Pēc vakariņām Zefārs kopā ar Heinrihu atkal bija nozuduši Gjaraha darbistabā, meitenes viesistabas tālākajā stūri niekojās ar ilūziju veidošanu, Sedrs laiskojās pie kamīna, bet Obzāns un Sofija pārsprieda nākamās dienas plānus. Te pēkšņi istabā, starojot kā pati Saule, iebrāzās Zefārs, un viņam pa pēdām sekoja piesarcis un smaidošs Heinrihs.
- Mums tas beidzot izdevās! Zefārs gavilēja.
- Kas tieši? Sedrs garlaikoti jautāja.
- Karte! izdvesa Heinrihs.
Pārējie saausījās. Obzāns zināja, ka Zefārs mēģina izpētīt un izprast Smagāra kartes darbības principus. Taču viņš nezināja, ka abiem jaunekļiem ir arī lielākas ambīcijas.
- Mēs to pārveidojām! Zefārs triumfējoši paziņoja, noliekot uz galda pergamenta gabalu.
- Jā, tagad mēs to varam izmantot kā meklēšanas rīku, aizelsies skaidroja Heinrihs.
Visi sapulcējās pie galda un lūkojās kartē.
- Piemēram, Zefārs sāka demonstrāciju, palūkosimies, kur šobrīd atrodas Svens.
Viņš nosauca Svena vārdu, un karte pietuvināja vispirms Eiropu, tad Franciju, un visbeidzot visu kartes laukumu klāja Sedram un Zefāram tik pazīstamās un mīļās Lionas ielu tīkls. Pilsētas centra tuvumā iemirdzējās pelēcīgs punkts, kas pārvietojās nelielā amplitūdā. Svens rosījās pa māju. Lūkojoties uz mirgojošo punktiņu, Zefārs sajuta acīs sariešamies asaras. Viņš novērsās, lai pārējie nepamanītu viņa sentimentalitāti. Taču neviens viņam vairs nepievērsa uzmanību. Igra izmēģināja karti, liekot tai atrast viņas vecākus. Jā, karte darbojās nevainojami.
-Jums izdevās, puiši! Obzāns uzslavēja. Palūkosimies, vai esat paveikuši ari neiespējamo.
Obzāns nosauca lorda Mataau vārdu. Kādu bridi nenotika nekas, un visiem radās iespaids, ka karte vairs nedarbojas. Taču tad tā pēkšņi it kā pārklājās ar dūmaku. Migla noviļņojās, notrīsēja, un uz tās parādījās nedaudz izmainītas kontinentu kontūras. Ari Eiropas aprises atpazīt bija pagrūti. Karte pietuvināja apvidu, kas varētu atrasties kaut kur Francijas vietā. Tā noteikti nebija Francija, taču apvidus bija līdzīgs, lai gan vide atšķirīga. Karte pietuvināja pilsētu. Tā izskatījās līdzīga tām, kuras redzamas seno laiku kartēs. Pašā pilsētas vidū slējās majestātiska pils, un vienā tās spārnā mirgoja pelēcīgs punkts, kas pārvietojās no pils centra uz dienvidu spārnu.
- Asinssūcējs parazīts gatavojas doties pie miera, Obzāns ironiski noteica. Lieliski, puiši, jūsu karte var mums ļoti noderēt!
- Kas tas ir? Zefārs neizpratnē lūkojās uz paša meistaroto karti.
- Domhanda, sapņaini noteica Sofija. Jā, viss ir tieši tā, kā man stāstīja Gjarahs.
- Bet es neesmu iekļāvis kartē Domhandu, Zefārs samulsa. Es neko par šo vietu nezinu. Kā…
- Toties tavs gredzens zina, Obzāns pārtrauca viņu, pirms vēl viņš
bija sācis savu neizbēgamo "kā?".
* * *
Istabā iestājās savāds, biedējošs klusums. Domhanda, kas līdz šim bija tikai nostāsts, ar kuru varēja ērti izskaidrot visas pēdējā laika dīvainības un savādos notikumus, pēkšņi bija kļuvusi par īstenību. Tā bija reāla, teju vai taustāma. Ar visiem tās ļaudīm, viņu ikdienas rūpēm, priekiem, briesmām, kas tos apdraud… Sofija domīgi raudzījās kamīna liesmās. Sajutusi pēkšņu smagumu uzgulstam pleciem, Igra apsēdās viņai līdzās un, atbalstu meklējot, ielika galvu sievietes klēpī.
- Tu prāto par savu izvēli? Sofija jautāja, maigi noglaudot Igras rudos matus.
- Izvēle, meitene domīgi novilka. Vēl nesen man šķita: ja atteikšos atgriezties dzimtajā ciemā, izvairīšos no liktēņa. Es cerēju, ka man nekad nenāksies saskarties ar maģiju, lai man nebūtu iespējas nodarīt kādam kaut ko ļaunu.
- Kurš tad saka, ka tev jādara ļauns? Sofija mierināja. Tas, ka liktenis tev lēmis kļūt par burvi cīnītāju, nebūt nenozīmē, ka tev jākalpo tumsas spēkiem. Gluži otrādi Cirmens tevi ir izvēlējies, lai tu kalpotu taisnīgumam.
