Igra palūkojās uz rūpīgi salocīto drānu kaudzīti pie gultas un klusi iesmējās. Šīs drānas tik ļoti atgādināja viņai dzimtās mājas, ka uzmācās dйjа vu sajūta. Vēl tikai vakar (vai aizvakar) viņa bija viesojusies dzimtajā ciematā. Un nu viņa atkal bija atgriezusies sev tik ierastajā vidē.
- Gribēsi iet dušā, vai iesim mazgāties uz upi? Liza jautāja.
- Labāk tomēr dušā, Igra mulsi atbildēja. Peldēties šajā laikā tas šķita pārlieku ekstrēmi pat tādam dabas bērnam kā viņa. Man ir tikai viens jautājums: kas tagad ir rīts vai vakars?
Par atbildi atskanēja kārtējā smieklu šalts. Šķita, ka ši meitene ir bezgalīgas jautrības avots.
- Rīts, protams, viņa atbildēja, turklāt visai agrs. Saule uzlēca tikai pirms stundas.
- Mēs esam nogulējuši visu dienu! Igra nespēja slēpt izbrīnu.
- Diennakti, Liza izlaboja. Jūs atbraucāt vakarrīt.
"Šausmas!" Igrai šķita, ka viņa nogulējusi visu, ko vien var nogulēt.
Bija zaudēts tik daudz laika. Ja nu tostarp tas pasistais slepkavnieks viņus jau atradis? Nē, laikam jau viss ir labi. Pretējā gadījumā Liza būtu viņai to pateikusi.
Aši nomazgājusies un saģērbusies, Igra ļāva, lai Liza izsukā viņai matus un sakārto tos visai neparastā veidā. Drīz vien viņai nācās atzīt, ka šādi ir ērtāk: mati nekrita acīs, taču nebija saņemti ne zirgastē, ne sapīti bizē. Lente apņēma galvu un tika sasieta pakausī.
Kad meitenes bija gandrīz saposušās, istabā ienāca Sofija. No šis sievietes strāvoja tik stipra mātišķa mīlestība, ka Igra labprāt ļāva viņai
apskaut sevi un noskūpstīt uz pieres.
* * *
Pamosties bez modināšanas programmas šķita neierasti. Pirmajā bridi Sedrs nespēja aptvert, kur viņš atrodas. Tikai atverot acis un ieraugot virs sevis savādo griestu gleznojumu, viņš atcerējās neparastos notikumus, kas bija atveduši viņu šajā dīvainajā vietā.
Lai gan visiem trim zobenvalžiem bija gūzma jautājumu, Sofija kategoriski atteicās atbildēt kaut vai uz vienu no tiem, pirms viņi nebūs atpūtušies. Sedrs kā pa miglu atcerējās bagātīgo maltīti, kas viņus sagaidīja plašā, izsmalcinātā viesistabā. Vēl mazāk viņš atcerējās, kā bija nokļuvis guļamistabā.
Kaut kur līdzās Sedrs dzirdēja kādu elpojam. Palūkojies sāņus, viņš ieraudzīja Zefāra kopto seju. Kur bija palicis tas jocīgais zellis Obzāns? Kur ir Igra?!
Doma par Igru lika Sedram pielēkt kājās kā dzeltam. Izlēcis no gultas, viņš pat nepaskatoties pagrāba netālu nolikto rūpīgi salocīto drānu kaudzīti un steigšus ģērbās. Tikai neatradis bikšu aizdari, puisis secināja, ka tās nemaz nav viņa bikses.
- Neņem ļaunā, dzīvespriecīga balss ierunājās kaut kur milzigās istabas dziļumā. Palūkojies skaņas virzienā, Sedrs ieraudzīja gaišmatainu jaunekli, kas varēja būt viņa vienaudzis. Jūsu drēbes bija netīras un saplēstas, tādēļ māte atļāvās piemeklēt jums visiem kaut ko no man darinātajiem apģērbiem. Ceru, ka derēs.
Nomurminājis kaut ko, kas līdzinājās gan "paldies", gan "būs jau labi", Sedrs uzvilka pelēcīgo, no linu auduma darināto kreklu.
- Klau, viņš nedroši ieminējās, atskārzdams, ka nezina puiša vārdu, kur palika meitene, kas atbrauca kopā ar mums?
- Igra? jauneklis atjautāja tā, it kā runa būtu par kādu senu viņa paziņu, un Sedrs juta pakrūtē iedzeļam greizsirdību. Viņa ir augšā kopā ar mammu un Lizu manu māsu. Ja vēlies, rīta dušu vari aizstāt ar peldi upē. Tiesa, ūdens vēl ir pavēss, bet ļoti atsvaidzinošs. Bet es tikām pamodināšu mūsu miegamici.
Puisis norādīja uz Zefaru un draudzīgi pasmaidīja.
