- Koordinātas! noskaldīja Smagārs.
Tiklīdz viņa rīcībā bija zobenvalžu atrašanās vieta, Smagārs teleportējās tieši savā Brabus un jau pēc mirkļa pilnā ātrumā traucās uz Bohēmiju. Džons bija viņus atradis. Beidzot!
"Rāmāk, draugs, rāmāk," viņš mēģināja savaldīties. Reiz jau viņš bija viņiem tik tuvu, ka šķita sajūtam viņu baiļu sviedrus. Un bija palicis tukšā. "Lēni un apdomīgi!"
Tātad atkal Atraktu sieva bija sagādājusi viņam problēmas. Nu labi! Šoreiz viņa par to samaksās. Dārgi samaksās.
Džona vīri viņu gaida, un šoreiz tie sprukstiņi nekur neaizmuks. Viņiem nebūs tik daudz laika.
Atraktu nams, tajā pašā laikā
Tiklīdz Zefara automašīna bija pacēlusies gaisā, Heinrihs pamanīja pa taku no ciemata puses steidzamies kādu stāvu. Sieviete gandrīz skrēja, jau no tālienes mādama ar rokām un kaut ko kliegdama.
Tā bija Čivices dziedniece Lidija. Aizelsusies viņa piesteidzās pie apjukušajiem Atraktiem, jau pa gabalu saukdama pēc palīdzības. Pulciņš ciemata viru bija devušies mežā pēc baļķiem. Kamēr krāvuši baļķus ratos, pēkšņi grēdas augšējie baļķi bija sākuši ripot un parāvuši sev līdzi citus. Janeks, sešpadsmit gadus vecs puisis, bija paklupis, un baļķi sagāzušies viņam virsū.
- Visi ciema viri jau ir mežā, bet ar to nepietiek, Lidija aizelsusies klāstīja. Heinrih, lūdzu, paņem zirgu un dodies palīgā. Neļauj puisim aiziet bojā!
Heinriham divreiz nebija jāsaka. Atrakti rūpējās par ciematniekiem kā par pašu saimes ļaudīm. Pat neapseglojis savu bēri, Heinrihs uzlēca tam mugurā un auļoja uz mežu.
- Mums jāpasteidzas, Sofija pačukstēja meitai.
Nosēdinājusi Lidiju uz soliņa pie mājas, viņa pasniedza sievai ūdeni.
Tiklīdz Lidija bija atguvusi elpu un nedaudz atpūtusies, Sofija vedināja viešņu doties atpakaļ uz ciemu, aizbildinādamās ar to, ka viņas palīdzība būs nepieciešama, tiklīdz vīri būs izvilkuši Janeku no baļķu krāvuma apakšas.
Sieviete nebija skubināma. Teciņus vien viņa aizsteidzās atpakaļ uz ciemu, bet Sofija un Liza sāka veidot ilūziju, kas neļautu Smagāra vīriem atrast viņu mājokli.
Berne, tās pašas dienas pēcpusdiena
Bija nepieciešamas tikai dažas stundas, lai sasniegtu Safrolo villu Bernes piepilsētā. Lai gan pārējie uzskatīja, ka Zefāram ir tiesības palikt vienam kopā ar vecākiem, Gjaraha dunča darbības rādiuss bija pārāk mazs. Viņi nedrīkstēja attālināties cits no cita. Aši izdomājuši leģendu par to, ka Zefars ir iesaistījies kaut kādā etnogrāfijas pētnieku grupā, viņi iekļāva stāstā ari ekspedīciju, kurā Zefārs plāno doties uz vairākiem gadiem. Safrolo pārim šāda leģenda nešķistu nekas neparasts, jo pie sava zinātkārā dēla savdabīgajām izdarībām viņi jau bija pieraduši. Zefāra vecākus drīzāk pārsteidza tas, ka dēls tik pēkšņi un bez iepriekšēja pieteikuma ieradies dzimtajās mājās. Parasti viņš tā nerīkojās. Biežāk gan vecākiem bija nedēļām ilgi jālūdzas, lai Zefārs atlicina laiku un apciemo viņus.
Helga laipni sagaidīja četrotni un bija nepatīkami pārsteigta, kad Zefārs paziņoja, ka viņi ieradušies uz īsu bridi. Tikai atvadīties.
- Tāds nu ir mans lielais dēls, Helga smagi nopūtās. Te mēnešiem nevar sagaidīt, kad viņš apciemos vecākus. Te viņš uzkrīt kā sniegs uz galvas, lai paziņotu, ka iegriezies atvadīties. Ko lai es daru ar vēstuli?
- Vēstuli? Zefars neizpratnē jautāja.
- Jā, tā pienāca jau pirms mēneša, bet tevi jau nevar ne sazvanīt, māte pukojās. Domāju, ka Svenam jau apnicis man skaidrot, ka tevis, kā parasti, atkal nav mājās.
