- Kādam būs norēgojies, Sofija ironizēja. Domās viņa lūdzās, kaut Heinrihs tagad pēc iespējas ilgāk paliktu mežā. Ja viņa un Liza ir nonākušas Smagāra nagos, tad vismaz dēls varētu izvairīties no tikšanās ar šo monstru cilvēka veidolā.
- Vai tiešām tu domā, ka varēsi ar mani rotaļāties? Sofij, man ļoti netīk nodarīt sāpes. It sevišķi, ja runa ir par sievietēm. Turklāt tik jaunām un skaistām, viņš ar pirkstu novilka pār Lizas vaigu, un meitene riebumā parāvās nostāk, cik vien saites to ļāva.
- Man gan šķiet, ka tieši sāpes, ko tu nodari citiem, ir vienīgās, ka liek tev justies dzīvam, Sofija iesmējās, un Liza pirmo reizi mūžā dzirdēja mātes balsī ieskanamies tik daudz naida.
- Ragorda! Smagārs uzsauca, un Liza pēkšņi sajuta nežēlīgas sāpes plosām visu viņas ķermeni. Tās it kā plēsa viņu no iekšpuses, laupot spēku iekliegties vai elpot. Sakodusi zobus, meitene centās pretoties moku cilpas iedarbībai, taču, jo vairāk viņa pretojās, jo stiprākas kļuva sāpes.
- Liec viņu mierā! Sofija iekliedzās. Tas ir mūsu karš! Viņai ar to nav nekāda sakara!
- Visu, ko vien tu vēlies, Sofij, Smagāra smaids pastiepās vēl platāks. Viņš nolaida roku, un Lizas sāpes mitējās. Iztēlojies, cik lieliski šī mazulīte izskatītos lorda Mataau pilī! Gandrīz žēl, ka es savos mājokļos neielaižu sievietes. Gjarahs nudien nebija muļķis. Apsēklot vienu no daiļākajām sievietēm Jaunajā pasaulē! Kas gan to būtu domājis! Sofij, dārgā, tev tikai jāpasaka man, kur esi noslēpusi Obzānu un viņa draugus, un es nekavējoties došos projām.
- Atver acis, Smagār! Tu taču redzi, ka viņu šeit nav, Sofija pasmaidīja, un šajā smaidā Smagārs samanīja sievietes triumfu. Vēl tik trūka, lai viņš ļautu šai nodevēja sievai ņirgāties par sevi.
- Vai tiešām meitas ciešanas tev neko nenozīmē? Viņa skatienā Sofija izlasīja sev pasludinātu nāves spriedumu. Man tiešām ļoti negribētos ievainot viņas maigo dvēseli, Sofij.
- Vari nogalināt mani, Sofija mierīgi atbildēja, jūtot, ka Smagārs rakņājas viņas prātā, un cenšoties bloķēt domas, bet man nav ko teikt. Es nezinu, kur viņi ir.
- Tiesa, Smagārs atzina. Kur viņi ir šobrīd, tu tiešām nezini. Taču tu vari man pastāstīt, kurp viņi plānoja doties.
- Arī to es nezinu, Sofija atteica.
- Ak, Sofij, tu man neatstāj izvēli! Ragorda!
Lizas augums sāpēs izliecās kā loks. Sofijas sirds sažņaudzās, acis sariesās asaras. Vai meita jel kad spēs viņai piedot to, ka viņa ļāvusi šim briesmonim spīdzināt pašas miesu un asinis, lai pasargātu svešiniekus?
- Pārstāj! viņa kliedza. Liec viņai mieru! Viņa nezina vairāk par mani.
- Tam nu gan es neticu, Smagārs atlaida Lizu. Es redzu, ka viņa man daudz ko varētu pavēstīt. Un viņa to izdarīs. Vai ne, mīļais bērns? Anasta teritjo!
- Arkerta mandara! iesaucās Sofija.
Smagāra raidītie Verga saites Vārdi atskanēja tikai mirkli pirms Sofijas izrunātajiem Aizsardzības Vārdiem. Tumši taustekļi kā resnas saknes izstiepās no grīdas un apvijās ap meitenes augumu, iespiežoties viņas mugurā, sprandā un apvijoties ap rokām. Tie it kā saplūda ar viņas nervu sistēmu, pārņemot Lizu savā varā. Tomēr Sofija paguva aizsargāt meitu. Viņas raidītie Aizsardzības Vārdi noklāja Lizas galvu kā ar aizsargājošu kapuci un neļāva Verga saitēm pilnīgi pakļaut meitenes gribu.
- Vai tiešām tu domā spēkoties ar mani, Sofij? Smagārs triumfēja. Verga saites nu bija padarījušas Lizu par Smagāram padevīgu radījumu • bez paša gribas. Smagārs smaidot uzrunāja Lizu: Kāds ir tavs vārds, mīļais bērns?
- Kādu vien mans pavēlnieks vēlēsies man dot, meitene atbildēja.
