Atgriezties mēs nevarējām, jo vienīgais palikušais portāls tika rūpigi uzmanīts, bet otrs jau sen bija sagruvis gan šeit, gan tur. Šeit, Jaunajā pasaulē, ari šobaltdien mīt daudzi domhandieši un to pēcnācēji, taču viņi par savu izcelsmi vai nu nezina, vai klusē, jo tā ir drošāk.
- Bet tagad taču tā vairs nav. Klausoties Sofijas stāstā, Igrai sāpīgi sažņaudzās sirds. Viņa nespēja aptvert, ka cilvēki var būt tik nežēligi.
- Nē, tagad tā vairs nav, Sofija piekrītoši pasmaidīja, taču padomā pati: vai tu, ja ar tevi nebūtu noticis tas, kas notika, spētu noticēt Domhandas pastāvēšanai?
Marseļa, tajā pašā laikā
Bija pagājušas vairākas dienas. Vismaz Džonam tā šķita, lai gan laika izjūta bija zudusi jau sen. Vienīgais atskaites punkts viņa laika ritumam bija retie brīži, kad viņš iegrima murgainā miegā. Pat sapņos viņa prātam nebija miera. Džons nemitīgi murgoja par Obzānu: kā viņš triumfē sacensībās, kā smaidot iznirst no jūras pēc triju minūšu ilgas atrašanās zem ūdens un visi ciemata bērni uzgavilē viņa sasniegumam. Sākumā Džonam šīs ainas uzdzina dusmas. Taču drīz vien viņu pārņēma bezcerība. Džons jutās niecīgs, nožēlojams, nevienam nevajadzīgs un neviena necienīts. Vienīgais, kuram viņš bija vajadzīgs (vismaz Džonam pašam tā šķita), bija skolotājs. Un viņš bija pievīlis skolotāju tik nozīmīgā brīdī!
"Es tiešām esmu niecība," Džons juta kaklā spiežamies rūgtu kamolu. Vienīgais, ko viņš tagad vēlējās, bija tikt laukā no šīs Obzāna slavas zāles un atkal doties medībās, lai sagūstītu un atvestu skolotājam Obzānu un viņa līdzskrējējus.
Atraktu nams, tās pašas dienas pēcpusdiena
Par lietderīgu laika kavēkli tika atzīta Obzāna ideja uzlabot visu zobenvalžu fizisko formu un cīņas prasmes. Sofijas izveidotais aizsarglauks pletās apmēram 20 kilometrus ap māju, tādēļ viņu iespējas bija gandrīz neierobežotas. Līdzās mājai kuploja mežs, kuru Obzāns izmantoja, lai rīta agrumā dzītu biedrus apmēram 10 kilometru garā skrējienā pa šķēršļotu apvidu. Dažkārt viņš nomainīja skrējienu pa mežu ar skrējienu pa upi. Tad viņš lika visiem noaut kājas, iebrist līdz puslieliem ūdenī un skriet. Tas bija nogurdinoši un smagi. Jo īpaši Igrai, kura vairākus gadus bija pārvietojusies tikai rāpojot. Obzāns to saprata, tādēļ reizēm ļāva Igrai skriet pa zvēru iemītām takām vai skrējienu pa ūdeni aizstāja ar skrējienu pa irdenām smiltīm.
Pēc skrējiena visiem obligāta bija pelde. Sākumā Igra un Sedrs spurojās pretī, jo peldēties tik aukstā ūdenī viņiem šķita neprāts. Turpretī Zefars jau bija pieradis pie ledainās peldes un baudīja to ar prieku.
- Saprotiet taču, Obzāns nepadevās, šāda pelde norūdīs jūsu ķermeni. Jūs kļūsiet izturīgāki, stiprāki.
- Nebaidies, Liza čukstēja, droši ej ūdenī. Tas būs silts.
Igra bažīgi palūkojās uz jauno draudzeni, taču nolēma riskēt. Ar kājas pirkstiem viņa pataustīja ūdeni un secināja, ka tas tiešām ir silts. Liza mīklaini smaidīja, un Igra saprata, ka meitene radījusi ilūziju.
Redzot meitenes jautri plunčājamies, viņām piebiedrojās arī Sedrs un sev par brīnumu atklāja, ka tik siltu ūdeni viņam nav gadījies piedzīvot pat apsildāmā baseinā.
Obzāns dusmās bija gatavs uzsprāgt. Kā lai norūda šos mīkstpēdiņus, ja viņi izmanto ilūziju?! Lai, Lizas aizsargātiem, viņiem dzīve nešķistu pārāk rožaina, Obzāns drīz vien izdomāja visiem jaunu "piedzīvojumu": visai jautrajai kompānijai bija jāpeld pret straumi, un nevienam netika dotas nekādas atlaides.
