- Viņš ir ieradies, kungs, milzīga auguma sargs ziņoja.
- Ievest! Smagārs pavēlēja. Viņš bija gatavs saplosīt Džonu gabalos.
Lokpikers izskatījās diezgan nožēlojami: drēbes apgruzdējušas, vaigs
pāršķelts, kreisā roka, iekārta saitē, nevarīgi kūļājās puisim uz krūtīm. Turklāt Džons diezgan redzami piekliboja.
"Protams, ja tev bija jācīnās pret Obzānu, varēji padomāt ari par labākiem aizsardzības paņēmieniem," Smagārs sāji pasmīnēja, kad Džons nokrita viņa priekšā ceļos.
- Četri no maniem vīriem ir krituši, skolotāj, pārējie smagi ievainoti, Džons ziņoja. Esi žēlīgs, skolotāj!
- Patiesībā… Smagārs centās runāt cik vien iespējams mierīgi. Ja viņš izrādīs dusmas, viņš būs izrādījis vājumu. Patiesībā esmu ļoti vīlies, Džon. Biju domājis, ka tev ir pa spēkam uzdevumi, ar kuriem tiktu galā tikai es pats vai Obzāns. Taču izrādās, ka tu vēl esi pārāk vājš.
Smagāra vārdi Džonam sāpēja vairāk nekā pletnes cirtieni. Zemu noliecis galvu, viņš neuzdrīkstējās pat uzlūkot Smagāru.
- Tu neesi izpildījis uzdevumu, Džon, Smagārs turpināja. Taču, ņemot vērā, ka tā zināmā mērā ir arī mana vaina, jo nebiju rēķinājies ar to, ka tev vēl tālu līdz cīņai pret Obzānu, es piespriedīšu tev maigāko sodu, kāds šajā situācijā iespējams. Tev būs nedēļu jāpaliek arestā manā īpašajā istabā. Aizvediet! viņš pavēlēja sargiem, kuri saķēra Džonu zem padusēm un aizvilka projām kā vecu lupatu.
"Tas tev būs labākais sods," Smagārs izgaršoja ciešanas, kurām bija nolēmis neveiksmīgo pakalpiņu. "Nedēļa telpā, kuru rotā Obzāna slavas brīžu attēli, tas ir labākais, ko līdz šim esmu izdomājis. Divas trīs dienas, un tu lūgsies, lai piespriežu tev citu sodu."
Pašapmierināti smaidīdams, Smagārs atslīga milzīgajā krēslā un tīksminājās par kamīnā plandošajām liesmām. Tagad bija jākoncentrējas uz Obzānu un pārējiem. Zobeni bija jāatrod par katru cenu. Taču pagaidām Smagāram nebija pat visniecīgākā priekšstata, kādēļ karte vairs nedarbojās.
"Nemeklē, kur tuvāk!" viņā ierunājās Meistara balss. "Meklē tur, kur paslēpts!"
"Ja vien es zinātu, kur paslēpts," Smagārs neslēpa sarūgtinājumu.
"Padomā, Smagār, padomā," Meistars mudināja. "Ne jau visu var saredzēt, lai gan šķiet, ka ari redze tev vairs neklausa."
Smagārs satrūkās tā, it kā viņam būtu iecirsta pļauka. Viņa redze! Par to viņš bija samaksājis un turpināja maksāt ik dienu.
Smega dzīve aizsākās Norvēģijas ziemeļos, klinšainā piekrastes ciemā, kur viņa tēvs un māte pētīja vaļus. Taču, kad Smegam bija septiņi gadi, nomira vectēvs un ģimene pārcēlās uz Meksiku, lai pārņemtu mātes mantoto rančo. Dzīvei Meksikā nebija ne vainas, tomēr Smegs bieži pieķēra sevi, ka viņam kaut kā pietrūkst. Viss sagriezās kājām gaisā, kad viņš iepazinās ar Oksanu viņu kaimiņa Jurija meitu. Lai gan viņš bija dzirdējis nostāstus, ka Ņemilujemovu ģimene savai meitai noteikti neļaušot saistīties ar kādu vietējo, Smegs nezaudēja cerības. Jo īpaši pēc tam, kad kādā ballītē Oksana izrādīja viņam savas simpātijas.
Bet ne jau abu jauniešu jūtas padarīja Ņemilujemovu un Smagāru attiecības neciešamas. Jurijs bija iecerējis paplašināt savus īpašumus un vēlējās par katru cenu iegūt daļu Smagāru un Huaresu zemes. Klīda baumas, ka Jurijs esot pielaidis Huaresu plantācijai kaut kādu sērgu un tās dēļ kaimiņam radušies iespaidīgi zaudējumi. Pierādījumu nevienam nebija, taču kādu nakti Ņemilujemovu rančo izcēlās ugunsgrēks. Vistuvāk viņu mājai bija Smagāri, tādēļ tēvs un dēls steidza glābt, kas glābjams. Liesmas nežēlīgā ātrumā aprija kūti un saimniecības ēkas. Saimnieks tik vien paguva kā izvest no ēkām lopus. Bet neviens šajā jezgā nebija pamanījis, ka Oksana ieskrien jau gandrīz sagruvušajā mājā, lai iznestu no tās savu kaķi.
