Heinrihs un Obzāns īsi izstāstīja pārējiem, kas noticis, un automašīnas salonā iestājās dziļš, nomācošs klusums. Ikviena sirds sāpēs sažņaudzās, domājot par to, kas varētu būt noticis Atraktu namā un ko šobrīd, iespējams, nākas pārdzīvot Lizai.
- Tā ir mana vaina, noteica Obzāns. Viņam šķita, ka tieši viņu atrašanās Atraktu namā ir iemesls ģimenes postam. Ja viņi nebūtu meklējuši patvērumu Sofijas mājās, Smagārs nemūžam nebūtu atradis Atraktu slēptuvi.
- Nevaino sevi, Heinrihs iebilda. Māte savu dzīvi veltīja cīņai pret Smagāru, un mēs visi zinājām, ka reiz pienāks diena, kad nāksies stāties aci pret aci ar mūsu kopīgo ienaidnieku. Šo kauju māte zaudēja. Taču esmu pārliecināts, ka Smagārs neuzvarēs šajā karā. Karš vēl nebūt nav galā.
- Tikai tagad tas tā pa īstam sākas, drūmi noteica Igra. Viņa nekad nebija satikusi šo cilvēku, bet jau tagad ienīda viņu no visas sirds. Pat ja nāktos tam veltīt visu savu atlikušo mūžu, viņa darīs visu, lai atbrīvotu pasauli no Smagāra. Un ne jau šo pasauli vien. Igra bija izdarījusi savu izvēli.
Amazoņu nometne, neilgi pirms pusnakts
Viņi bija iekavējuši. Lai Obzāns vieglāk varētu atgriezties, Zefārs bija piebremzējis un virzījies uz priekšu ļoti lēni. Tikai tad, kad Obzāns un Heinrihs jau bija mašīnā, Zefārs varēja atļauties uzņemt lielāku ātrumu, taču uzrāviens būtiski patukšoja akumulatorus. Tas varēja nozīmēt, ka viņiem līdz ritam būs jāpaliek Suzannas nometnē, lai saules elementi spētu uzlādēt mašīnas akumulatorus.
Nolaidušies nometnes centrālajā laukumā, biedri tikai tagad atskārta, cik nogurdinoša bijusi diena. Ja nu viņi jau tā bija zaudējuši dārgo laiku, bija jāizmanto iespēja atgūt spēkus.
Skats, kas pavērās Igras acīm, izkāpjot no automašīnas, spētu šokēt pat dažādus brīnumus pieredzējušu cilvēku. Apkārt mašīnai bija sapulcējušās īsās tunikās ģērbušās septiņpadsmit līdz divdesmit piecus gadus vecas sievietes. Viņu garās, labi veidotās kājas bija ieautas vieglās sandalēs, lai gan agrā pavasara nakts bija stipri vēsa. Sieviešu plecus sedza tikai apmetņi, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Visām kā vienai pār pleciem plūda garu, kuplu matu viļņi. Tālumā bija dzirdama klusa zirgu zviegšana. Igras nogurušajām smadzenēm tas bija mazliet par traku. Vai viņa nokļuvusi kaut kādos aizlaikos? Vai te varbūt notiek kaut kāds perverss skaistumkonkurss?
- Sveicināti, ceļinieki, atskanēja sprigana balss, un atbraucēju pulciņam tuvojās slaida gaišmate, kas atšķiribā no pārējām sievietēm bija tērpusies ādas bruņās. Lai nu ko, bet tevi es necerēju ieraudzīt mūsu pieticīgajā nometnē.
- Sveika, Suzann, Zefārs bija acīmredzami samulsis. Viņš nebija sastapis draudzeni daudzus gadus un pārsteigts secināja, ka viņa šajā laikā ir kļuvusi vēl skaistāka un valdzinošāka. No stūrainas, stiegrainas pusaudzes viņa bija pārtapusi atlētiskā, majestātiskā sievietē, no kuras plūda apbrīnojama pašapziņa. Es tikai šodien saņēmu tavu vēstuli. Ceru, ka piedosi manu nevērību.
- Ko nu, Suzanna iesmējās. Es jau nu nezināšu, kāds tu esi! Uzrodies, kad vēlies, un tad tikpat pēkšņi pazūdi uz ilgāku laiku. Taču neslēpšu, ka zināju par tavu iespējamo apciemojumu.
Zefāra acis izbrīnā iepletās. Pēc pēdējo nedēļu piedzīvojumiem viņš jau vairs nezināja, kad kāds jaucas viņa prātā. Vai tiešām ari Suzanna to spēj?
- Helga man zvanīja pirms dažām stundām, ievērojusi Zefāra pārsteigto sejas izteiksmi, Suzanna smejoties paskaidroja un, pievērsusies jaunajām sievietēm, noteica: Varat droši doties pie miera, dāmas. Šie iebrucēji nav bīstami.
Protams, kā gan viņš neiedomājās, ka māte varētu sazināties ar Suzannu! Šajā brīdī Zefārs jutās kā īsts ēzelis. Ko gan viņš iedomājās?! Suzanna un telepātija… Absurds!
