"Gan jau viņa man vēl noderēs," Smagārs nodomāja, palūkojoties uz Lizu, kas rāmi sēdēja uz zema soliņa kamīna priekšā. "Nu, Gjarah! Draņķa nodevēj! Pat spīdzināšanas laikā tev izdevās noslēpt, ka esi atstājis šajā pasaulē divas atvasītes. Lai nu kā, šis meitēns man vēl var ļoti daudz pakalpot. Malkoras Gjaraha meita! Ja ne vairāk, tad es viņai iedvesīšu jaunas atmiņas un domas. Būs man lielisks trumpis cīņā pret Obzānu. Ja piedāvāšu viņam Gjaraha meitu, diez vai viņš izvēlēsies zobenvalžus. Šis meitēns būs laba ēsma, uz kuras ķert "bruņinieku" Obzānu. Pat ja viņš pārējo dēļ nolemtu nedoties projām no Jaunās pasaules, glābt Lizu viņi visi skries pat uz elli."
Atlika vēl daži sagatavošanās darbi, un tad Smagārs varēs doties pie lorda Mataau. Viņš jau bija devis rīkojumu sapulcēt labākos kareivjus. Mobilizācija bija noteikta pie portāla. Pēc dažām stundām Viltšīrā būs sapulcējušies vairāki tūkstoši vīru, un viņi varēs doties projām.
"Domhandā nebūs Atraktu, kas tev palīdzētu," Smagārs domās uzrunāja savu skolnieku.
Amazoņu nometne, pusnaktī
Kotedžas klusumā pēkšņi iezumējās Obzāna komunikators. Tas noteikti nebija uz labu. Viens no diviem, kas, kā domāja Obzāns, varēja zināt, kā ar viņu sazināties, bija miris. Otrs nekādā gadījumā nemēģinātu apdraudēt ne Obzānu, ne sevi pašu, ja vien… Ļaunu nojautu mākts, Obzāns izņēma komunikatoru no kabatas un palūkojās mazajā priekšskatījuma ekrānā.
"Renārs?!" Obzāna izbrīnam nebija gala. "Vai tiešām kritis pēdējais bastions? Ja Smagārs ir kaut ko uzodis un ķēries klāt Renāram, tad Pretošanās kustībai vairs nav ne mazāko cerību."
Klusi izlavījies nometnes pagalmā, slēpjoties koku ēnās, Obzāns devās uz Zefāra automašīnas pusi. Tikai Zefāra komunikators bija pietiekami drošs.
"Labi, ka Zefārs nemēdz noslēgt savu braucamrīku," Obzāns nopriecājās un klusi ieslīdēja automašīnā. Pēc mirkļa automašīnas komunikatora ekrānā uznira Renāra smaidošā seja.
- Kas noticis? Obzāns nepacietīgi jautāja pat nesasveicinājies.
- Arī man prieks tevi redzēt, draugs, Renārs izlikās aizskarts. Esmu pelnījis sirsnīgāku apsveicināšanos, jo nesu labas ziņas.
- Atvaino, Obzāns nokaunējās par savu nesavaldību. Pēdējās diennakts spriedze bija darījusi savu. Stāsti!
- Ar ko lai sāku? draugs šķelmīgi jautāja. Pirmkārt, domāju, ka tevi interesēs kādas jaunas būtnes pašreizējā atrašanās vieta. Tad nu zini viņa ir pie mums. Tas gan nenozīmē, ka viņa ir drošībā, taču vismaz viņa ir dzīva.
Šī ziņa Obzānam lika atviegloti nopūsties. Būt Smagāra gūsteknei nebija nekas labs, taču labāk nekā tas, kas bija noticis ar Lizas māti.
- Vai viņš spīdzina viņu? Obzāns tincināja.
- Nē, Renārs atbildēja nekavējoties. Taču kaut kas te nav labi. Man ir nelāgas aizdomas, ka viņš ir piesējis meiteni ar Verga saiti, jo viņa izturas kā lelle bez gribas. Bet, ja tas tevi spēj daudzmaz mierināt, viņai vismaz nav jācieš sāpes.
Tā nebija laba ziņa. No vienas puses, Liza zināja pārāk daudz un Verga saites iespaidā varēja izpaust Smagāram to, kas varētu nopietni apdraudēt visus zobenvalžus. No otras puses, ja Smagārs būtu ieguvis no Lizas informāciju, viņš jau sen būtu viņiem uz pēdām. Kaut kas te nebija kārtībā.
- Otrkārt, Renārs turpināja, dažas personas pulcē biedrus, gatavojoties doties uz kādu labi zināmu vietu.
- Ko?! Obzāns neticēja savām ausīm. Viņš dodas projām?
- Jā, draugs, Renārs apstiprināja. Šķiet, ka, viņaprāt, tu esi devies turp, tādēļ steidzas palīgā savam dvīņubrālim. Diemžēl man ir pamatotas aizdomas, ka jaunavu viņš ņems līdzi. Ari man ir dota pavēle pulcēt savu vienību.
- Kas paliks šeit? Obzāns jautāja.
