt, Igra atdarināja Obzāna runas stilu, vai nopirkt. It sevišķi tad, ja līdzekļi to ļauj.
- Redziet, tas viss nav tik vienkārši, Obzāns smagi nopūtās. Cik grūti paskaidrot cilvēkiem, ka pastāv priekšmeti un PRIEKŠMETI. Par zobenvaldi tāpat vien kļūt nav iespējams. Pat ja jūs ļoti vēlētos kļūt par zobenvaldi, jūs to nespētu. Tas ir iespējams tikai vienā gadījumā ja jūs ir izvēlējies Cirmens. Kad šis diženais burvis izgatavoja zobenus un gredzenus no pazemes alā dēmoniem nozagtajiem kristāliem, viņš izmantoja sevišķu, ļoti senu rūdīšanas maģiju, kas šos zobenus padarīja īpašus. Zobens klausa tikai tam, kam pieder gredzens. Savukārt gredzens ir tāda kā zobena atmiņa. Tādēļ jūsu draugs Sedrs redz sapņus par Cirmeņa dzīvi. Taču maģijai, kuru Cirmens izmantoja, ir kāds blakusefekts: ikreiz, kad tā tiek lietota, daļa burvja būtības iemiesojas rūdāmajā priekšmetā. Tā kļūst par tādu kā priekšmeta dvēseli, ja tā var teikt. Tieši tā ir ar zobeniem. Ar katru no tiem ir saistīta daļa Cirmeņa būtības, tāda kā nemirstīgā avatāra. Tieši avatāra izvēlas zobenvaldi. Ja zobens un gredzens kļūst par laupījumu, tas, protams, paklausīs savam jaunajam pavēlniekam, taču neatklāsies tam, un rituālos šis cilvēks piedalīties nevarēs, jo tikai zobenvaldis var izpildīt ritus. Smegam Smagāram ir vajadzīgi ne tikai zobeni, bet ari zobenvalži. Lai iegūtu absolūto varu, viņam īpašā rituālā ir jāsavieno visi pieci zobeni, gredzeni un piecu zobenvalžu asinis. Tādēļ, pardon, bet ar atpirkšanos vai zagšanu te nekas nebūs līdzēts. Jūs acīmredzot neievērojāt, ka Smagāra kaujinieki nemaz necentās jūs nogalināt vai nopietni ievainot. Pretējā gadījumā mēs te tagad tā jauki netērzētu, jo puiši būtu likuši lietā saindētas šautriņas un ar indi apstrādātus dunčus. No tādiem ievainojumiem neatkopjas, mademoiselle. Ja vien ievainotais nav zobenvaldis…
"Vēl labāk," Sedrs apstulbis nodomāja. "Kā šis vīrs zina, ko es sapņoju?"
- Redziet, mans draugs, Obzāns laipni paskaidroja, it kā Sedrs būtu savu jautājumu viņam uzdevis skaļi. Viena no mācībām, kuras apgūst Smagāra kaujinieki, ir spēja nolasīt cilvēku domas. Man taču bija jāzina, vai jūs jau neesat pievienojušies Smagāram. Nevēlējos jaukties jūsu privātajā dzīvē, atvainojiet.
- Vai tas nozīmē, ka jūsu klātbūtnē mums jākontrolē savas domas? Sedrs nu jau bija pārskaities.
- Nedomāju vis, Obzāns mierīgi atbildēja. Pat ja es kādu nolasu, tas nebūt nenozīmē, ka vienmēr izmantošu uzzināto. Ticiet man, visbiežāk es labprātāk nezinātu to, ko uzzinu. Turklāt nepārtraukta triju cilvēku domu nolasīšana prasītu pārāk daudz enerģijas. Tādēļ šobrīd par savām domām varat būt mierīgs.
"Ak tu pasaulīt," Zefārs, lai gan koncentrējās automašīnas vadīšanai un sarunā neiesaistījās, centās aptvert visu dzirdēto. "Domu lasīšana, ievainojumu dziedināšana… Kas būs tālāk? Lai gan šīs īpašības labi noderētu manā darbā."
- Nenoderētu vis, Obzāns skumji nopūtās. Nolasītas domas jums neviens tiesnesis nepieņems kā pierādījumu, mans draugs.
- Lai kā man tas nepatīk, Zefārs pēkšņi iesmējās, bet man jāatzīst, ka jums atkal jau ir taisnība. Kā sacīja mans pasniedzējs: "Intuīciju lietai nepiešūsi."