- Klau, ceļiniek, Suzanna dzīvespriecīgi uzsita draugam uz pleca. Man tā vien izskatās, ka tu kādu laiku esi bijis atrauts no civilizētas sabiedrības. Mēs te pļāpājam, bet tavi ceļabiedri tostarp jūtas neveikli.
Pārmetums bija pelnīts. Ieraugot Suzannu, Zefārs bija zaudējis saikni ar realitāti. Pasaule izzuda. Bija tikai viņš un slaidā, elegantā dieviete, zirgu valdniece. Aizmirsās ari rūpīgi apgūtās labās manieres, nemaz jau nerunājot par to, ka Zefārs bija atstājis novārtā savus biedrus.
Nosarcis līdz pat matu galiem un svētīdams tumsu, kas apslēpa vaigus rotājošo sārtumu, Zefārs iepazīstināja Suzannu ar pārējiem. Viņa acīm nepalika nepamanīts Suzannas pētošais skatiens.
- Tā, draugs, Suzanna beidzot noteica. Viņas balss skanēja nopietni, pat nedaudz nikni. Mātei tu vari stāstīt pasakas par etnogrāfiskajām ekspedīcijām, taču mani ar šādiem stāstiem nebaro. Klāj vaļā: kādi vēji tevi atpūtuši?!
- Etnogrāfiskā ekspedīcija, protams, bija izdomāta, sarunā iejaucās Obzāns. Taču stāsts par to, ka mēs dodamies ilgā ceļojumā, ir patiesība.
Zefārs bija pārsteigts. Pirms viņa, Sedra un pat Igras vecāku apciemošanas tieši Obzāns kā mantru bija atkārtojis: domājiet, ko runājat, un esiet prātīgi. Un nu tieši viņš ir tas, kas paziņo, ka mātei sacītais ir bijuši meli.
"Neuztraucies," Obzāns domās mierināja Zefāru. "Es vēl nezinu, vai varam viņai uzticēties, taču ar šo sievieti jārunā godīgi. Viņa ir pārāk gudra, lai noticētu lētām pasaciņām. Ja nevēlamies viņu sadusmot, mums jābūt diplomātiskiem."
- Skaidrs, Suzanna ar ilgu skatienu nomēroja Heinrihu, kas vientulīgi stāvēja pie mašīnas. Izskatās, ka šim jauneklim nepieciešama kārtīga atpūta. Jums, pārējiem, ari. Tas nozīmē, ka tagad jūs nekavējoties dosieties pie miera. Meitenes jau ir sagatavojušas jums kotedžu. Bet no rīta mēs nopietni aprunāsimies.
Suzanna to visu noskaldīja kā rīkojumu, un nevienam, pat ne Obzānam, neienāca prātā doma, ka varētu iebilst.
Marseļa, tajā pašā laikā
Guvums nebija nekāds dižais. Viss, ko viņam bija izdevies uzzināt no mirstošās Sofijas, bija tas, ka zobenvalži vēl ir Jaunajā pasaulē un ir devušies atvadīties no tuviniekiem, lai postos ceļā uz Domhandu. Tas nozīmēja, ka šeit viņam vairs nebija jēgas uzkavēties. Par zobenvalžu tuviniekiem viņam nebija nekādu ziņu. Vienīgais, ko viņam bija izdevies noskaidrot, bija Safrolo laulātā pāra dzīvesvieta, un turp viņš bija nosūtījis nelielu izlūkvienību. Ja tā četrotnīte uzrastos Bernē, viņš par to uzzinās. Par pārējiem diviem viņam tā ari nebija izdevies neko noskaidrot. Viss tikai tās nolādētās Gjaraha atraitnes dēļ!
Neskaidrs Smagāram vēl aizvien palika jautājums, kādēļ karte neuzrāda zobenvalžus.
"Tas krāms būs sagājis dēlī," viņš nosprieda un ar vieglu rokas vēzienu ielidināja karti kamīnā. Acīmredzot viņš tomēr kaut ko būs izdarījis nepareizi. Bet tam vairs nebija nozīmes.
Tagad svarīgākais bija pagūt ierasties Domhandā pirms Obzāna. Sargi pie portāla pagaidām nekādu kustību nebija novērojuši, taču nu Smagārs jau vairs nezināja, ko sagaidīt no sava labākā skolnieka. Ja viņam tik daudz reižu izdevies izsprukt Smagāra tvērienam, tad no viņa var sagaidīt arī to, ka viņš aizvedīs zobenvalžus uz Domhandu tieši sargiem gar degunu tā, ka viņi pat ausi nepacels.
Vienīgais, kas tiešām priecēja, bija trofeja, kuru Smagārs paķēra līdzi, dodoties projām no Sofijas mājām.
Liza!
Lai gan Sofijas Vārdi bija nobloķējuši meitenes atmiņu. Verga saites kopumā darbojās nevainojami. Meitēns bija pakļāvīgs kā lelle.