- Pieskati viņu rūpīgi, Helēna piekodināja. Viņa ļaunākais ienaidnieks ir viņš pats. Atved manu brālīti atpakaļ, kad viss būs galā.
Helēnas uzvedība visiem šķita ļoti savāda. Taču Obzāns, iejuties grupas vadītāja lomā, jau mudināja doties tālāk.
- Tava māsa nebūt nav vienkāršs cilvēks, viņš paskaidroja apmulsušajam Sedram, kad viņi jau kāpa automašīnā.
Atraktu nams, tajā pašā laikā
Janeka kāju izglābt vairs nebūs iespējams, taču puisis vismaz bija palicis dzīvs. Ari turpmākais baļķu krāvuma nogruvums bija novērsts. Heinrihs visu laiku bija spiests koncentrēties, lai palīdzētu vīriem, taču viņu urdīja savāds nemiers. Kaut kas nebija kārtībā. Bet kas? Nepacietīgi pliķēdams zirga sānus, puisis kā vējš traucās uz māju.
Jau izjājot no meža, kļuva skaidrs, ka noticis kaut kas ļauns. Nolēcis no zirga, Heinrihs skriešus steidzās pāri pagalmam, kas vēl vakar bija kalpojis par treniņu laukumu. Tagad te mētājās spaiņi un darbarīki. Satraukti un izbiedēti klīda lopi.
"Māte nekad nepieļautu šādu nekārtību," prātoja Heinrihs.
Iebrāzies istabā, viņš atdūrās pret baisu postažu. Mēbeles bija apgāztas, salauztas un saplēstas. Istaba atgādināja kaujas lauku, un gaisā bija jūtama Vārdu enerģija. Uz Heinriha saucieniem neatsaucās ne māte, ne māsa. Apjucis viņš stāvēja istabas durvis, kad pēkšņi kaut kas piesaistīja puiša skatienu. Zem apgāzta krēsla Heinrihs ieraudzīja mātes priekšauta lenti. Trīsošām rokām atmetis malā krēslu, viņš zem tā atrada mātes augumu. Saudzīgi satvēris Sofiju rokās, viņš pagrieza viņu uz muguras.
- Mamm, Heinrihs sauca, glaudīdams viņas vaigus. Mamm!
Atbildes nebija. Asarām aizmiglojot skatienu, Heinrihs aptaustīja
mātes kaklu. Nekā! Pulsa nebija. Uz Sofijas maigās ādas vīdēja derdzīgas, pelēkas švīkas, it kā viņai ap kaklu būtu apsieta aukla.
- Mamm, viņš vēlreiz uzrunāja mātes ķermeni un sabruka pār to nevaldāmās asarās.
Grīnoka, Saules ciemats, tās pašas dienas vakars
- Tas nu gan ir kaut kas brīnumains, Gvena O'Nella noelsās. Esat ieradušies tieši uz vakariņām.
Zefaram nācās atzīt, ka atšķirībā no viņa un Sedra vecākiem Igras ģimene viņu raibās sabiedrības iebrukumu uztvēra vismierigāk. Nekādu jautājumu, nekādu pārsteigtu vai pētošu skatienu. It kā viņi tikko būtu aizbraukuši uz tuvāko pilsētu un atgriezušies ātrāk, nekā bija solījuši.
- Mamm, Igra smejoties sirsnīgi apskāva māti, vakariņas būtu īsti laikā.
-Ja vien mēs jūs neapgrūtinām, Zefars pastiepa sveicienam roku.
- Kāda vaina? laipni smaidot, noteica Šons O'Nells. Vai tad putras grāpī, kurā pietiek ēdamā diviem, nepietiks ari sešiem?!
- Es gan domāju, ka septiņiem, nama durvīs atskanēja patīkama vīrieša balss.
Visu skatieni pievērsās durvīm, kurās stāvēja Seonaids. Viņu jau visu dienu esot vajājusi nojauta, ka notikšot kaut kas neparasts, jaunais burvis paskaidroja. Tādēļ, tiklīdz pamanījis tumstošajās debesīs kaut ko lidojam, esot steidzies pie O'Nelliem.
- Šajā ciematā no debesīm ierodas tikai viens cilvēks, burvis jokoja.
"Ak vai!" Obzāns smagi nopūtās. "Te mēs noteikti zaudēsim vairākas stundas."
Viņa bažas attaisnojās. Vakariņas ieilga. Turklāt Seonaids, acīmredzot sajutis, ka viņa priekšā nav gluži vienkārši ļaudis, kā dadzis pieķērās
Obzānam un pēc ilgākas sarunas, kas attaisnoja viņa nojautu, lūdza, lai vīrs iemāca viņam Dziedināšanas Vārdus. Pirmo reizi šā atvadu brauciena laikā Obzāns sāka justies kā starp savējiem. Šie cilvēki visu uztvēra dabiski un bez liekiem jautājumiem.