- Labākajā gadījumā daži gorillas, kam būs jāsargā īpašumi, Renārs iesmējās. Pārējie, kuriem šobrīd mobilizācija nav izziņota, paliek šeit un var brīvi rīkoties ar sevi līdz turpmāku rīkojumu saņemšanai.
- Tu esi prieka vēstnesis, Obzāns sirsnīgi uzsmaidīja draugam. Žēl, ka tagad mums jāatvadās, jo es vēl kādu laiku uzkavēšos. Mums ir neliela aizķeršanās.
- Tā būs pat labāk, Renārs noteica. Tagad portāls nav tavām pastaigām piemērotākā vieta. Tomēr kaut kas liek man domāt, ka mēs tiksimies jau visai drīz. Meiteni es centīšos pieskatīt. Bet tu atceries, ka atslēgas vienmēr glabājas zem kājslauķa.
Veltījis Obzānam draudzīgu smaidu, Renārs atslēdza komunikatoru.
"Jā, tagad atslēgas tiešām ir zem kājslauķa," nodomāja Obzāns. Ja Smagārs atstāj savās villās tikai dažus sargus, kas ir vienlīdz milzīgi un stulbi, tad Obzānam ir atvērtas visu Smagāra namu durvis. Tas viņam noderēs. Jau Atraktu namā tika secināts, ka zobenvalžiem ir nepieciešama šāda tāda informācija. Ļaunākais, ka visas nepieciešamās ziņas glabājās Smagāra tīstokļu krātuvēs. Tagad viņiem nebūs šķēršļu, lai tām piekļūtu. Turklāt, ja Smagārs visus labākos spēkus aizvedīs uz Domhandu, viņi varēs vairs nebaidīties no kartes. Vismaz viņiem vairs nebūs jāturas kopā, lai neizietu no Gjaraha dunča darbības zonas.
Obzāns vēl mirkli uzkavējās automašīnā, lai sakārtotu domas un izvērtētu visu tikko dzirdēto. Tikai tagad kareivis attapa, ka vienu viņš būtu varējis sev aiztaupīt. Renārs taču zināja, kur atrodas portāls! Bet nu jau bija par vēlu. Nācās atzīt, ka situācija tik un tā izvēršas viņiem par labu. Vismaz Zefaram būs iespēja nesteidzoties nokārtot savas darīšanas. Lai gan Obzānu šis zinātkārais bagātnieciņš nedaudz tracināja, nācās atzīt, ka viņa rūpes par saviem kalpotājiem bija aizkustinošas.
"Viņš varētu būt labs vadonis," Obzāns nodomāja. "Ja vien nebūtu tik ķerts uz visa izzināšanu."
Pēkšņi Obzānu pārņēma savāds nemiers. Kāds tuvojās. Viņš uzmanīgi palūkojās apkārt, taču tumsā nekas nebija redzams. Obzāns izmantoja maņas, ko jau pirms daudziem gadiem aizguva no kāda augļu sikspārņa Londonas zooloģiskajā dārzā.
Nojautas izrādījās pamatotas. Pāri pagalmam kā ēna slīdēja garš, slaiks stāvs. Tas kustējās bez noteikta mērķa kā mēnessērdzīgais, kas klīst naktī. Tas bija Heinrihs.
"Nabaga zēns," Obzāna sirds sažņaudzās. Acīmredzot nesenie pārdzīvojumi neļāva viņam iemigt, neraugoties uz nogurumu. Viņam būtu gribējies doties pie drauga, taču pēdējā brīdī Obzāns pārdomāja.
"Gan ar laiku sāpes notrulināsies, bet pagaidām jāļauj viņam sērot. Rīt pavēstīšu visiem, ka Liza ir nosacītā drošībā. Jādomā, ka tas puiku spēs cik necik iepriecināt."
Nogaidījis, līdz Heinrihs nozūd mežā, Obzāns iztrausās no automašīnas un devās atpakaļ uz kotedžu.
- Manuprāt, tieši viņam aiz muguras atskanēja klusa balss, kas nepieļāva iebildumus, es teicu, ka jums visiem ir jāatpūšas. Bet uz tevi tas, šķiet, neattiecas, ko?
Obzāns strauji cirtās apkārt un jau cēla roku, lai izvilktu zobenu, taču laikus pamanīja Suzannu. Viņa stāvēja viņam tieši aiz muguras, īsā tunika izcēla viņas auguma aprises, un mēnesgaismā garie mati veidoja teiksmainu oreolu ap sievietes galvu.
"Lieliska ķēve," Obzānam nevilšus ienāca prātā salīdzinājums.
- Man bija nepieciešams pabūt vienatnē ar savām domām, Obzāns nevērīgi izmeta. Bet Heinrihs gan tavam rīkojumam nav paklausījis.
- Viņa gadījumā to ir viegli saprast, Suzanna nopūtās.
- Kā tu to domā? Obzānu pārsteidza šis sievietes asais prāts un lieliskā intuīcija.
-Jābūt aklam, lai neredzētu, ka šis jauneklis nesen pārdzīvojis baisu zaudējumu, Suzanna paraustīja plecus. Turpretī tu laikam domā, ka nekādi noteikumi nav domāti tev. Man ir iemesls pieprasīt šajā nometnē zināmu kārtību, kas attiecas uz visiem.