Atkāpusies no nometnes noteikumiem brokastot kopā ar pārējām amazonēm, viesiem piebiedrojās Suzanna. Viņas sejā bija redzamas bez miega aizvadītas nakts atstātās pēdas zem acīm pletās tumši loki, un vaibsti bija kļuvuši asāki. Acīmredzot viņa bija mēģinājusi aptvert Obzāna sacīto.
- Es te tā padomāju, viņa iesāka mazliet nedroši un bažīgi palūkojās uz Heinrihu. Ja vien jums nav citu plānu, kas liktu nekavējoties doties ceļā, man būtu kāds priekšlikums.
Visu acis pievērsās Suzannai, bet viņa nenolaida acis no Heinriha sejas. Nebija viegli izrādīt līdzjūtību, nepārkāpjot smalko robežu, aiz kuras sākas žēlošana. Būdama pēc dabas valdonīga, viņa saprata, cik neveikli jūtas cilvēks, kuru kāds mēģina žēlot.
- Tepat netālu, viņa piesardzīgi iesāka, ir neliels natūriķu ciematiņš. Mums ir labas attiecības ar tā iemītniekiem. Ja pareizi saprotu, Heinrihs ir natūriķis vai vismaz dzīvojis līdzīgā vidē.
Jaunekļa sāpju pilnais skatiens ieurbās Suzannā.
- Es tikai domāju, Suzanna turpināja, ka daba un atrašanās starp sev līdzīgajiem varētu palīdzēt pārvarēt sāpes. Mūsu kaimiņi dzīvo saskaņā ar seno vikingu tradīcijām. Tā varētu vienlaikus būt arī interesanta pieredze.
Klātesošo skatieni pievērsās Heinriham, kurš pētoši lūkojās Suzannas sejā.
- Vai es tiešām izskatos pēc vārga bērna, kuram nepieciešama palīdzība? viņš beidzot jautāja, un biedri Heinriha balsī saklausīja sarkasmu.
- Nē, Suzanna lepni atmeta galvu. Tu izskaties pēc cilvēka, kuru nospiež smags pārdzīvojums. Es nezinu, kas ar tevi noticis, bet tas, ka vakarnakt tu meklēji mierinājumu mežā, liek man domāt, ka daba varētu tev palīdzēt sadziedēt brūces.
Nokaunējies par savu rupjību, Heinrihs nodūra acis. Šī sieviete vēlēja viņam labu, bet viņš bija pārpratis Suzannas nodomus.
- Man šķiet, sarunā iejaucās Obzāns, ka šī doma nebūt nav peļama. Jūra ļoti palīdz šādos gadījumos, Heinrih. Esmu uzaudzis pie jūras un zinu, kāda ir tās ietekme uz cilvēku.
Mirkli apdomājies, puisis piekrītoši pamāja.
- Suzann, Obzāns godbijīgi uzrunāja namamāti, vai tā būs pārāk liela pārdrošība, ja mēs paciemotos šajā nometnē vēl dažas dienas?
- Laipni lūgti, Suzanna iesmējās. Obzāna attieksmes maiņa viņu uzjautrināja. Vai tiešām viņš ticēja tām pasakām par Akotalu? Manis pēc varat šeit uzkavēties, cik ilgi vien vēlaties. Un Heinriham tas noteikti nāks par labu.
- Man būtu kāds lūgums, nedroši ierunājās Igra. Šorīt redzēju dažas meitenes jājam, un man tas šķita ļoti skaisti. Varbūt, ja jau mēs paliekam šeit, es varētu iemācīties jāt?
Meitene lūdzoši palūkojās uz Sedru, un, ieskatījies draudzenes skaidrajās, plaši ieplestajās acīs, puisis nespēja apvaldīt smaidu.
- Ja Suzannai nav iebildumu, viņš paraustīja plecus, kādēļ lai es tev to neļautu.
Igrai nācās krietni saņemties, lai priekā nesāktu plaukšķināt kā bērns, kas beidzot saņēmis ilgi kāroto rotaļlietu. Tā vietā viņa sirsnīgi apskāva Sedru un piespieda lūpas viņa rugājiem apaugušajam vaigam.
- Tad esam vienojušies, noskaldīja Suzanna. Igra un Heinrihs tagad varētu pievienoties man. Es pavadīšu jūsu draugu uz ciematu, bet Igra varēs doties pie Alises, lai sāktu mācīties. Bet jums trim, kā noprotu, ir savi plāni.
- Tā ir, — Obzāns piekrītoši pamāja un draudzīgi papliķēja Heinriham pa plecu. Dodies, mans draugs!
Ar "ganjauesparviņiemparūpēšos" skatienu apveltījusi Obzānu, Suzanna apskāva abus jauniešus un cēli izsoļoja no kotedžas.
"Viņa patiešām būtu lieliska valdniece," nodomāja Obzāns.
