Marseļa, 4298. gada 5. aprīlis, agrs rīts
Smagārs jau vairākas stundas ar acīm urbās kartē, cerot ieraudzīt tajā četrus punktus. To nebija.
"Nevar būt, ka Obzāns būtu aizvedis zobenvalžus projām no Jaunās pasaules," Smagārs prātoja. "Vienīgais lietojamais portāls tiek uzraudzīts augu diennakti. Es zinātu, ja viņi būtu tam kaut vai tikai tuvojušies. Obzāns neprot to lietot."
Turklāt zobenvalži bija nozuduši no kartes samērā tālu no portāla. Lai kā Smagāra ļaudis visās pasaules malās centās uzmeklēt šo sasodīto četrotni, neviens pagaidām nebija iepriecinājis ar labām ziņām. Viņi nebija izmantojuši identifikatorus. Viņa ziņotāji visos dienestos meklēja jebkādas, kaut niecīgākās ziņas par Safrolo, Demānu vai kādu no Obzāna identitātēm, bet viņi bija kā zemē iegrimuši. Dusmās Smagārs trieca dūri pret galdu.
Atraktu nams, tajā pašā laikā
Bija skaidrs, ka viņiem nāksies uzkavēties šeit ilgāku laiku. Obzāns paskaidroja pārējiem, ka Smagāra rokas stiepjas pār visu pasauli un, tiklīdz kāds no viņiem kaut kur uzradīsies, nebūs ilgi jāgaida kaujinieku ierašanās. Jo īpaši tas attiecas uz viņu mājokļiem un darbavietām. Vārdu sakot, viņi bija iestrēguši. Atlika izlemt, kā vislietderīgāk izmantot šo laiku.
- Man vajadzētu pabrīdināt, ka ar mani viss ir kārtībā, viņu ciemošanās trešās dienas rītā pie brokastīm ieminējās Zefārs. Neviens taču nezina, kur esmu pazudis.
- Tā nav veiksmīga doma, Obzāns papurināja galvu. Turklāt darbā tevi tik un tā neviens nemeklēs.
- Darbā ne, bet mājās gan, Zefīrs noteica un tā ari palika pavērtu muti. Obzāns acīmredzot atkal bija nolasījis viņa domas. Tas sāka kļūt kaitinoši.
- Tad nu gan jaunumi, ironizēja Sedrs, atcerējies sirmo kalpotāju, kas cienīgi sagaidīja viņus Zefīra dzīvoklī. Kopš kura laika saimnieki atskaitās kalpiem par savām gaitām?
Igra sajuta gaisā spriedzi un, izliekoties, ka visa viņas uzmanība ir veltīta Sofijas gatavotajai omletei, caur skropstām bažīgi palūkojās uz Zefīru. Viņa seja bija kļuvusi nekustīga kā akmens maska. Vienīgās dzīvās tajā bija acis, kas šķita metam zibšņus. Uz mirkli Igru pārņēma bailes, ka Zefārs varētu ar skatienu pārvērst Sedru pelnu kaudzītē.
- Šajā gadījumā, Zefārs ierunājās, un viņa balss bija aizkritusi, runa nav par atskaitīšanos vai kungu un kalpu attiecībām. Te ir runa par cieņu pret citiem cilvēkiem un rēķināšanos ar viņu jūtām. Svens nav vienkārši kalpotājs. Viņš man ir kā tēvs. Zinot, ka viņu mana ilgstošā prombūtne varētu satraukt, es vēlos viņu nomierināt. Tas arī viss, bet tev to nesaprast, jo neesi radis rēķināties ar citiem.
Igra iesāņus palūkojās uz Sedru. Draugs izskatījās tā, it kā kāds būtu uzgāzis viņam uz galvas spaini ledaina ūdens. Meitene atcerējās, ka, pirms viņa bija atguvusi cilvēka izskatu, Sedrs, dodoties savās gaitās, labākajā gadījumā bija uzsaucis: "Būšu vakarā!" Tiesa, kopš pārvēršanās viņi bija dzīvojuši kopā pārāk īsu laiku, tādēļ Igrai bija grūti spriest, cik pamatots vai nepamatots ir Zefāra pārmetums. Tomēr tas, kā Sedrs savulaik bija aizgājis no mājām, lika domāt, ka Zefāram zināmā mērā varētu būt taisnība.
- Labi, ka Sedrs šobrīd ir atvaļinājumā, viņa mēģināja kliedēt spriedzi.
- Jā, novilka Sedrs, nebiju domājis, ka pirmo kopīgo atvaļinājumu aizvadīsim šādi.
- Redzi, Zefār, Sofija pārņēma sarunu savās rokās. Obzānam ir taisnība. Mēģinājums sazināties ar ārpasauli nav laba doma. Kad Obzāns man paziņoja, ka jūs dodaties šurp, es izveidoju īpašu ilūziju, kas padara šo vietu neuztveramu ne ar radioviļņiem, ne ar maģiju. Tas ir tāds kā aizsarglauks. Ja tajā ienāk, viss top redzams. Taču, ja uz to lūkojas no malas, šķiet, ka šeit ir tikai mežs. Lai tu varētu sazināties ar saviem mājiniekiem, man būtu jānoņem ilūzija, un tad Smagāra vīriem, kuriem ir karte, jūs būtu kā uz delnas.