* * *
Igra domīgi lūkojās zem mašīnas slīdošajās ainavās. Plašos laukus nomainīja dziļi, biezi meži, tiem sekoja pilsētas, ciemati un atkal lauki. Palūkojusies pār plecu Obzānam, kurš visu laiku uzmanīja karti, viņa pamanīja zaļo punktu draudīgi tuvojamies viņu grupiņai. Viņai nebija ne jausmas, kāds ir īstais attālums, bet sirds sāka sāpīgi sisties pret ribām, un Igra pieķēra sevi, ka ir aizturējusi elpu. Taču, tiklīdz viņu automašina pārlīdēja pāri nelielam ciematiņam un zem viņiem izpletās tumšs, biezs meža klājiens, viņu mazā grupa no kartes izzuda. Zaļais punkts palika vientulīgi mirgojam kaut kur tālumā.
- Kas notika? viņa jautāja un nobrīnījās, ka nez kādēļ runā čukstus.
- Nekas īpašs, Obzāna miers šķita nesatricināms. Mēs atrodamies virs Atraktu meža. Sofija ir parūpējusies par mūsu drošību. Un arī savu. Tas nozīmē, ka Atraktu nams ir tuvu.
Atraktu nams. Nez kādēļ šie vārdi lika Igras iztēlei uzburt sen redzētu attēlu: dziļa meža ielokā slējās dižena, no pelēkiem laukakmeņiem mūrēta veclaicīga pils ar smailiem tornīšiem un augstiem, šauriem logiem. Sirmās sienas sedz vīnstīgas un efejas, bet pils priekšā klājas žilbinoši zaļš mauriņš. Liels bija viņas pārsteigums, kad viņi nolaidās upes ielokā, kur apkārt pletās viņai tik labi pazīstamā natūriķu viensētas ainava: daži lauki, kuros jau pamazām dīga labība, pļavas, kur nesen izdīgušajā pavasara zālē ganīties govīm un ducim aitu. Pagalma malā tuvāk mežam atradās no laukakmeņiem mūrēta un salmiem apjumta kūts, bet tuvāk upei neliela ar mālu apmesta dzīvojamā māja.
Arī namamāte noteikti neatbilda Igras priekšstatam par sievieti, kuru viņa bija redzējusi komunikatora ekrānā. Sofija Atrakta bija tērpusies kā vienkārša natūriķu sieva, un tumšie mati bija savīti ciešā mezglā.
Ne mazāk pārsteigts bija Zefārs. Visa viņa dzīve bija aizritējusi lielpilsētās un piepilsētas villās. Bet vietās, ko varētu nosaukt par laukiem, viņš līdz šim nekad nebija bijis. Te viss bija īsts, dabisks un dzīvs. Viņš pat sajuta, kā elpo mežs un svaigi uzartā zeme. Pirmo reizi mūžā Zefāram šķita, ka krūtīs ir pārāk maz vietas, lai spētu ieelpot spirdzinošo, svaigo, smaržīgo gaisu. Pēkšņi viņam ļoti sakārojās novilkt kurpes un sajust zemi ar katru savas ādas poru.
- Gaismu tev, Sofij, Obzāns sveicināja namamāti pēc natūriķu paraduma.
- Un lai tumsa tevi nebiedē, sieviete atbildēja un sirsnīgi apskāva vīrieša stalto augumu. Vai iepazīstināsi mūs?
- Protams, Sofij, Obzāns godbijīgi nolieca galvu un piespieda sievietes roku sev pie pieres. Sedrs Demāns dimanta zobenvaldis. Zefārs Safrolo safīra zobenvaldis. Un Merlina O'Nella rubīna zobenvalde. Tikai viņu gan labāk uzrunāt viņas jaunajā vārdā Igra.
Visi trīs nosauktie palika vaļā mutēm.
- Šoreiz Cirmeņa izvēle ir visai laba, Sofija nopētīja viesu grupiņu. Lai gan viņu ir grūti izprast. Gaismu tev, meit, sieviete sirsnīgi sveicināja Igru. Vēlāk izstāstīsi man, kā tu tiki pie tik neparasta vārda.
Vēl aizvien turot Igru apskautu, Sofija aicināja viesus mājā. Viņi bez miega aizvadījuši jau diennakti, tādēļ šobrīd svarīgākais bija atgūt spēkus. Sarunām viņiem laika vēl pietiks.
Marseļa, 4298. gada 30. marta rīts
Smagārs vārījās dusmās. Viņa mērķis jau divas reizes bija bijis tik tuvu, un tomēr pēdējā brīdī visi četri bija pamanījušies izsprukt. Kur viņi bija palikuši? Kur Obzāns noslēpis visus zobenvalžus?