- Bet ne uz tevi pašu, Obzāns ironizēja.
- Kā redzi, Suzanna ar roku pamāja uz kotedžu pusi, šajā nometnē ir tikai sievietes. Ja neskaita atsevišķus iebrucējus. Tādēļ mums pašām jārūpējas par savu drošību.
- Nedomāju gan, ka kāds ar veselo saprātu apveltīts cilvēks nolemtu apdraudēt tevi, Obzāns iesmējās.
- Cilvēks nē, Suzanna noteica, bet mums ir kaimiņi, pret kuriem jāizturas piesardzīgi. Vēl tikai aizvakar mūsu nometnē bija ieklīdusi lapsa. Meitenēm no tā ne silts, ne auksts, taču zirgi bija iztrūkušies ne pa jokam.
To Obzāns varēja saprast. Jau ierodoties šajā nometnē, viņš bija sajutis tajā ļoti koncentrētu dzīvnieku enerģiju.
-Ja jau tev miegs nenāk, Suzanna nekautrējoties ieāķējās Obzāna elkonī, tad, manuprāt, mēs varētu patērzēt par to, ko tu man negribi stāstīt. Es pazīstu Zefaru kopš mazotnes un redzu, ka kaut kas notiek. Iegaumē! Ja Zefaram draud jebkādas briesmas, tad tam, kas mēģinās nodarīt viņam ko ļaunu, nāksies tikties ar mani.
Sieviete runāja lēni, it kā vēlētos, lai katrs viņas vārds cieši iespiežas Obzāna apziņā. Nez kādēļ pieredzējušajam vīram ne mirkli neradās šaubas par to, ka viņa nejoko un teiktais nav tukša bravūra.
- Es zinu, ar ko Zefārs nodarbojas pēdējos gados, viņa turpināja. Saprotu, ka šis darbs nav nekāda izklaide. Tādēļ klāj vaļā! Kas draud Zefāram? Kādēļ viņš bēg?
- Kur tu ņēmi, ka viņš bēg? Obzāns jutās uzjautrināts. Mēs vienkārši esam iecerējuši doties tādos kā meklējumos. Tas ir piedzīvojums. Tavam draugam nekas nedraud. Viss ir kārtībā.
- Izbeidz! Suzanna aizkaitināti uzsauca. Neturi mani par muļķi! Helgai jūs sastāstījāt pasakas par ekspedīciju, man tu centies iebarot kaut kādu sviestu par meklējumiem.
Pat vārgajā apgaismojumā, ko nodrošināja mēness, bija redzams, ka viņas acis kvēlo niknumā. Suzanna pacēla roku, lai atglaustu matus, un Obzāns pārsteigumā noelsās. Sievietes pirkstā iemirdzējās gredzens.
Satvēris Suzannas roku, Obzāns pavērsa gredzenu pret gaismu. Jā! Viņš nebija kļūdījies. Milzīgo zelta gredzenu rotāja ģerbonis, kurā bija attēlots pakaļkājās saslējies zirgs, kas ar priekškājām balstījās uz zobena, kuram bija apvijusies čūska.
- Kas tev zināms par Domhandu? Obzāna balss aizlūza.
- Un tev? Suzanna nez kādēļ bija pārgājusi uz čukstiem.
- Vai zini, kas ir attēlots tavā gredzenā? Obzāns izlikās nedzirdējis Suzannas jautājumu.
- Tas ir mūsu dzimtas ģerbonis, Suzannas lepni atmeta galvu un izslējās visā augumā.
- Cik sena ir tava dzimta? Obzāns turpināja prašņāt.
- Cik zinu, sieviete noskaldīja, mūsu dzimtas vēsture aizsākas vēl ilgi pirms laika, ko dēvē par mūsu ēru.
- Bet tavs uzvārds ir Vilhelmsone, Obzāns bija neizpratnē.
- Jā, taču mūsu dzimtā Lielā Sprādziena laikā notika pavērsiens. Pēdējais dzimtas vīrietis gāja bojā, glābjot katastrofas upurus, un tālāk dzimtu turpinājušas sievietes. Tas liedza mums iespēju saglabāt Sevitrelsonu vārdu.
- Sevitrels Nalatala dēls, Akotala mazdēls ir tavs sencis? Obzāns nespēja noticēt savai veiksmei. Šī bija jau trešā labā ziņa pēdējās stundas laikā.
- Jā, Suzanna atbildēja. Mana dzimta sen glabā leģendu par Sevitrelu, kas, bēgot no tēva slepkavām, patvēries pie vikingiem un apņēmis par sievu jarla meitu. Kopš tā laika mūsu dzimta ir cieši saistīta ar zirgkopību, jo Sevitrels bijis nepārspējams jātnieks un zirgu vārdotājs.
- Kas tev zināms par Domhandu? Obzāns atkārtoja jau iepriekš uzdoto jautājumu.
