To nebija viegli aptvert, taču Zefāram svarīgāks šķita cits jautājums: Un kas notiek tad, ja tu, piemēram, gribi doties laukā no mājas, bet es, ejot kopā ar tevi, vēlos nokļūt kaut kur citur?
- Tad gaitenis sadalīsies, un katrs no mums atradīs ceļu turp, kur vēlas, Heinrihs mierīgi atteica.
- Bet kā, Zefāram nebija miera, kā tas tiek panākts? Tie ir kaut kādi spoguļi, kustīgas sienas vai īpaši jutīgi sensori?
- Nē, protams, ne, Heinrihs iesmējās. Tā ir maģija. Ļoti sena maģija, kuru, cik man zināms, pieprotam vairs tikai mēs Atrakti. Lai gan es pieļauju, ka Domhandā ir palicis vēl kāds ilūziju meistars.
Atkal jau šis neparastais vārds Domhanda.
"Labi, par to es pajautāšu vēlāk," Zefārs mēģināja uzlikt grožus savai zinātkārei.
Rīts bija spirgts, un zālē vēl jūtama rasa. Zefāra plikās pēdas izbaudīja ik soli, tomēr, viņam nonākot pie upes un ar kāju pirkstiem pataustot ūdeni, vēlme ļauties peldei izplēnēja. Ūdens bija ledaini auksts. Taču Zefārs saņēmās, novilka kreklu un bikses un iebrida ūdenī, jo juta, ka Heinrihs viņu vēro, un viņš noteikti nevēlējās šā puiša acīs iemantot mīkstčauļa slavu.
jau pēc dažiem mirkļiem Zefārs svētīja savu drosmi un pateicās Heinriham par viņa priekšlikumu. Nekad iepriekš viņš nebija iedomājies, ka pelde tik vēsā ūdenī var likt asinsritei darboties ar tādu jaudu. Līdzīgas sajūtas viņu iepriekš bija pārņēmušas, iemalkojot labu konjaku. Spirgts un kā no jauna piedzimis, Zefārs devās līdzi Heinriham uz māju, lai pievienotos pārējiem pie brokastu galda.
Marseļa, tajā pašā laikā
Sākumā Džonu istaba kaitināja. Viņš nespēja mierīgi nolūkoties uz visiem dabiskā lielumā veidotajiem attēliem, kuros Obzāns bija redzams savas slavas brīžos. Te Obzāns izpilda savu pirmo Redomendra, un skolotājs atzinīgi viņu novērtē. Te atkal Obzāns uzvar pirmajā tuvcīņas turnīrā, un skolotājs pasniedz viņam zelta jostu. Te atkal… atkal… un atkal… Nevainojamais, ideālais Obzāns, skolotāja mīlulis, iedzimtais talants… i
"Esi nolādēts, Obzān Orān!" Džons sēdēja istabas stūri un klusi vīkstīja dūres. "Ja tu nebūtu uzradies pie Vispasaules galerijas, tie trīs ņergas tagad jau smaktu Tauerā un skolotājs būtu ar mani ļoti apmierināts. Nē, tev bija tur jāuzrodas. Ja mēs būtu tikušies viens pret vienu, virs pret viru, tu nebūtu mani uzveicis. Cīnīties ar maģiju pret zobenu tā tik ir meistarība! Ko tu neteiksi?!"
Atraktu nams, pēc dažām stundām
Zobens bija kļuvis par daļu no viņa rokas. Tas kustējās tieši tā, kā Sedrs vēlējās, tomēr Obzāns atkal bija neapmierināts. Viņš nemitīgi uzsvēra, ka Sedrs kustas kā veca sieva smagnēji un neveikli.
- Varbūt man vajadzētu uzsist stepu? Sedrs neizturēja.
- Ne gluži stepu, Obzāns, šķiet, pat nesajuta dzēlienu, bet valsis par ļaunu nenāktu. Būs jāpalūdz Sofijai, lai sarīko dažas deju nodarbības. Noderētu ari kāds striķis, kuru varētu izmantot kā lecamauklu, lai tavas kājas kļūtu mazliet atsperīgākas.
- Varētu domāt, ka tu pats esi nez kāds grācijas iemiesojums, Sedrs atvēzējās un cirta, cik spēka, cenšoties trāpīt Obzānam pa plecu, taču viņa zobens atkal jau atsitās pret obsidiāna zobenu. Man šis zobens ir par īsu.
Tiklīdz Sedrs to pateica, dimants viņa rokā sāka mirguļot, kļuva bezveidīgs, un jau nākamajā mirklī tas it kā izstiepās garāks, sasniedzot kleimora izmēru.
Viņš neizpratnē lūkojās uz zobenu.
- Tu taču pats tikko teici, ka zobens tev ir par īsu, Obzāns smaidīja. Gribēsi īsāku dabūsi. Tas taču nav kaut kāds parasts virtuves nazītis.
- Labi, ka atgādināji.