Glābēji kā apstulbuši stāvēja un tikai noskatījās, kā liesmas aprij to, kas palicis pāri no milzīgās mājas. Neviens neuzdrīkstējās steigties meitenei pakaļ, lai glābtu viņu no drošas bojāejas. Vienīgi Smegs uzdrošinājās doties tieši ellē. Vēlāk gan kaimiņi spriedelēja, ka ar to Smagāru puisi kaut kas nav labi, jo liesmas viņam neko nebija spējušas nodarīt. Smegam izdevās izvilkt no mājas gan Oksanu, gan kaķi, un viņš būtu iznācis no uguns neskarts. Bet krītoša sija iesita viņam pa seju.
Apdegumu nebija. Uguns nekad nebija spējusi nodarīt Smegam neko ļaunu. Pat tad, kad viņš bērnībā baidīja citus bērnus, ņemot kailām rokām ogles. Bet sija bija ievainojusi kaut kādus nervus, un Smegs zaudēja redzi.
Ļaunāka par redzes zaudēšanu bija netaisnība, kuru Smagāru ģimene piedzīvoja turpmākajās dienās. Smega mājās ieradās policija un apcietināja viņa tēvu, izvirzot apsūdzību Ņemilujemovu mājas aizdedzināšanā. Pierādījumu, ka ugunsgrēks bijusi ļaunprātīga dedzināšana, netrūka. Aizdomās tika turēti Smagāri un Huaresi, jo visiem bija zināms, ka Ņemilujemovs iekāroja viņu īpašumus. Taču Huaress bija nodrošinājies ar labu labo alibi. Tonakt viņš esot bijis Tihuanā un viņu tur redzējuši pusducis cilvēku. Turklāt policijai kļuva zināms, ka Jurijam dažas dienas iepriekš bija notikusi asa vārdu maiņa ar Smega tēvu, jo Jurijs bija ieradies pie Smagāriem, lai brīdinātu: ja Smegs neturēsies pa gabalu no Oksanas, Ņemilujemovs pats savām rokām noraus puisim galvu.
Naudas labam advokātam Smagāriem nebija, un tas neko ari nebūtu līdzējis. Huaresa brālēns bija vietējās policijas priekšnieks. Smega tēvs tika notiesāts, un cietumā viņa sirds neizturēja šādu pazemojumu. Mātei neatlika nekas cits kā vien pārdot vectēva rančo un kopā ar neredzīgo dēlu pārcelties uz Oahaku. Netaisnības dēļ no visai turīgiem un cienījamiem cilvēkiem viņi nu bija kļuvuši par trūcīgiem klejotājiem, kas galu galā atrada patvērumu pie natūriķiem.
Tad tas notika! Kādudien, kad Smegs bija devies uz Oahakas tempļa drupām, lai gremdētos vientulīgās pārdomās un mēģinātu senajiem gariem izlūgties, lai tie atdod viņam redzi, viņš izdzirdēja ķērkstošu balsi. Puisis nosprieda, ka ar viņu runā kāds senču viedais gars vai pat varenais Odins, kuram viņš nelokāmi ticēja. Balss piedāvāja viņam kļūt par savu kalpu, cīnīties par taisnigumu, apmaiņā pret to apsolot redzi. Ne mirkli nepārdomājot, Smagārs piekrita. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, kad redze atgriezās, bija smaragda zobens un tam līdzās nolikts smaragda gredzens.
Kopš tās senās dienas bija aizritējuši tieši simts gadi. Visus šos gadus viņš bija godprātīgi kalpojis Meistaram. Bet šoreiz viņš bija izgāzies, un Smagāram tas kremta.
Atraktu nams, 4298. gada 31. marta rīts
Atvērusi acis, Igra mēģināja saprast, vai ir rīts vai vakars. Viņi pie Atraktiem bija ieradušies agri no rita, un drīz pēc tam nogurums bija ņēmis virsroku pār vēlmi izprast piedzīvotos brīnumus.
"Iespējams, ka esam nogulējuši visu dienu," viņa nodomāja un piecēlās sēdus.
Netālu no gultas pie senatnīga spoguļgaldiņa sēdēja tumšmataina meitene. Viņa izskatījās apmēram Sedra vecumā. Turot rokā masīvu suku, viņa lēni un metodiski vilka sariņus cauri biezajiem, gandrīz melnajiem matiem.
- Sveiki, Igra nomurmināja un, atcerējusies viņu ierašanos, piebilda: Gaismu tev!
- Un lai tumsa tevi nebiedē, meitene atsaucās, un viņas seja atplauka smaidā. Esmu Sofijas meita Elizabete, bet es priecātos, ja tu sauktu mani par Lizu. Tu esi Igra. Mamma mums izstāstīja.
- Mums? Igra neizpratnē aplaida skatienu istabai.
- Man un brālim. Mēs esam dvīņi, taču Heinrihs ir pavisam citādāks, meitene skanīgi iesmējās. Ne jau tikai tādēļ, ka viņš ir puika. Klau, mēs ar mammu apskatījām tavas drēbes. Diemžēl apģērbu vairs nevarēs iztīrīt, jo uz tā bija sakaltušas asinis. Es sagatavoju šo to no savām drānām. Nekas dižs, bet ceru, ka tev derēs.