- Klau, daiļās dāmas, zobgalīga balss sauca no māju puses, vai jums tika piešķirts atvaļinājums?
Pār smilšaino liedagu stingriem, noteiktiem soļiem meitenēm tuvojās Heinrihs un Zefārs. Sofija bija sūtījusi puišus uzmeklēt meitenes, jo viņai bija nepieciešama palīdzība virtuvē.
- Jums laikam skauž, Liza nepalika brālim parādā. Redz, kā Obzāns jūs abus nodzenājis! Tik tikko varat kājas pavilkt.
- Rimsties, nešpetnā! Heinrihs tēloja sapīkumu. Ja tu nedosies mātei palīgā, mēs neviens vairs nespēsim kājas pavilkt. Mammai taču vajadzīgi palīgi pusdienu gatavošanā.
Jokojot un smejoties jauniešu pulciņš devās uz māju, un Igra, neraugoties uz visu situācijas neparastumu, atskārta, ka jūtas laimīga.
* * *
Sofija bija parūpējusies par piemērotu mūziku un ierādīja jauniešiem deju pamatsoļus. Tas izskatījās vienkārši, taču izrādījās drausmīgi sarežģīti. Zefāram, Heinriham, Obzānam un Lizai izdevās diezgan ātri visu apgūt. Pat Igra, pāris reižu nominusi Heinriham kāju, iemanījās tīri veikli kustēties valša pavadījumā. Taču Sedram šī māksla nekādi nedevās rokā. Viņam šķita, ka kājas negrib pakļauties smadzeņu pavēlēm. Viņš pinās gan pats savās, gan Sofijas kāju kustībās, un pat namamātes iecietīgā skaitīšana "viens, divi, trīs" neko nelīdzēja.
Kad Sedrs, nokaunējies un dusmīgs, jau bija gatavs spītīgi atmest visam ar roku, Obzāns šis nekrietnais, ļaunais spīdzinātājs, kurš bija pierunājis Sofiju uz šo drausmīgo, pazemojošo pasākumu, apžēlojās par viņu. Satvēris Sedru aiz rokas, viņš paveda puisi sāņus un, uzliekot rokas viņam uz pleciem, cieši ielūkojās acīs.
Uz mirkli Sedram apreiba galva un šķita, ka no Obzāna plūst violeta gaisma. Istaba izzuda. Nebija ne laika, ne telpas, ne realitātes. Ķermenis šķita kā no vates veidots. Kājas ļima, un Sedrs instinktīvi pieķērās Obzānam, lai noturētos kājās. Cik ilgi tā turpinājās, to Sedrs nevarētu pateikt, pat ja viņu spīdzinātu. Tā varēja būt gan vesela mūžība, gan sekundes simtdaļa.
- Man šķiet, Obzāns saudzīgi ieteicās, ka tev derētu uz mirklīti apsēsties un atpūsties. Iedzer tēju, un pēc brīža turpināsim.
Sedrs palūkojās uz Igru. Viņa stāvēja istabas vidū kā sasalusi un plaši ieplestām acīm uzlūkoja te Sedru, te Obzānu.
- Kas? viņa izsaucās. Kas te notika?!
- Kur tieši? Obzāns tēloti palūkojās apkārt.
- Tu! meitene metās vīrietim virsū un ar savām mazajām dūritēm nikni dauzīja viņa plato muguru. Ko tu viņam nodarīji?
- Beidz ārdīties, meitēn, Obzāns saķēra Igras rokas un smaidot apsēdināja viņu blakus Sedram. Tu taču redzi, ka tavs draugs ir dzīvs un vesels. Un, ja vien nekļūdos, pie pilnas apziņas un ar skaidru saprātu.
Izņemot Zefāru, neviens uz notikušo nereaģēja kā Igra, tādēļ meitene nokaunējās par savu pārāk sakāpināto reakciju. Pētoši uzlūkojusi draugu, viņa secināja, ka Sedram tiešām nekas nekait. Vismaz nekādu acīmredzamu problēmu nebija.
- Sedr, viņa maigi pieskārās drauga plecam, vai tev viss ir kārtībā?
- Šķiet, ka jā, viņš nedroši atbildēja. Manuprāt, mums te ir deju nodarbība, vai ne? Kādēļ neviens nedejo?
Tas nu bija kaut kas nepiedzīvots! Sedrs runāja par dejošanu, lai gan vēl pirms mirkļa bija dusmās piesarcis un īgņojās, ka nekad nespēs to iemācīties. Igra jautājoši palūkojās uz Obzānu, kas stāvēja turpat netālu un mīklaini smaidīja.
Reibonis bija pārgājis, un Sedrs atkal jutās lieliski. Mūzika skanēja tik valdzinoši, ka aizēnoja Igras bažas par viņa veselību, lai gan draudzenes rūpes bija ļoti aizkustinošas. Uzsmaidījis meitenei, viņš piecēlās, satvēra Igras roku un, uzrāvis viņu kājās, sāka strauji griezties dejā pa visu istabu.