- Manam ciematam nav ienaidnieku, skaidroja Seonaids. Man nav jādomā par to, kā aizsargāt viņus ar zobenu vai nosargāt pret ļaunumu, kas nāktu no lielās pasaules. Taču sāpes un ciešanas piemeklē ari manus ļaudis.
Jaunā burvja godīgā attieksme un rūpes par saviem ciematniekiem aizkustināja karavīra sirdi.
- Lai notiek, bridi apdomājies, Obzāns bija ar mieru. Taču tev jāapsola, ka izmantosi šos Vārdus tikai tad, kad cits nekas nelīdz.
Lai gan Obzāna vārdi burvi izbrīnīja, Seonaids tomēr piekrita viņa noteikumiem. Pavēlējis burvim koncentrēties uz savu sirdi un sakopot tajā visas savas būtības spēkus, Obzāns paņēma Seonaida rituālo dunci un iegrieza sev rokā.
- Lai dziedinātu, sastopoties ar puiša izbrīnīto skatienu, paskaidroja Obzāns, ir jābūt ievainojumam, vai ne? Tad nu iegaumē:
An ijane te galdera si taluta, Hrustan feneta nolje, Trevit feneta senei, Kvarit feneta pelena!
Ar asmens un ūdens spēku Tumsa top izgaismota, Skarbums top maigs, Rūgtums top salds!
Obzāna brūce, izrunājot šos Vārdus, tūliņ pat sāka aizvilkties. Lai sadziedētu ievainojumu, viņam nācās Vārdus izrunāt vēlreiz.
- Apbrīnojami, burvis izdvesa. Bet kādēļ tu sacīji: tikai tad, kad nav citas izejas?
- Dažkārt, Obzāns smagi nopūtās, sāpes un ciešanas ir nepieciešamas. Diemžēl cilvēks ir savāda būtne. Bieži vien viņš spēj kaut ko novērtēt tikai tad, kad pastāv risks to zaudēt vai, vēl ļaunāk, kad jau ir zaudējis. Šie ir ļoti spēcīgi Vārdi. Lieto tos atbildīgi.
- Jā, Seonaidam nācās piekrist. Bieži vien māte, kas nav jutusi sāpes, savam bērnam piedzimstot, nespēj just sāpes, kad bērnam draud briesmas. Tā gan nav vienmēr, taču tā mēdz būt.
- Obzān, Zefars pavilka biedru sāņus. Ja tagad dosimies ceļā, mēs pēc stundām divām varētu būt Gēteborgā.
- Lai notiek, Obzāns piekrita, aprēķinājis, ka viņi varētu nokļūt galā ap desmitiem vakarā. Viņiem tik un tā bija vajadzīgs kāds patvērums, lai izplānotu turpmākās darbības. Gēteborgā būtu tam tikpat piemērota, cik Grīnoka. Es parunāšu ar Igru.
- Ja neiebilsti, sarunā iesaistījās Seonaids, es aizkavēšu Igru vēl uz bridi. Man viņai kaut kas jānodod.
Obzāns piekrita, un burvis aizsteidzās uz savu māju. Pēc dažiem mirkļiem viņš atgriezās, nesot rokās mazu šķirstiņu.
- Šo artefaktu mana dzimta glabā jau daudzus gadu simteņus, viņš godbijīgi skaidroja, noliekot šķirstiņu uz galda. Esmu pārliecināts, ka tavos patiesības meklējumos tas tev būs ļoti noderīgs, mās.
Pārsteigta un aizkustināta Igra atvēra šķirstiņu. Uz smalka samta polsterējuma gulēja zelta kulons. Tā bija zelta ķēdē iekārta geparda seja. Dzīvnieka acis bija darinātas no reti sastopamās tīģeracs, un pieres vidū greznojās granāts liesmojošu tuksneša smilšu krāsā.
- Paldies, brāl, Igra čukstēja, izbaudot enerģijas plūsmu, kas nāca no šā medaljona. Taču nedomāju, ka esmu pelnījusi tādu dāvanu.
- Mana dzimta jau sen glabā nostāstu par savādu svešinieku, kas reiz ieradies pie maniem senčiem un nodevis šo medaljonu mūsu dzimtas glabāšanā līdz laikam, kad varonis ieradīsies pēc tā, Seonaids skaidroja. Šodien es jutu, ka tam jānotiek. Es nezinu, ko tev sniegs šis medaljons, taču esmu pārliecināts, ka tieši tu esi varonis, par kuru stāstīja svešinieks.
- Es pazīstu šo medaljonu, pienācis pie galda, klusi ierunājās Obzāns. Esmu lasījis par to. Šo karekli daži meklē jau gadiem ilgi. Tas ir Geparda medaljons. Ļoti sena relikvija, kuru uzskata par mītu, jo to neviens nav redzējis.
Igrai, Sedram un Zefaram uzreiz bija skaidrs, par kuriem "dažiem" Obzāns runā.
"Nē," nodomāja Sedrs. "Apkārties ar vēl vienu ēsmu, lai vēl vairāk pievilinātu Smagāru, tā ir droša pašnāvība."