Valstu līderiem, protams, bija priekšroka. Taču bija daži, kas atteicās no šīm privilēģijām, lai atdotu savu vietu citiem. Viens no tiem bija tālaika Dalailama, otrs indiešu skolotājs Sai Baba, nepadevās ari Četru Namtēvu cilšu virsaiši, Japānas imperatoru dzimta, Omānas sultāns Saladins XIII un Lielbritānijas karaliene Viktorija II. Viņi palika kopā ar savu tautu un palīdzēja visiem savā reģionā. Cik nu tas bija iespējams, viņi centās organizēt palīdzību. Karaliene Viktorija, kurai bija dots viņas tāltālās sences vārds, sekoja Vindzoru dzimtas labākajām tradīcijām. Viņa pati katru dienu strādāja tā sauktajā zupas virtuvē, bet naktis kopa hospitāli ievainotos. Tāpat kā Vindzori, daudzas paaudzes pirms Viktorijas, ari viņa visu kritisko laiku bija līdzās saviem cilvēkiem un iedvesmoja viņus nekrist izmisumā.
Kad panika bija likvidēta un cilvēce pamazām sāka atkopties no baisā pārdzīvojuma, tieši Viktorija II kopā ar Saladinu XIII rosināja sasaukt Pirmo Vispasaules koncilu. Pateicībā par līderu ieguldījumu koncils lēma, ka monarhijai cilvēku dzīvē ir milzīga nozīme. Līderi ir tie, kas grūtos brīžos iedvesmo ļaudis un neļauj tiem krist izmisumā.
Sofija apklusa, un ilgāku laiku istabā bija dzirdama tikai uguns sprakšķēšana kamīnā. Ikviens pārdomāja dzirdēto.
- Vai tas nozīmē, iejautājās Zefārs, ka Domhandā ir mūsu tauta? Ka mums visiem ir jādodas projām, uz Domhandu? Jākļūst par kaut kādiem Domhandas valdniekiem? Ka esam tādi kā domhandiešu līderi?
- Vismaz to no mums sagaida Cirmens, Obzāns noteica.
- Es gan neņemos apgalvot, ka jums jākļūst par valdniekiem, domīgi noteica Sofija. Bet esmu pilnīgi droša, ka Cirmens jūs izvēlējies tieši tādēļ, ka jūs nenobīsieties un pieņemsiet izaicinājumu. Jūs spēsiet palikt tur, kur esat vajadzīgi, un nepadosieties pat tad, ja cīņa šķitīs bezcerīga. Vismaz sendienu varonis, kas izdzīvoja dēmonu verdzībā, paļaujas uz jums.
- Bet tad… Zefārs saminstinājās, tad mums ir jāsakārto savas lietas.
- Proti? Obzāns uzreiz nespēja uztvert Zefāra domu.
- Man ir jāparūpējas par saviem ļaudīm, Zefārs noteica. Es nedrīkstu pamest Svenu. Viņš vairs nav jauns. Ari Olīvija ir paveca. Man jānodrošina šo cilvēku dzīves. Turklāt… Pirms došanās projām es vēlos vēl sastapt savus vecākus.
- Jā, piekrita Igra. Ari es nedrīkstu tā vienkārši nozust. Mani vecāki tikko ir uzzinājuši, ka esmu dzīva. Ja tagad nozudīšu, neko nepaskaidrojot, tas salauzīs viņiem sirdi.
- Tiesa, piekrita Sedrs, pēkšņi iedomājies, ka viņš varētu nekad vairs nesastapt Helēnu. Vecāku domas viņam nerūpēja, taču no māsas viņš noteikti gribētu atvadīties.
- Laikam jums taisnība, piekrita Obzāns. Ari viņš pēkšņi atcerējās dzimto piekrasti, ciemu un vecākus. Taču viņam šāda atvadīšanās bija aiztaupīta. Kopš Obzāns bija nokļuvis pie Smagāra, viņam nācās izbeigt visus kontaktus ar savu ģimeni. To pieprasīja Smagārs. Obzāns par to pat priecājās. Kalpojot pie Smagāra, viņam bieži bija nācies darīt to, ar ko cilvēks diez vai varētu lepoties.
- Jautājums ir par to, kā lai mēs to izdarām, Zefārs smagi nopūtās.
- Kad būsiet gatavi doties ceļā, Sofija noteica, pieceļoties un tā liekot noprast, ka ir jau vēls un laiks doties pie miera, es palīdzēšu. Bet pagaidām jums nepieciešami spēki, lai pienācīgi sagatavotos jaunajai dzīvei.
Marseļa, agrs 4298. gada 6. aprīļa rīts
Visu nakti Smagārs nespēja ne acu aizvērt. Viņa domas atkal un atkal atgriezās pie zobenvalžiem. Viņi noteikti vēl bija Jaunajā pasaulē. Bet kur? Kur?
