Drīz pēc treniņa sākuma Zefāram nācās atzīt, ka tik cienīga pretinieka, kāds bija Heinrihs, viņam nekad agrāk nebija bijis. Viņš bija ļoti izveicīgs, un viņa cīņas tehnikā nebija ne miņas no dusmām. Šķita, ka viņam šī nodarbe sagādā patiesu prieku. Tāpat tas bija Zefāram, tādēļ
abi jaunekļi bez pārtraukuma trenējās līdz pat pusdienām.
* * *
Apsēdušās upmalas smiltīs, meitenes ļāvās skopajiem pavasara saules stariem. Igra nevēlējās domāt par iepriekšējo diennakšu neparastajiem notikumiem, tādēļ labprāt pievērsās apkārtnes vērošanai. Viņai šķita, ka viss sakārtosies un nokārtosies, ja viņa kādu laiku pastums malā nomācošās problēmas.
- Zini, man šķiet, ka tu viņam patīc, Liza nebēdnīgi iesmējās. Lai gan viņa bija Sedra vienaudze, augusi savrupi, prom no cilvēkiem, Liza bija saglabājusi sevī pusaudzes nebēdnību.
- Kuram? Igra atjautāja.
- Obzānam, protams, Liza paskaidroja un atkal iesmējās.
- Nu, beidz, Igra juta, ka vaigi sāk kvēlot. Viņš tikai atzinīgi novērtēja manu cīņas prasmi. Tas ari viss.
- Nezinu gan, Liza šķelmīgi palūkojās uz draudzeni. Agrāk viņš ne pret vienu tā nav izturējies.
- Vai tu Obzānu pazīsti jau sen? mirkli klusējusi, Igra domigi jautāja.
- Protams. Viņš taču bija mana tēva skolnieks un sekotājs.
Lizas balss pēkšņi bija kļuvusi bezkrāsaina, un Igra nokaunējās, ka netīšām bija aizskārusi tik sāpīgu jautājumu.
- Piedod, meitene nomurmināja. Es negribēju…
- Nieki, Liza ar acīm urbās upes pretējā krastā. Tas ir noticis fakts, un mums visiem tas jāpieņem.
- Bet viegli tas nav, Igra nopūtās.
- Nav, taču mēs esam Pretošanās kustības dibinātāja bērni un mums jau kopš dzimšanas ar to bija jāsamierinās. Mēs zinājām, ka tētis reiz var nepārnākt mājās.
- Vai tas būs ļoti nepieklājīgi, ja lūgšu, lai tu pastāsti man par savu tēvu? pēc ilgākas klusēšanas Igra ieminējās. Ja nevēlies, es sapratīšu. Taču man šķiet, ka tavs tēvs ir bijis ļoti īpašs cilvēks.
-Jā, dziļi nopūtusies, draudzene atbildēja, un viņas lūpas savilkās savādā, mīklainā smaidā. Viņš bija ļoti īpašs. Vai zināji, ka viņš nav šejienietis? Nu, nav no Jaunās pasaules?
- Jā, Obzāns kaut ko tādu minēja, kad mēs lidojām šurp, Igra atcerējās to dīvaino stāstu par dažādām laiktelpām. Bet kā tad viņš nokļuva šeit?
- Viņš bija lorda Mataau karagūsteknis. Gjarahs no Malkoras bija savas pilsētas aizsargu komandieris. Kad lords Mataau iebruka Malkorā, tās aizsargi tika sakauti un virsnieki sagūstīti. Ilgu laiku Gjarahs nīka Mataau cietumā, bet, kad Smagārs kārtējo reizi devās apciemot savu sabiedroto, lords Mataau nolēma pasniegt viņam dāvanu. Laikam jau viņam šķita, ka Smagāram noderētu kāds, kuru varētu sūtīt nāvinieku misijās. Lai tēvs varētu identificēties Jaunajā pasaulē, Smagārs sarūpēja viņam Jirži Kovaļčeka identitāti.
Mans tēvs izrādījās visai izveicīgs karotājs un spēja veiksmīgi izpildīt pat tos Smagāra uzdevumus, kuri citiem nebija pa spēkam. Tādēļ Smagārs uzticēja viņam jauno karavīru apmācīšanu. Ia bija Smagāra lielākā kļūda. Tēvs jau bija sapratis, kādi ir Smagāra mērķi, un nolēma, ka nedrīkst palikt malā. Viņš visiem spēkiem centās iegūt Smagāra uzticību, vienlaikus sākot Pretošanās kustības darbu Smagāra organizācijas iekšienē.
- Es tomēr nesaprotu, Igra ieminējās, kā var uzdāvināt cilvēku?!
- Protams, Liza skumji iesmējās, tev kā Jaunās pasaules cilvēkam tas šķiet pilnīgs absurds. Taču Domhandā, Loredas valsti, cilvēki vēl aizvien var kļūt par kāda cita īpašumu. Mamma stāstīja, ka ari šeit kādreiz tā ir bijis. Tagad tā jau ir seno laiku vēsture. Bet tur, Loredā, tā ir realitāte. Cilvēku var nopirkt, pārdot, uzdāvināt vai iemainīt pret kaut ko, kas cilvēka īpašniekam šķiet vērtigāks. Piemēram, pret zemesgabalu vai zirgu. Ja vergu ģimenē piedzimst bērns, īpašnieks var to pārdot, vecākiem pat nejautājot.
