"Ko lai dara," Obzāns viņam domās atbildēja. "Mēs vispār esam bīstami ceļabiedri. Mūsu klātbūtne ir veselībai kaitīga. Taču, ja Igrai jāpieņem šis medaljons, tad labāk, lai tas ir pie mums, nevis nonāk Smagāra nagos."
Bija laiks atvadīties. Igras vecāki svētīja meitu tālajam ceļam, paužot pārliecību, ka viņi drīz atkal tiksies, bet Seonaids piesauca garus, lai tie sargā ceļiniekus un dāvā tiem izturību.
Atraktu nams, vēlu vakarā
Heinriha sirds lūza sāpēs par mātes zaudējumu, taču vēl vairāk viņu uztrauca māsas pazušana. Piedurknē slaukot nodevīgās asaras, kuras nekādi negribēja rimt, viņš steigšus kravāja mantas līdzi ņemšanai. Šeit palikt viņš nedrīkstēja. Smagārs varēja atgriezties. Bija jāsavāc tēva bibliotēka un pieraksti. Ari tēva dienasgrāmatas un Pentagrammas amuletu atstāt nedrīkstēja. Savādi, ka Smagārs nebija izmantojis iespēju to nozagt.
Kad Heinrihs novietoja gultā mātes ķermeni, no viņas svārku kabatas izslīdēja komunikators.
"Protams," Heinriham pēkšņi iešāvās prātā. Paša sāpes bija aizmiglojušas apziņu, un viņš bija aizmirsis par citiem. "Ir jāpaziņo Obzānam, ka Smagārs, iespējams, jau ir viņiem uz pēdām."
Komunikatora ekrāns iemirdzējās, taču atbilde kavējās. Heinriha nemiers auga augumā. Vai tiešām Smagārs jau ticis klāt Obzānam un viņu draugiem? Diez, kad tieši tas nelietis bija plosījies viņa mājoklī? Cik daudz laika pagājis kopš notikušā?
- Heinrih? Obzāna pārsteigumam nebija gala. Kas noticis?
- Obzān, draugs, Heinrihs juta, ka acīs atkal sariešas asaras un kaklu aizspiež sāpigs kamols. Smagārs nogalinājis mammu, un Liza ir pazudusi.
- Velns! Obzānā modās nevaldāmas dusmas. Kad?
- īsti nezinu, Heinrihs mēģināja savaldīties. Būs pagājušas dažas stundas.
- Zefār! Bremzē! Obzāns uzsauca. Mums jāgriežas atpakaļ. Jāsavāc Heinrihs. Smagārs var atgriezties, un tad Heinriham klāsies plāni.
- Tam taču nav jēgas, Zefārs apdomīgi ieminējās. Kamēr tiksim līdz Atraktu namam, paies vairākas stundas. Sofijai mēs palīdzēt vairs nespējam, bet Lizu Smagārs pa to laiku var aizvilkt nez kur. Vai spēsi teleportēties uz Atraktu namu un atpakaļ tepat, mašīnā?
-Tas man grūtības nesagādā, bet, tiklīdz es attālināšos, mūsu atrašanās vieta būs kā uz delnas, Obzāns atgādināja, uzsitot sev pa krūtīm, kur zem drānām glabājās Gjaraha duncis.
- Turklāt, Igra prātoja, pat ja Obzāns dunci atdos kādam no mums, attālinoties viņš pats kļūs redzams un atgriežoties nodos pārējos.
- Tiesa, domīgi novilka Sedrs, taču, ja Obzāns atstātu pie mums savu zobenu un gredzenu un kāds no mums pārņemtu Gjaraha dunci, viss, kas var parādīties Smagāra kartē, paliks neredzams, bet Obzāns varēs doties pie Heinriha.
Šī doma visiem šķita pareizākā. Obzāns pasniedza ādas saitē iekārto dunci Igrai un noņēma gredzenu. Atsējis siksnas, viņš noņēma uz muguras piesaitēto zobena maksti.
- Sagatavojiet vietu, viņš noteica. Mēs drīz atgriezīsimies.
Jau nākamajā mirklī viņa mašīnā vairs nebija.
Atraktu nams, pēc mirkļa
Lai gan Obzāns bija labi trenēts karavīrs, kas mācījies rūpīgi slēpt savas izjūtas, drauga sāpes viņš respektēja. Sirsnīgi apskāvis Heinrihu, viņš ļāva jauneklim kādu brīdi izraudāties. Šī bija pirmā reize Obzāna mūžā, kad viņā pamodās tēva instinkts. Viņam gribējās vienlaikus mierināt un uzmundrināt jaunekli un tajā pašā laikā paša rokām saplosīt Smagāru.
Mazliet norimis, Heinrihs izstāstīja draugam visu, ko zināja. Ar to noteikti bija par maz, lai saprastu, kur palikusi Liza. Atlika cerēt, ka meitene vēl ir dzīva. Kāda citādi Smagāram jēga viņu nolaupīt?