- Esmu dzirdējusi, ka Nalatals bijis kaut kāds Domhandas augstmanis vai kaut kas tamlīdzīgs, viņa iesmējās. Taču, cik esmu meklējusi ziņas par šādu valsti, neesmu atradusi to pat pieminētu. Iespējams, ka tā ir tikpat mītiska kā Atlantīda.
- Atlantīda nav mīts, Obzāns jutās aizskarts. Un Domhanda arī. Tās ir reālas vietas. Domhandā ir valsts, Loreda, un sensenos laikos tās valdnieks bija Akotais. Tavs sencis. Hronikas vēsta, ka viņa dēlu Nalatalu nodevuši un gļēvi gāzuši no troņa viņa paša karavadoņi. Zobens, kas attēlots tavas dzimtas ģerboni, ir leģendārais Eksorands jeb Zobenu zobens. Tieši ar šo zobenu tika nokauts Nalatals.
- Leģendas un miti, nopūtās Suzanna. Skaisti, bet tikai stāsti.
-Ja paveiksies, Obzāns cieši ielūkojās sievietei acis, es pierādīšu
tev, ka tavas dzimtas vēsture nav mīts. Bet tagad es došos pie miera.
- Un tomēr, atguvusies Suzanna aizturēja Obzānu, tu nepateici man, no kā jūs bēgat.
- Pacieties, sieviete! Obzāns noteica stingrā balsī, kas samulsināja Suzannu. Pienāks laiks, un tu uzzināsi ari to. Pagaidām tev vienkārši nāksies man uzticēties.
Apcirties uz papēža, Obzāns noteiktiem soļiem devās projām, atstājot apmulsušo Suzannu stāvam pagalmā vienu.
Kotedžas tumsā vienīgās dzīvības pazīmes bija tikai nogurušo zobenvalžu elpošana miegā. Obzāns smagi atkrita cietajā, askētiskajā amazoņu nometnes guļvietā, taču, lai cik pārguris viņš jutās, aizmigt nespēja. Šī tiešām bija notikumiem pārāk bagāta diena.
"Akotala mantiniece," viņš sapņaini prātoja. Ja viņam izdotos atrast apstiprinājumu tam, ka Suzanna ir Loredas troņa īstenā mantiniece, tas būtu varens arguments Mentaras un Loredas atkalapvienošanā.
Turklāt Obzāna domas nodarbināja jautājums, ko iesākt ar sāpju plosīto Heinrihu. Kā lai palīdz draugam pārciest zaudējumu? Līdz brīdim, kad viņiem būs jādodas uz Domhandu, Heinriham bija jāatgūst spēja dzīvot tālāk. Tādā stāvoklī, kādā puisis bija šobrīd, viņš būtu pārējiem par apgrūtinājumu.
Nespēdams iemigt, Obzāns nolēma izmantot laiku meditācijai.
4298. gada 8. aprīlis, agrs rīts
Rīts atausa saulains, un diena solījās būt gadalaikam neraksturīgi silta. Visu nakti Obzāns bija prātojis par to, kā lietderīgāk izmantot izdevību, kuru Smagārs tik neapdomīgi bija viņam piespēlējis. Tagad viņš zināja, kur jāsāk meklējumi. Tur, kur sākās viņa ceļš.
Pieticīgo brokastu laikā Obzāns pavēstīja pārējiem labās ziņas. Tagad viņi vairs nebija apdraudēti.
- Kāds mums no tā labums? Sedrs šorīt bija drūms kā negaisa mākonis.
- Sāksim ar to, ka tagad mums vairs nav jābūt Siāmas dvīņiem, atcirta Obzāns. Mēs varam vairs neturēties kopā, lai mūs nepamanītu. Zefār! Es domāju, ka tev šodien vajadzētu nokārtot atlikušās darīšanas.
- Piekritu, Zefars moži atbildēja. Viņš jau sen ilgojās satikt Svenu. Turklāt Smagāra došanās uz Domhandu nozīmēja ari to, ka viņiem vairs nekur nebija jāsteidzas un viņam būs vairāk laika, lai būtu kopā ar Suzannu.
- Bet mēs vēl nezinām, ieminējās Igra, vai Smagārs jau ir devies projām. Mēs zinām tikai to, ka viņš gatavojās to darīt.
- To mēs tūliņ noskaidrosim, Obzāns mīklaini pasmaidīja. Iedod karti, Zefar!
Zefārs izvilka no jakas kabatas pergamentu un izklāja to uz galda. Obzānam atlika vien izsaukt Smega Smagāra vārdu, un karte driz vien parādīja Domhandas kontinentu aprises. Nebija vajadzības noskaidrot precīzu Smagāra atrašanās vietu. Galvenais, ka Jaunajā pasaulē viņa vairs nebija.
- Esam drošībā, nopūtās Obzāns. Vismaz pagaidām. Turklāt tas nozīmē, ka mums ir iespēja iegūt vairāk informācijas, pirms mēs dosimies uz Domhandu.