- Ne jau zobens ir vainīgs, ka vēl neesi iemācījies ar to rīkoties, Obzāns mēģināja nomierināt jaunekli. Zobenu cīņas apgūst gadiem ilgi, un vēl ilgāk tiek slīpēta meistarība. Bet tu gribi visu un uzreiz. Paskaties uz Zefaru!
It kā Sedram tad kļūtu vieglāk. Protams, Zefārs kustējās viegli, it kā viņa kājas vispār neskartu zemi, it kā uz viņu neattiektos gravitācija. Lūkoties Zefara un Heinriha cīņā bija īsta bauda.
"Man to nekad neapgūt," Sedram dūša sašļuka papēžos. Pat Igrai sekmējās labāk. Viņas ar Lizu cīnījās jau gandrīz stundu un nebija pat piesarkušas.
- Nu, beidz, Obzāns uzsita Sedram uz pleca, tev vienkārši jābūt pacietīgākam, tas ari viss. Neprasi no sevis neiespējamo. Par zobenu cīņas meistaru nepiedzimst. Aizstāvies! Obzāns jau atkal devās uzbrukumā, cērtot pa labi un pa kreisi.
* * *
Igra kustējās veikli un ātri. Liza reiz pat pajokoja, ka draudzene kustas kā čūska. Viņa nebija saņēmusi nevienu daudzmaz vērā ņemamu cirtienu no Lizas, bet bija sagādājusi Lizai dažu labu nopietnu problēmu.
Lai jaunie censoņi treniņcīņās nesavainotos, Obzāns ar kaut kādu burvestību bija padarījis zobenus neasus, jo neviens no zobenvalžiem nebija piedabūjams treniņiem izmantot koka nūjas vai no koka veidotus zobenus. Te nu Obzānam nebija ko iebilst. Galu galā viņiem bija ne vien jāiemācās cīnīties, bet ari jāizprot savi zobeni un jāpierod pie tiem. Taču, lai varētu redzēt cirtienu pēdas, zobenu malas viņi apzieda ar Sofijas sagatavotu pelnu un tauku maisījumu, no kura palika visai labi saskatāmas cirtienu pēdas.
Ar asu māņu kustibu Igra izvairījās no Lizas kārtējā uzbrukuma un, kamēr draudzene mainīja pozīciju un nebija piesegusi kreiso sānu, no visa spēka cirta.
- Lieliski! uzslavēja Obzāns. Tagad paņemsim pauzi un palūkosimies, ko esat paveikušas.
Viņš rūpīgi nopētīja Lizu.
- Re nu, kaujinieks komentēja situāciju. Šis ievainojums kaklā nav nāvējošs, taču, ja tas laikus netiktu sadziedēts, varētu kļūt liktenīgs. Ar šo cirtienu sānos tu esi pārcirtusi Lizai vismaz trīs ribas, sadragājusi mīkstos audus un pāršķēlusi aizkuņģa dziedzeri. Ja neņem vērā savainotās zarnas un vēderplēvi, no šāda ievainojuma pretinieks mirtu ātrāk nekā stundas laikā. Diemžēl pret Smagāra vīriem tas nelīdzētu. Viņu bruņas aizsargā visu ķermeņa augšdaļu. Un tagad aplūkosim tevi.
Obzāns ilgi grozīja Igru un pētīja viņas drēbes. Beidzis apskati, viņš bija tiešām apmierināts.
- Divas nenopietnas skrambas un daži dziļāki, bet ne smagi ievainojumi lieliska bilance, meitēn, viņš uzslavēja. Tikai man šķiet, ka tev būs nepieciešama bruņucepure. Ne jau vienmēr es būšu līdzās, lai ikreiz salāpītu tavu galvu.
Viņš draudzīgi iesmējās, redzot, ka Igrai uz pieres, tieši turpat, kur viņš iepriekš bija sadziedējis uzbrukumā gūto ievainojumu, rēgojas melns plankums.
- Tagad varat brīdi atpūsties, viņš uzsmaidīja Igrai, un viņa melnajās acīs pavīdēja savādas uguntiņas.
Saķērušās rokās un smiedamās kā divas skolnieces, meitenes devās uz upi, lai atsvaidzinātos un atvilktu elpu pirms nākamā treniņu cēliena.
* * *
"Esmu nomiris un nokļuvis debesīs," prātoja Zefars. Jau pašā rīta agrumā pēc peldes viņš bija devies līdzi Heinriham uz lauka, lai aizvestu lopiem ūdeni. Savā divdesmit septiņus gadus ilgajā mūžā dzīvu govi Zefārs redzēja pirmo reizi. Tas bija tik neparasti! Sākumā govs iespaidīgais izmērs lika viņam turēties no dzīvnieka pa gabalu, bet tad viņš sajuta tās paļaušanos uz cilvēku un bezgalīgo uzticēšanos divkājim, kas nodrošināja tai visu dzīvošanai nepieciešamo. Vai tiešām viņš to JUTA? Varbūt viņam tā tikai šķita? Nē, tā noteikti nebija! Viņš pavisam noteikti saprata dzīvnieka izjūtas. Tas bija tik mulsinoši. Brīdi Zefāram pat šķita, ka viņš jūt mutē zāles garšu.