- Visticamāk, sprieda Obzāns, viņš mēģinās izvilināt no viņas visu, ko vien Liza varētu zināt.
Šī atziņa lika asarām atkal sariesties Heinriha acis. Tas nozīmēja, ka viņa māsa, iespējams, tiek nežēlīgi spīdzināta un cieš baisas sāpes.
- Šobrīd mēs tik un tā nevaram viņai palīdzēt, Obzāna balsī Heinrihs saklausīja nolemtību. Mums vismaz jāparūpējas par Sofiju un tevi.
Sāpēs un izmisumā Heinrihs par to pat nebija padomājis. Parastos apstākļos viņš būtu ataicinājis no Čivices raganu un sarīkojis mātei bēres labākajās natūriķu tradīcijās, lai gari parūpētos par mātes dvēseli. Taču šādā situācijā tas nebija iespējams, jo Sofijas bojāejas apstākļi liktu atbildēt uz daudziem jautājumiem, uz kuriem atbildēt bija bīstami.
- Mēs varam atdot viņas miesas ugunij, ierosināja Obzāns. Gan uguns stihija parūpēsies par viņu.
Heinrihs piekrītoši pamāja. Noskrējis pagrabā, viņš paķēra tēva zobenu, kuru tikai iepriekšējā vakarā bija pabeidzis pārkait, un aizdedzināja lāpu. Lai no Čivices puses nepamanītu liesmas un ļaudis nesteigtos dzēst Atraktu mājas, Heinrihs izveidoja ilūziju, kas māju apslēpa. Izgājuši pagalmā, abi vīrieši mirkli klusējot lūkojās uz namu, kas vēl nesen bija dzīvības pilns.
- Vai varu tev lūgt vēl kādu pakalpojumu? Heinrihs klusi jautāja. Aizdzen, lūdzu, lopus uz ciemu. Tur ļaudis par tiem parūpēsies.
- Līdz pašam ciemam nedzīšu, noteica Obzāns. Tas varētu radīt jautājumus. Es tikai padzīšu tos uz Čivices pusi.
- Ar to pietiks, noteica Heinrihs. Viņš vēlējās pēdējā brīdī vēl
pabūt divatā ar māti, ar savām atmiņām.
* * *
Lopiņu sapulcēšana nesagādāja Obzānam nekādas grūtības. Viņš iedvesa tiem, ka visam baram ir jādodas uz ciematu, un lopi sāka rātni soļot uz Čivices pusi. Neviens, pat vistas un zosis, nepalika Atraktu īpašumā. Vienīgais, kas reizi pa reizei atskatījās, it kā neticēdams, ka viņam jādodas projām, bija Heinriha mīlulis bērais ērzelis.
Atskatījies pār plecu, Obzāns sajuta stihijas enerģiju, taču liesmas nebija redzamas. Tas bija labi. Ātriem soļiem vīrs devās pie drauga, lai
beidzot pamestu šo sāpju un ciešanu pilno vietu.
* * *
Salmu jumts kalpoja kā lielisks iekurs neparastajam bēru sārtam. Atlika tikai pieskarties ar lāpu jumta malai, lai sausie salmi sāktu sprakšķēdami degt. Pēc mirkļa viss nams jau bija liesmu pārņemts, un uguns rūkdama aprija visu gan māju, gan tās saimnieces atliekas.
Sajutis drauga roku sev uz pleca, Heinrihs ļāva noritēt pār vaigiem pēdējām atvadu asarām. Šeit bija aizritējusi visa viņa bērnība. Šajā namā viņš bija patiesi laimīgs. Un tieši šeit viņš bija kļuvis dziļi nelaimīgs. Smagārs bija atņēmis viņam visu māti, tēvu un māsu. Šķita, ka Smagārs ir nokāvis viņa paša garu.
- Nē, draugs, uztvēris Heinriha domas, ierunājās Obzāns. Viņš spēj tevi sāpināt, taču satriekt tavu garu viņš nespēj. Tieši tādēļ tev jāsaņemas un jādodas man līdzi, lai turpinātu ciņu pret viņa ļaunumu. Mēs atradīsim Lizu un atriebsim Sofiju. To es tev apsolu.
Apskāvis drauga plecus, Obzāns atsauca atmiņā Zefāra automašīnas salonu, un jau pēc mirkļa viņa mugura atdūrās pret kaut ko cietu.
Gēteborgas apkaimē, pēc mirkļa
- Klau, vai kāds nevarētu to dēli mazliet pavākt malā? Obzāns pukojās. "Kādēļ gan automašīnas aizmugurējais sēdeklis nevarētu būt platāks?"
- Tādēļ, ka tas nav paredzēts ekstrēmiem piedzīvojumiem, Obzāna domām atbildēja sapīkušais Zefars.
Sava mācekļa progresa iepriecināts, Obzāns piedeva viņam šo nelielo īgnumu. Tagad bija iemesls lielākām raizēm. Par niekiem piktoties varēs labākos laikos.