- Bet tas taču ir briesmīgi, Igra lūkojās draudzenē plaši ieplestām acīm. Tā nedrīkst!
- Tieši pret to cīnās Mentaras valsts, un tieši pret verdzību cīnījās Cirmens, skaidroja Liza. Mirkli meitenes klusēja, bet tad Liza turpināja savu stāstu. Reiz Smagārs nosūtīja manu tēvu un divus viņa ciņubiedrus uz Viļņu, kur viņiem bija jānolaupa Atraktu ģimenei kāds maģisks artefakts. Neņem ļaunā, bet par pašu šo priekšmetu es tev neko nestāstīšu. Vismaz pagaidām. Pateikšu tikai, ka manas mātes dzimtai tas ir piederējis neskaitāmās paaudzēs. Tēvs nolēma, ka viņi mana vectēva prombūtnes laikā iekļūs viņa mājokli un pamatīgi to izvandīs. Misijas iznākums tik un tā bija apšaubāms, tādēļ bija nolemts atstāt vectēvam tādu kā ziņu, lai viņš rūpīgāk noglabā visu, kas viņam vērtīgs.
Kaujinieku aprēķinos izrādījās kļūda. Viņi nebija rēķinājušies ar to, ka tolaik tikai sešpadsmit gadus vecā Sofija slimības dēļ bija palikusi mājās. Kad vīri iebruka mājokli, viņiem nācās izmantot skaņslāpes burvestību, lai Sofija nekliegtu un viņi varētu paskaidrot notiekošo. Izvandījuši visas istabas un ar Mertorda jeb Ieslodzes Vārdu iesprostojuši Sofiju būri, lai uzbrukums izskatītos īsts, vīri devās projām tukšām rokām.
Pagāja dažas nedēļas, bet tēvs nespēja aizmirst nesen sastapto meiteni. Izprasījis Smagāram brīvdienu, viņš devās uz Viļņu, uzmeklēja Atraktus un izstāstīja viņiem visu par sevi. Vectēvs no sirds iemīļoja drosmīgo viru un, kad pēc neilga aplidošanas laika tēvs lūdza mammu kļūt par viņa sievu, ļoti atbalstīja šis laulības.
- Tad jau sanāk, ka tava mamma zināja, ka precas ar Pretošanās kustības dalībnieku, Igra apbrīnoja Sofijas drosmi.
- Dibinātāju, Igra, Liza izlaboja. Protams, viņa to zināja. Līdz nesenam laikam viņu laulība tika rūpīgi slēpta. Smagārs vēl šobaltdien nezina, ka Jirži ir bērni. Tas bija nepieciešams mūsu drošībai. Kad Smagārs sāka apspiest Pretošanās kustību un nomocīja tēti līdz nāvei, māte devās pie Smagāra lūgt, lai viņai izdod tēva līķi. Viņa nespēja samierināties ar domu, ka tēvs tiks izmests kādā vārtrūmē. Tikai tad Smagārs uzzināja, ka Gjarahs ir precējies, turklāt vēl ar nīstās Atraktu dzimtas pēdējo atvasi. Vismaz viņš tā domā.
- Tas bija drosmīgs solis, Igra novērtēja. Taču es tik un tā nesaprotu, kā viņai izdevās panākt, lai šis monstrs izdod viņai tava tēva līķi, un vēl izkļūt dzīvai no viņa ķetnām.
- Tas nu gan nebija grūti, Liza iesmējās. Smagāru pazudināja paša augstprātība un alkatība. Viņš ļoti kāroja to mūsu ģimenes relikviju, kuru iegūt bija sūtījis tēvu. Taču viņš pārāk vieglprātīgi uzticējās sievietes trauslumam. Mamma izveidoja relikvijas ilūziju un piedāvāja Smagāram apmaiņu tēva līķi pret artefaktu. Smagārs uzķērās, bet dienu pēc mana tēva bēru ceremonijas, kad viņa miesas tika atdotas ugunij, ilūzija izzuda. Es bieži domāju par to, cik jauki būtu ieraudzīt Smagāra sejas izteiksmi brīdi, kad viņš saprata, ka ir piekrāpts tik primitīvā veidā.
Kādu bridi meitenes klusēja, un Igra mēģināja aptvert dzirdēto. Tomēr viena lieta kā skabarga urdīja viņas zinātkāri.
- Liza, viņa nedroši ieminējās, kā tas ir izveidot ilūziju?
- Mums tas ir vienkārši, Liza pamāja ar roku, un Igras priekšā uzziedēja krāšņa puķe. Taču paskaidrot es to nepratīšu. Esmu ar šo spēju piedzimusi, un mamma jau kopš mazotnes ir izkopusi šis spējas gan mani, gan Heinrihā. Mums vēl dažas lietas neizdodas, bet mamma saka, ka ari viņa ilgi mācījusies. Mūsu dzimta ilūzijas pieprot jau kopš neatminamiem laikiem. Mamma ir stāstījusi, ka daudzās senajās grāmatās minētas ziņas par dažādiem Atraktu dzimtai piederīgajiem. Kādreiz Atrakti bija plaša un varena dzimta, bet nu esam palikuši tikai mēs trīs.