Helga aizsteidzās uz guļamistabu un pēc brīža atgriezās, nesot UPS aploksni. Pēkšņi Zefāru pārņēma patīkams satraukums. Vēl neapskatījis aploksni, viņš jau zināja, kas to sūtījis.
Suzanna Vilhelmsone,
Gēteborga,
Vispasaules Amazoņu vasaras nometne
Atverot aploksni, Zefāram drebēja pirksti. Ātri pārskrējis vēstulei, viņš pat neiedziļinājās rakstītā būtībā. Galvenā doma bija skaidra: Suzanna vēlējās viņu satikt, un tas nozīmē, ka viņiem jādodas uz Zviedriju, pirms viņi atstās Jauno pasauli. Ja vēl nesen viņš tikai prātoja par to, ka vajadzētu atvadīties ari no draudzenes, tomēr nosprieda, ka tā nav augstākā prioritāte, tad tagad tikšanās ar Suzannu bija tikpat nozīmīga kā atvadīšanās no vecākiem.
"Apdomā labi," viņš uztvēra Obzāna domas. "Mums nav daudz laika, un ir jābūt ļoti piesardzīgiem."
"Pie Suzannas mēs būsim drošībā," viņš tāpat domās atbildēja. "Turklāt tas noteikti neprasīs daudz laika."
Atraktu nams, tajā pašā laikā
Heinrihs bija projām jau vairākas stundas, un Sofija sāka uztraukties, vai tikai ar dēlu nav atgadījies kaut kas nelāgs. Viņa bija noņēmusi ilūziju no meža un tālākas apkaimes un kopā ar Lizu izveidojusi koncentrētu ilūziju tiešā saimniecības tuvumā. Heinrihs ceļu mājup atradis tik un tā, taču svešām acīm te pletās tikai lauki, meži un pļavas. Tomēr savāds nemiers pārņēma viņas sirdi ikreiz, kad uz taciņas nočirkstēja oļi.
Liza centās izlikties mierīga un pat mēģināja pajokot par mātes raizēm, tomēr Sofija redzēja, ka ari viņa ir satraukta. Mācoties kopā ar zobenvalžiem, Liza bija itin labi attīstījusi intuīciju, un tagad viņa skaidri juta, ka tuvojas kaut kas nomācošs un ļauns.
Durvis ar troksni izgāzās no ailas, un mājā iebruka prāvs melnās drānās tērptu viru pulks. Viņi bija astoņi. Visu sejas līdz acīm sedza melna auduma sejsegi. Taču, ieskatoties vien šajās acis, bija skaidrs, ka žēlastību nesagaidīsi. Sagrābuši abas sievietes, viņi piesēja tās pie krēsliem un, nekaunīgi gāžot apkārt mēbeles, pārmeklēja visu telpu. Viens no melnā tērptajiem, acīmredzami neapmierināts ar pārmeklēšanas rezultātu, sagrāba Sofiju aiz pleciem un, cieši lūkojoties viņai acis, skarbi uzbrēca: Kur viņi ir?
Sofija klusēja.
- Es uzdevu tev jautājumu, virs brēca. Kur tu slēp tos nodevējus, draņķe?!
- Kā tu uzdrīksties kliegt uz manu māti, izdzimteni! Liza nespēja savaldīties, taču spējš sitiens pa seju lika viņai uz mirkli apklust. Mutē bija jūtama sāļa garša. Apakšlūpa pietūka vienā mirkli. Bet sāpes tikai vēl vairāk iesvēla meitenē dusmas. Nožēlojamais mērgli! Atradies varonis! Iesist sievietei tā tik ir vīrišķīga rīcība.
- Piever žaunas, sīkā kuce! viņš uzbrēca.
- Mierā, Džon! no durvju puses atskanēja samtaina balss, unmelnā tērptais virs tūliņ pat atlaida Sofiju.
- Labvakar, Atraktas kundze! Smagārs sveicināja, draudzīgi uzsmaidot Sofijai. Mēs jau esam pazīstami, tā šķiet.
- Tā jau domāju, ka šie bulterjeri ir jūsu, Sofija pasmīnēja. Smegs Smagārs pats personiski manā pieticīgajā mājoklī. Kaut kas neticams.
- Nu ko jūs. Atraktas kundze, Smagārs bija pati elegance. Tā ir mana necienīgā persona, kas pagodināta viesoties jūsu cienījamās dzimtas miteklī. Cik burvīgs bērns! Gjaraha mantiniece, ko?
- Lai nu paliek laipnības, Smagār, Sofijas seja pēkšņi kļuva skarba. Ne jau tērzēt par laiku un mūziku esi ieradies. Kas tev šeit meklējams?
- Tu to ļoti labi zini, Smagārs saglabāja augstāko aprindu švauksta izteiksmi. Pasaki man, kur ir tie četri nožēlojamie, un es nozudlšu uz neatgriešanos. Nemēģini man stāstīt, ka Obzāns šeit nav rādījies. Vismaz pirms dažām stundām viņš un viņa draugi bija tavā pagalmā.