"Viss jau būtu labi, ja vien es zinātu, kurp man jāiet," Sedrs sevī pukojās. Tomēr jau drīz viņam nācās pārliecināties, ka atrast pārējos nemaz nav tik grūti. Atraktu namā atlika vien nodomāt, kur vēlies nokļūt, un gaiteņi paši pielāgojās gājēja vajadzībām. Tikko Sedrs izgāja no istabas un sāka prātot, uz kuru pusi doties, viņš saprata, ka priekšā ir tikai viens taisns gaitenis, kas viņu aizveda plašā viesistabā, kur jau bija sapulcējies paprāvs cilvēku pulciņš: Sofija Atrakta sēdēja pie senlaicīga kamīna, viņai blakus uz zema sēdekļa bija piemetusies neparasti daiļa, tumšmataina meitene ar izteiksmīgām, dzidri zaļām acīm.
"Tā laikam būs Liza," nodomāja Sedrs. Līdzās mirdzoši melnajam matu vilnim viņš pamanīja tik pazīstamo tumši rudo matu kodaļu un izjuta patiesu atvieglojumu.
- Igra! puisis iesaucās un steigšus metās pāri visai milzīgajai istabai pie draudzenes.
- Kas tad nu, meitene iesmējās. Vai esi paguvis tik ļoti noilgoties?
Viņa atkal bija tā pati labi pazīstamā zobgale. Lai kā Sedram to negribētos atzīt, bet redzēt viņu smaidām, dzirdēt Igras smieklus tas Sedram bija tik ļoti vajadzīgs.
- Es gan tev ieteiktu būt saudzīgākai, Sedrs tikai tagad pamanīja netālu sēdošo Obzānu. Ceru, ka esi labi izgulējies, jo šodien mums ir daudz darba.
/
Laikam jau Obzāns atkal bija rakņājies viņa domās. Sī apziņa Sedru kaitināja.
"Viņš būtu varējis reizēm pievaldīt muti," puisis nikni nodomāja.
- Centīšos, Obzāns veltīja Sedram draudzīgu smaidu. Nu, vai esi gatavs iepazīties ar savu zobenu?
- Vispirms gan derētu… Sedrs nedroši iesāka, taču viņu pārtrauca
priecīgs "Labrīt!", kas atskanēja viņam tieši aiz muguras.
* * ♦
Pamostoties bez ierastās kafijas smaržas un Svena sirsnīgā "Labrīt, kungs!", Zefāram nācās kādu brīdi apdomāt, kur viņš atrodas, bet ko lai dara, ja nākas nakšņot ārpus mājas. Zefārs saprata, ka nāksies atteikties arī no vairākām citām ierastajām lietām, tomēr šī vieta viņam šķita ļoti valdzinoša. Te viss bija īsts! Jau šodien pat viņš centīsies aiziet līdz mežam.
Heinriha viņu namatēva piedāvājums aiziet uz upi nopeldēties Zefāram šķita vienlaikus absurds un intriģējošs. Kurš peldas marta beigās? To taču šajā gadalaikā varēja darīt tikai kaut kur dienvidu apgabalos, bet ne jau Čehijā. Un tomēr…
"Tas varētu būt interesants piedzīvojums," viņš prātoja.
Apvilcis Sofijas sarūpētās drānas, kas bija saimnieces pašas austas un šūtas (vismaz tā paskaidroja Heinrihs), Zefārs izbaudīja linu maigo pieskārienu. Tas bija tik patīkams.
"Cik gan laimīgi ir šie cilvēki," viņš sapņaini nodomāja. "Viņi dzīvo tik vienkārši un dabiski! Kad beigsies visa šī jezga ar zobeniem, metīšu pie malas laboratoriju un visus tos noziegumus un pārvākšos uz kādu no natūriķu kopienām."
Dodoties līdzi Heinriham uz upi, Zefara izbrīnam nebija gala. Viņš lieliski atcerējās nelielo mājiņu, uz kuras lieveņa viņus atbraucot bija sagaidījusi Sofija. Bet šīs telpas istabas un gaiteņi noteikti nespētu ietilpt tik mazā ēkā. Beidzot viņš saņēmās un, riskējot, ka namatēvs varētu noturēt viņu par nepieklājīgu un slikti audzinātu, apjautājās par mājas īpatnībām.
- Tā ir ilūzija, Heinrihs atbildēja tā, it kā runa būtu par kaut ko pilnīgi pašsaprotamu.
- Ilūzija? Kā to saprast? Kaut kas līdzīgs trusītim cilindrā?
- Ne gluži, puisis skaidroja. Tas, ko redz visi, ir padarīts vienkāršs un neuzkrītošs, lai nepiesaistītu uzmanību. Bet tas, kas nepieciešams, lai nodrošinātu vajadzīgās ērtības, tiek apslēpts aiz ilūzijas priekškara un paliek citu acīm nepamanīts. Šajā mājā nav tādu jēdzienu kā "augšā", "apakšā", "pa labi" vai "pa kreisi". Tev tikai jādomā, kur tu vēlies nokļūt, un māja pati tevi aizvedīs pie mērķa. Tagad, piemēram, tā ved mūs laukā, pagalmā.