- Kā tas ir izveidot ilūziju? mirkli klusējis, Zefārs jautāja.
"Sākas," Obzāns nodomāja un smagi nopūtās. Zefara mūžīgie "kāpēc" un "kā tas darbojas" Obzānam jau bija līdz kaklam. Jo īpaši tādēļ, ka viņš neskaitāmas reizes bija paskaidrojis Zefāram: es pats vēl esmu māceklis.
- īsumā es teiktu, ka ilūzijas radīšana ir cilvēka uztveres nepilnību izmantošana, Sofija smaidot paskaidroja.
- Uztveres nepilnības? Zefārs nesaprata.
- Protams, Sofija mīklaini smaidīja. Cilvēka uztvere ir ļoti nepilnīga. Evolūcija ir likusi mums zaudēt daudz spēju, kuras mūsu mazajiem brāļiem piemīt vēl šobaltdien. Cilvēka uztvere ir ārējo kairinātāju ierosināti un smadzeņu uztverti impulsi. To, ko mūsu jutekļi neuztver, neuztver ari mūsu smadzenes. Turklāt bieži vien mēs pat neapzināmies, ka dzīvojam ilūzijās. Palūkojies uz šo galdu!
Paklausot Sofijas uzaicinājumam, visu acis pievērsās pamatīgajam ozolkoka galdam.
- Galds kā jau galds, vai ne? Sofija jautāja. Un tagad?
Pēkšņi galds bija nozudis. Nevis vienkārši nozudis, bet izgaisis ar
visu, kas uz tā atradās. Visi neizpratnē palūkojās uz Sofiju.
- Viss, kas ir cilvēka radīts, patiesībā nav nekas vairāk par ilūziju, domīgi sacīja Sofija, un galds, tikpat pēkšņi kā pagaisis, atkal bija savā vietā.
- 11 ir maģija? jautāja Zefars, plaši ieplestām acīm lūkojoties uz Sofiju.
- Nē, mīļais. Ilūzija nav maģija, lai gan ar dažām maģiskajām darbībām ir iespējams sasniegt līdzīgu efektu. Piemēram, ar ilūziju var cilvēku padarīt neredzamu, vienkārši liekot citiem nepamanīt viņu. Turpretī ar maģiju var panākt īstu neredzamību. Viss, kas atrodas ap mums un kas nav daba, ir ilūzija. Kā šis galds, šī māja, pat mūsu sajūtas.
- Es jau tev teicu, smiedamies ierunājās Heinrihs. Šajā mājā nav ne "augšā", ne "apakšā".
To sakot, Heinrihs izveidoja ilūziju, ka telpa apgriežas, un griesti nu atradās viņiem zem kājām, bet pēc brīža viņi jau paši griezās, tā atkal nokļūstot uz grīdas, taču neizjūtot, ka karājas kājām gaisā.
- Un galu galā, smējās Liza, kurš ir teicis, ka šis koka galds ir ciets?
Meitene pastiepa pirkstu un sāka ar to zīmēt galda virsmā kā ūdenī, radot nelielus vilnīšus. Igra kā noburta vēroja notiekošo, bet Zefars pastiepa roku, lai aptaustītu galdu. Viņa pirkstiem pieskaroties virsmai, uz visām pusēm aizviļņoja viegla ņirboņa.
- Vai tas nozīmē, ka arī mums ir izredzes to iemācīties? viņš pievērsa Sofijai mirdzošas pelēkas acis.
- Par to ir vērts padomāt, Sofija šķelmīgi piemiedza ar aci.
- Sofij, Igra iejautājās, ja Atrakti ir domhandieši, kā tas nākas, ka jūs esat šeit?
- Tas notika ļoti sen, Sofija domīgi lūkojās sienā, it kā uz tās būtu redzamas viņas atmiņu ainas. Laikos, ko Jaunajā pasaulē sauc par Renesansi, cilvēce beidzot bija sasniegusi lūzuma punktu un tai bija jāizvēlas, kādu attīstības ceļu iet. Toreiz daudzi izcili zinātnieki, mākslinieki, alķīmiķi un prātnieki sagatavoja uzaicinājumu domhandiešiem, lūdzot tos sūtīt uz Jauno pasauli meistarus un skolotājus, kas spētu iemācīt cilvēcei zintis, lai tā spētu izvēlēties mentālās attīstības ceļu. Atrakti lidz ar daudziem citiem atsaucās šim aicinājumam. Taču izrādījās, ka Jaunajā pasaulē cilvēki vēl ir ļoti vāji. Vara un tās piedāvātā brīvība bija pārāk skurbinoša. Cilvēki kļuva nevīžīgi, izlaidīgi… Sāka plosīties sērgas, un iestājās tumši laiki. Tie, kam bija vara pār cilvēku dzīvēm, pasludināja aizsākto apgaismības ceļu par ļaunuma sakni. Viņi ieviesa Inkvizīcijas tiesu, lai apkarotu zinošus un domājošus cilvēkus un tā uzurpētu sev varu pār citiem. Tos, kas zināja, ka viņu sludinātais ir maldi, viņi pasludināja par ķeceriem, raganām un burvjiem. Daudzi domhandieši toreiz tika sadedzināti uz sārtiem, nomocīti līdz nāvei un publiski spīdzināti pūlim par prieku.