* * *
Pēcpusdiena, kas deju nodarbību dēļ bija solījusies izvērsties par tīro murgu, jo gaisa kurjers izrādījās īsts lamzaks, atrodoties uz cietas zemes, galu galā tomēr beidzās ļoti jautri. Viņi gan iemācījās valsi, gan nedaudz iemēģināja tango. Šī deja nelielas grūtības sagādāja Igrai, kurai dienvidnieciskie ritmi šķita pārāk nekautrīgi. Tomēr viņai izdevās pārvarēt savu stīvumu, redzot, kā Liza dejo ar Zefāru.
Zefāram vispār daudz kas padevās krietni labāk nekā Igrai un Sedram, jo viņš to visu jau bija mācījies agrāk. Bērnībā bagātnieku dēliņš bija apguvis gan mūziku, gan glezniecību, gan dejošanu, gan tuvcīņas un paukošanu. Sedrs, kurš pusaudža vecumā bija aizgājis no mājas un vēlāk izkopis tikai lidošanas prasmes, protams, nevarēja sacensties ar cilvēku, kas sevi tik ļoti pilnveidojis. Arī Igrai, kas lielu mūža daļu bija nodzīvojusi rāpuļa ādā, nebija viegli apgūt viņai tik neierastās kustības, kādas bija nepieciešamas dejā. Toties zobenu cīņās viņai sekmējās labāk. Viņas ciematā ari meitenes mācījās cīnīties ar koka zobeniem un nūjām, lai uzturētu sevi sportiskā formā un izkoptu ķermeni.
Taču Zefārs krietni atpalika, kad runa bija par maģiju. Viņu fascinēja jaunā, Zefaram līdz šim pilnīgi nezināmā pasaule, bet vēlme izzināt un izprast, kā viss notiek, ļoti traucēja. Vairākums burvestību bija vienkārši jāizpilda, nevis jācenšas saprast, kā tās darbojas.
Buršanā vislabākās sekmes bija tieši Igrai. Obzāns domāja, ka te nozīme varētu būt viņas izcelsmei. Viņš bija pārliecināts, ka natūriķi maģiju spēj apgūt vieglāk, jo ir tuvāki dabai. Turklāt Igra bija Skotijas natūriķe un prata seno gēlu valodu.
Pēc spraigās sarunās ieturētām vakariņām Igra nolēma ieelpot svaigu gaisu un vienatnē pastaigāties gar upi. Sedrs un Heinrihs kavēja laiku, laužoties ar rokām, bet Liza apsolīja izrādīt Zefāram sava tēva bibliotēku. Obzāns un Sofija par kaut ko apspriedās virtuvē, tādēļ Igrai izdevās nemanītai izlavities pagalmā.
Vismaz viņai šķita, ka neviens viņas prombūtni nav pamanījis. Taču viņa kļūdījās. Tiklīdz viņa iekārtojās upes krastā uz veca koka stumbra, smiltīs nošņarkstēja soļi. Ielūkojusies tumsā, Igra nemanīja nevienu tuvojamies. Bet, palūkojusies termospektrā, viņa ieraudzīja garu, slaidu siluetu. Tas noteikti nebija Sedrs. Viņa soļus Igra atpazītu starp tūkstošiem.
- Nebaidies, tas esmu es, tumsā atskanēja Obzāna samtainā balss. Zinu, ka vēlējies pabūt viena, taču man šķiet, ka tev ir jautājumi, kuri neliek mieru.
- Un turklāt to ir daudz, meitene domīgi bilda. Viņu vairs nepārsteidza Obzāna uzvedība. No ielas puikas viņš bija kļuvis par viedo skolotāju, un ikreiz, kad viņš atklāja kādu jaunu prasmi, Igra vien nodomāja: "Ko vēl viņš spēj?"
- Tad jautā, Obzāns mudināja, apsēžoties smiltis līdzās Igrai.
-Ja tu zini, ka man ir jautājumi, tad tu zini arī to, kuri mani uztrauc
visvairāk, Igra neslēpa sapīkumu.
- Zinu, vīrs mierīgi atteica, taču, ja nu es sākšu runāt par kaut ko vienu, kamēr tu domāsi par kaut ko gluži citu, tas traucēs tev uztvert manis stāstito. Tādēļ jautā, un es atbildēšu, cik labi un izsmeļoši vien pratīšu. Tikai brīdinu: es pats kļuvu par mācekli tikai pirms piecpadsmit gadiem, un ir daudz tādu jautājumu, uz kuriem es nezinu atbildes.
- Tad sāksim ar to, kas notika šodien deju laikā, Igrai patika, ka Obzāns runā ar viņu kā ar nopietni ņemamu skolnieci.