Smaids Smagāra sejā sastinga kā maska. Verga saišu iespaidā Lizai
bija jāatbild uz viņa jautājumiem tieši un atklāti, taču tā nenotika. Nezaudējot savaldīšanos, viņš noglaudīja Lizas matus un cieši ielūkojās meitenei acīs.
- Saki man, bērns, kur ir tavs draugs Obzāns? viņš taustījās pa Lizas atmiņām, taču nespēja tām piekļūt.
- Mans pavēlniek, Liza runāja kā uzvilkta lelle, man nav drauga, kura vārds ir Obzāns.
Smega Smagāra seja kļuva pelēcīga un acis iegailējās nevaldāmas dusmas. Pavērsies pret Sofiju, viņš ieraudzīja viņas sejā apmierinājuma izteiksmi. Lai gan viņai nebija izdevies pilnībā pasargāt meitu, tomēr viņa bija spējusi izjaukt Smagāra plānus.
- Nožēlojamā! viņš nošņācās. Vai tu domā, ka spēsi mani sakaut?! Reiz tev izdevās apvest mani ap stūri. Taču otrreiz tev tas neizdosies.
- Jau izdevās, Smagār, Sofija nespēja apslēpt uzvaras gaviles, kas skanēja viņas balsi. Tu vari dabūt viņas miesu, bet tev nedabūt viņas garu.
- Tu spied mani darīt to, ko es nevēlos, Sofij, Smagārs ar skatienu ieurbās sievietes zaļajās acis. Sofija juta, ka viņš cenšas ielauzties viņas domās, tomēr viņai izdevās sakopot spēkus, lai neielaistu viņu savā prātā. Sapratis, ka iegūt informāciju nebūs tik viegli, Smagārs sulīgi nolamājās. Atlika tikai viena iespēja, un, viņaprāt, tā būtu tikai likumsakarīga atmaksa par raizēm, ko Sofija viņam sagādājusi. Roftekha!
No Smagāra pirkstu galiem izvijās tumši taustekļi, kas apvijās Sofijai ap kaklu un sāka žņaugt. Lēni mirstot, cilvēks visus spēkus koncentrē izdzīvošanai, tādēļ nespēj koncentrēties, lai bloķētu prātu.
Sofijai trūka elpas. Visas viņas domas bija saistītas ar bērniem. Šajā mirkli viņa nespēja domāt ne par ko citu, tikai par saviem mīļajiem. Viņa apzinājās, ka tās ir beigas, un sirdi pateicās Smagāram par to, ka Lizas prāts un griba šobrīd ir bloķēti. Viņa vismaz neatcerēsies, cik drausmīgās mokās viņas acu priekšā mirusi pašas māte. Pirms dzīvība pameta Sofijas ķermeni, viņas sirdi pildīja bezgalīgs, visaptverošs naids pret šo neradijumu, kas nogalinājis viņas viru un paverdzinājis viņas meitu. Lai kā Sofija centās vēl pēdējiem spēkiem pasargāt Heinrihu, griba bija salauzta, un nāves tuvumā viņa zaudēja modrību. Viņa atskārta, ka nu Smagārs uzzinās visu par Gjaraha bērniem un var pagūt uzzināt ari daļu no zobenvalžu iecerēm.
"Tu par to samaksāsi, nelieti!" viņa domās nosolījās mirkli, pirms gars atstāja viņas ķermeni. "Mans dēls atriebs savu ģimeni! Tu mirsi baisās ciešanās, Smagār!"
Bordo centrs, tās pašas dienas pievakare
Turpināt ceļojumu natūriķu drēbēs būtu bijis neprāts. Zefāra māte dēla dīvainības uztvēra kā pašsaprotamas, turpretī Sedra ģimene, šādu kompāniju ieraugot, visticamāk, būs šokēta. Par iepirkšanos kādā lielveikalā nevarēja būt ne runas, jo tur viņi drīz vien tiktu nošķirti cits no cita vairāk nekā divu metru attālumā. Atlika doties uz vecpilsētu, kur čumēt čumēja mazi modes preču veikaliņi.
Tēla maiņa prasīja vairāk nekā stundu, un Obzāns sāka kļūt nemierīgs. Darāmā vēl bija daudz, bet laiks nepielūdzami ritēja uz priekšu.
Sedra tēvs vēl nebija atgriezies no darba, un māte visiem spēkiem centās pierunāt dēlu un viņa draugus uzkavēties vismaz dažas dienas. Sedrs pavēstīja mātei, ka tie ir viņa darbabiedri, ar kuriem viņš dosies pieredzes apmaiņā uz Austrāliju, un ka viņiem ir ļoti maz laika.
Lai gan vecāki jau sen bija atmetuši domu "sakārtot sava dēla dzīvi", māte ar pateicību novērtēja to, ka Sedrs, plānojot ilgāku prombūtni, ir iedomājies atvadīties. Vissmagāk viņam bija atvadīties no māsas. Helēna gan neko neteica, bet viņas skatienā Sedrs izlasīja atvadu sāpes. Sirsnīgi apskāvusi brāli, meitene novēlēja viņam labi pavadīt laiku un, pēkšņi pagriezusies pret Igru, cieši satvēra meitenes rokas.