Šāda rīta vingrošana drīz vien visiem kļuva par nepieciešamību. Tapat notika ar cīņas nodarbībām, kurās pēc brokastīm piedalījās ne tikai zobenvalži, bet arī Liza un Heinrihs. Obzāns bija izveidojis aprites grafiku, lai viņiem ikreiz būtu jācīnās ar citiem pretiniekiem. Igra progresēja ļoti strauji. Viņai bija lieliska kustību koordinācija, un dažbrīd Obzānam radās iespaids, ka viņa zina, ko darīs pretinieks, vēl pirms pretinieks pats to bija iedomājies. Kad pienāca Obzāna kārta stāties pārī ar Igru, šī bija pirmā treniņcīņa, kuru pieredzējušais kaujinieks tiešām izbaudīja. Lai kā viņš centās, viņam neizdevās radīt Igrai tiešām nopietnus ievainojumus.
Ari Zefars savas prasmes izkopa ļoti ātri, taču Sedrs kā bija lamzaks, tā arī palika. Neko daudz nebija līdzējušas ari deju nodarbības. Obzāns nespēja vien nobrīnīties, kā šis neveiklais puisis ir spējis iemācīties lidot uz gaisa dēļa. Obzāna pacietība sāka zust, un viņš jau prātoja, ka nāksies Sedram "iemācīt" kustēties, taču drīz viņam no šīs domas nācās atteikties. It kā sajutusi viņa domas, Igra veltīja Obzānam ciešu skatienu, kas acumirklī lika atcerēties, ko viņš pats meitenei bija sacījis: "Parastajā ceļā iegūtas iemaņas ir paliekošākas." Tādēļ Obzāns bruņojās ar pacietību un gaidīja.
Pēc pusdienām, kad meitenes bija palīdzējušas Sofijai virtuvē un Zefārs kopā ar Heinrihu apkopuši lopus, Obzāns sapulcēja visus Atraktu bibliotēkā uz maģijas nodarbībām. Dažreiz viņiem piebiedrojās Sofija, un tad zobenvalži varēja apgūt ilūziju mākslu. Obzānam nācās atzīt, ka šajā jomā vislabākās sekmes bija tieši Sedram. Viņš bez grūtībām iemācījās koncentrēt enerģiju dažādās ķermeņa daļās un ātri apguva vienkāršākos Vārdus. Tiesa, dziedināšanas burvestības viņam tik labi nepadevās, jo garākus un sarežģītākus Vārdus Sedrs nespēja ātri iegaumēt.
Vislielākās grūtības maģija sagādāja Zefāram. Tas nepavisam nenozīmē, ka viņam nebija talanta. Gluži pretēji. Taču nemitīgie "kāpēc" un "kā tas darbojas" nopietni kavēja viņa izaugsmi. Obzāns pats maģiju bija apguvis, liekus jautājumus neuzdodot, tādēļ atbildēt uz Zefāra jautājumiem nespēja.
Esi tik labs, viņš kārtējo reizi lūdza Zefāru, cenšoties nezaudēt
paškontroli, vienkārši izdari tā, un viss.
* * *
Pamazām sāka izpausties arī zobenvalžu īpašās spējas. Zefārs secināja, ka viņš tiešām jūt dzīvnieku izjūtas. Tas nebija tikai šķitums. Obzāns iemācīja viņam izskaidrot sajusto un izmantot to. Līdzīgas, taču daudz pilnīgākas spējas bija arī Igrai. Viņa ne tikai juta to pašu, ko dzīvnieki, bet arī spēja tiem pārraidīt savas sajūtas. Piemēram, lai nomierinātu mežā sastaptu briedi, viņa tam iedvesa drošības un paļāvības sajūtu, un dzīvnieks tiktāl nomierinājās, ka pat ļāva sev pieskarties.
Sedrs atklāja, ka gredzena iespaidā viņa maņas kļuvušas ievērojami asākas. Sienas vairs nebija šķērslis, lai redzētu, kas aiz tām notiek, turklāt dzirde ar katru dienu kļuva aizvien jutīgāka. Viņš spēja jau no prāva attāluma saklausīt čukstus izrunātus vārdus.
Pamazām visi iemācījās sazināties telepātiski. Tiesa, sākumā šīs spējas radīja nelielu haosu, jo zobenvalžiem bija grūti nošķirt savas domas no domām, kuras viņi vēlējās pārraidīt citiem. Taču ari šajā ziņā neliels treniņš visu nolika savās vietās.
Nedēļas laikā zobenvalži bija apguvuši maģijas pamatus un vairāk vai mazāk iemācījušies pārvaldīt savas jaunās iemaņas un spējas. Pat Sedrs beidzot bija sācis progresēt zobenu cīņās un tuvcīņas mākslās.