- Tikai pirms nepilnām divām nedēļām man šķita, ka man ir jāizdara nozīmīgākā izvēle manā mūžā, Igras acīs sariesās asaras.
- Vai zini, kas ir patiesa varonība? Sofija apskāva meiteni un piespieda pie krūtīm. Patiesa varonība nav iznest cilvēku no degošas mājas. Tā ir cēla, taču cilvēciska rīcība. Varonība ir spēja izvēlēties starp "pareizi" un "viegli". Tas nav vienkārši, meit. Bieži vien cilvēki nobīstas un nepieņem izaicinājumus, kurus dzīve tiem piedāvā. Piemēram, tu.
Tev ir iespēja izvēlēties palikt šeit, atteikties no zobenvalža misijas un mierigi nodzīvot līdz sirmam vecumam vai doties uz Domhandu, kur katra diena, katra stunda var kļūt par pēdējo tavā dzivē. Protams, paliek jautājums, kādēļ tev jāpieņem savs liktenis un jāupurējas tev pilnīgi svešu ļaužu labā. Vēl nesen tu pat nenojauti, ka tāda Domhanda pastāv, nemaz jau nerunājot par visām būtnēm, kurām tur nepieciešama zobenvalžu palīdzība. Te nu vienā svaru kausā ir tava pašas dzīve, bet otrā vismaz divu laiktelpu un to iedzīvotāju dzīves.
- Bet ko gan mēs trīs, Igra iesāka, taču pēc brīža pati sevi izlaboja, četri varam iesākt pret Smagāru, kuram, cik noprotu, pieder vesela armija?
- Smagārs, meit, Sofija nopūtās, patiesībā ir jūsu mazākā problēma. Smagārs ir tāds pats izvēlētais kā jūs. Es gan neņemos apgalvot, bet, cik man zināms, zobenvalžu misija ir krietni nopietnāka. Kāda? To es nezinu. Iespējams, ka jums ir jāatjauno senā kārtība vai jāpalidz domhandiešiem, kas atrodas Jaunajā pasaulē, atkal nokļūt mājās. Nezinu. Bet nojaušu, ka Cirmeņa mērķis ir krietni lielāks.
- Atbrīvot Domhandu no tumsas, domīgi ieminējās Sedrs.
- Tā varētu būt, Sofija maigi noglauda Igras matus.
- Kādēļ tieši mēs? iejautājās Zefārs.
- Droši nezinu, Sofija paraustīja plecus. Uz šo jautājumu tev spētu atbildēt tikai Cirmens pats. Taču man šķiet, ka tam ir kāds sakars ar jūsu vārdiem.
- Nu gan, Sedrs iesmējās.
- Kādēļ ne? Zefārs domīgi braucīja zodu. Tu esi Sedrs Demāns. Tavs uzvārds skan ļoti līdzīgi vārdam "dimants".
- Mans tēvs ari ir Demāns, Sedrs protestēja.
- Jā, Zefārs iebilda, ari mans tēvs ir Safrolo. Taču safīra zobens nonāca pie manis. Obzānam obsidiāns ir jau vārdā.
- Bet man ar rubīniem nav nekāda sakara, noteica Igra.
- Patiesi? Obzāns atkal smaidīja savu visziņa smaidiņu. Kā paliek ar to, ka tava tēva uzvārds patiesībā nav O'Nells?
Igra apjuka.
- Iespējams, ka tu pati neatceries, bet tavās atmiņās ir saruna ar vectēvu, viņš paskaidroja. Tavs vectēvs tev vēl mazai stāstīja, ka viņš patiesībā nav tava tēva tēvs. Ka viņš tikai apņēmis tavu vecomāti, lai pasargātu viņu no negoda, kad viņu piesmējis tas klaidonis Džeks Robers.
Istabā iestājās tik dziļš klusums, ka Igrai tas šķita biezs un taustāms.
- Es izstāstīšu tev kādu stāstu, Sofija turpināja, kad ari pārējie bija sapulcējušies pie kamīna. Kad notika Lielais Sprādziens, visu pasauli pārņēma panika un haoss. Pat varas iestādes un palīdzības dienesti bija bezspēcīgi. Valstu līderi un tie, kurus cilvēki uzskatīja par saviem garīgajiem vadītājiem, bēga kur kurais. Nevienam nerūpēja, kas notiks ar cilvēkiem, kuri palika bez mājokļiem, dzeramā ūdens un pārtikas. Patvertnēs visiem vietas nepietika. Tika izlemts, ka tajās varēs nokļūt tikai izredzētie. Starp tiem bija zinātnieki, mediķi un bērni. Doma bija tāda, ka šie cilvēki, ja pēc katastrofas būs iespējams dzīvot, varēs atjaunot pasauli. Tomēr daži savai dzīvībai bija tik ļoti pieķērušies, ka nespēja pieņemt neizbēgamo. Kāds bagātnieks, kuru pirms tam uzskatīja par filantropu un kuram jau bija deviņdesmit divi gadi, izsludināja atlīdzību tam, kas atdos viņam savu vietu patvertnē.