"Vai tiešām tev par to tik ilgi jāprāto?" Meistara balss ieķērkstējās tieši viņa sirdi. "Reiz tevi nodevušie atkal darbojas pret tevi, bet tu tikai domā un neko nedari! Kam tev redze, ja tik un tā esi aklāks par kurmi?!"
Nu protams! Smagāram kā zviņas nokrita no acīm. Gjarahs! Nodevējs! Tam noteikti jābūt kaut kā saistītam ar Pretošanās kustību. Neraugoties uz agro rīta stundu, Smagārs paķēra komunikatoru un iestatīja konferences režīmu. Bija nekavējoties jāmeklē viss, kas saistīts ar Pretošanās kustību: jāpratina viņa villās un pilīs ieslodzītie Pretošanās kustības dalībnieki, jāliek spiegiem aktivāk censties iefiltrēties Pretošanās kustības rindās.
"Atrakta!" Smagārs atcerējās sievieti, kas bija viņu pamatīgi sadusmojusi. Gjaraha atraitne. Viņa noteikti ir saistīta ar Pretošanās kustību. Smagārs labi atcerējās viņas Pentagrammas amuletu. Kā gan viņš varēja būt tik lētticīgs?! Viņa bija ieradusies pie Smagāra, lai izlūgtos sava vīra līķi, apmaiņā piedāvājot amuletu. Viņš bija noticējis. Noticējis ilūziju meistaru dzimtas atvasei!
"Viņi nozuda no kartes kaut kur Čehijā," drudžaini izklājis uz galda karti, Smagārs centās atcerēties precīzu vietu, kur zobenvalži pēkšņi bija nozuduši. "Man jāizķemmē visa šī apkārtne. Nevar būt, ka neviens viņus nebūtu manījis."
- Met! viņš valdonīgi uzsauca, un durvīs parādījās milzīgā miesassarga stāvs. Nekavējoties atved pie manis Džonu!
Atraktu nams, 4298. gada 7. aprīlis, priekšpusdiena
- Vai neviens neko nav aizmirsis? Sofija bažīgi jautāja, aplūkojot Zefāra automašīnas bagāžas nodalījumu. Pārtika ceļam ir, siltākas drēbes arī. Šķiet, viss bija paņemts. Sedra dēlis atradās starp sēdekļiem automašīnas salonā. Zobeni visiem bija nostiprināti siksnās uz muguras vai makstī kā Zefāram un Obzānam. Labi! Tad paņemiet šo.
Sofija pasniedza Obzānam nelielu, apmēram sprīdi garu žadeīta nazi. Kaujinieks jautājoši lūkojās uz šo miniatūro dunčeli, īsti nesaprazdams, kādam mērķim tas varētu kalpot.
- Kamēr tas būs pie jums, skaidroja Sofija, ap jums būs aizsarglauks. Tas nav liels. Apmēram divi metri. Taču tas ir labāk nekā nokļūt Smagāra nagos. Šis ir Gjaraha duncis. Diemžēl viņš pats par tā spēku nenojauta.
Obzāns pateicībā piespieda Sofijas roku sev pie pieres un noslēpa dunci virsjakas iekškabatā.
Atvadas bija aizkustinošas. Igra neslēpa asaras, un pat Sedrs nekautrējās izrādīt savu pieķeršanos Atraktu ģimenei.
- Es ļoti ceru, ka mēs vēl tiksimies, turklāt drīz, Zefārs atpleta rokas, bez vārdiem lūdzot Sofijai atļauju apskaut viņu uz atvadām. Pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja kāda laiva, kas lēni slīdēja lejup pa straumi. Protams, makšķernieki te nebija retums. Arī Čivices iemītnieki dažkārt devās uz upi, lai savu ēdienkarti papildinātu ar kādu zivi. Tomēr vīri darīja Zefāru nemierīgu.
- Obzān, viņš uzrunāja biedru, es neesmu pārliecināts, ka man tas izdosies pietiekami labi. Vai tu nevarētu nolasīt tos vīrus?
Obzāns palūkojās uz upes pusi, un pēkšņi seja kļuva drūma: Ātri, kāpiet mašīnā! viņš uzsauca. Sofij, jums uz laiku vajadzētu kaut kur noslēpties.
- Par mums neraizējies, Sofija bija nesatricināmi mierīga. Tiklīdz jūs būsiet projām, mēs apslēpsim māju tā, lai viņš to neatrastu.
- Es tomēr būtu mierīgāks, ja jūs šeit nepaliktu, Obzāns neatlaidās.
Marseļa, pēc dažām stundām
- Skolotāj, Džons gandrīz kliedza, it kā komunikatoram būtu kāda tehniska problēma. Skolotāj! Viņi ir Bohēmijā. Es redzēju viņus pats savām acīm! Viņi ir pie Atraktas.