Tiklīdz durvis aiz Suzannas bija aizvērušās, Obzāns sarosījās. Lai gan Smagārs viņus vairs neapdraudēja, laiks tik un tā steidzināja rīkoties. Kamēr viņi gatavosies pārejai, Smagārs Domhandā var sastrādāt briesmu lietas. Jau nakti Obzāns nolēma, ka vispirms jādodas uz Carskoje Selo, kur notika jauniesaukto kareivju pirmās apmācības.
- Obzān, Zefars domīgi bilda, kad Obzāns bija izklāstījis biedriem savu ieceri, man te tā ienāca prātā… Diez vai Suzanna un viņas biedrenes ir gatavas tam, ka tu un Sedrs uz līdzenas vietas nozustu un tikpat neizprotami uzrastos. Tas varētu radīt daudz neērtu jautājumu.
- Nevaru nepiekrist, ieminējās Sedrs.
- Kādi būs priekšlikumi? Obzāns domīgi braucīja zodu.
- Ja nu mēs, Zefars piesardzīgi iesāka, visi kopā it kā dotos ceļā? Tu taču varētu teleportēties no mašīnas un turpat arī atgriezties.
Tā bija laba doma. Salīdzinoši šaurais automašīnas salons būtu ari parocīgāks, lai Obzāns varētu teleportēties kopā ar Sedru, kuram teleportēšanās pagaidām vēl pārāk labi nevedās. Domāts darīts! Biedri, dažu amazoņu ziņkārīgo skatienu pavadīti, devās pāri nometnes pagalmam uz Zefāra mirdzošo automašīnu.
Domhanda, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša otrais ceturksnis
Lords Mataau sagaidīja Smagāru un viņa karavīrus pie portāla. Viņš bija paņēmis līdzi tikai nelielu karavīru vienību. Šobrīd situācija Loredā bija mierīga. Nelielajā sagaidīšanas pārgājienā viņš pat nebija aicinājis līdzi Rorikoru, bez kura padoma parasti nespēra ne soli.
Smagārs un viņa dažus tūkstošus viru lielais karaspēks būs pietiekams spēks, lai beidzot pakļautu Mentaru. Tad jau vairs nebūs ilgi jāgaida, lai lordam Mataau pakļautos ari pārējo zemju valdnieki. Beidzot viņš varēs iedibināt mieru un kārtību Domhandā. Ko iesākt ar sabiedroto, kurš nebija ar pliku roku ņemams, to Mataau izdomās vēlāk. Gan jau Rorikors kaut ko ieteiks.
Novietojuši pie portāla nelielu sardzes vienību, lai izvairītos no negaidītiem pārsteigumiem, Mataau un Smagārs devās ceļā uz Elkardonu. Karaspēks lēni virzījās cauri biezajiem mežiem, tādēļ abiem sabiedrotajiem bija gana daudz laika, lai pārspriestu tuvākā laika plānus.
- Cik liels ir pārējo zobenvalžu ierašanās risks? Mataau jautāja.
- Nedomāju, ka par to ir vērts uztraukties, Smagārs augstprātīgi atmeta. Lai gan ar viņiem kopā ir Obzāns, viņi diez vai ir gatavi ierasties Domhandā. Taču ilgi nebūs jāgaida. Četri cilvēki nav pārāk liels drauds mūsu iecerēm. Tiklīdz portāls tiks atvērts, mēs par to uzzināsim.
- Bet Obzāns ir tavs labākais skolnieks, iebilda Mataau. Daži sargi pie portāla viņam nesagādās nekādas raizes. Varbūt mums vajadzēja atstāt pie Vārtiem lielāku vienību?
- Nieki, Smagārs rūgti iesmējās. Tam nodevējam vēl ir jāauklējas ar trim niekkalbjiem, no kuriem vienīgais labums ir tas, ka viņu rokās atrodas Cirmeņa zobeni. Taviem vīriem nebūs grūti viņus sagūstīt uzreiz pēc Vārtu šķērsošanas.
- Ak, mans draugs, Mataau nopūtās, cik reižu man tev jāsaka, ka ienaidnieku nedrīkst nenovērtēt. Bet gan jau tu Obzānu pazīsti labāk.
Zirgi nesa savus varenos jātniekus uz priekšu, un Smagārs tikai tagad pamanīja, ka šajā mežā nav dzirdama neviena skaņa. Palūkojies augšup starp kokiem, viņš neredzēja lidojam nevienu putnu.
Carskoje Selo, tajā pašā laikā
Sedrs apjucis stāvēja majestātiskas pils priekšā. Sajūtas bija ļoti neparastas. Iepriekš, kad Obzāns bija mācījis viņiem teleportēties, viņš bija spējis pārvietoties apmēram divus metrus pa labi vai pa kreisi no savas sākotnējās atrašanās vietas. Iespējams, tādēļ vilkšanas sajūta, kuru viņam nācās pārciest šoreiz, nebija bijusi tik izteikta. Uz mirkli viņam šķita, ka viss viņa ķermenis ir sadalījies atomos un molekulās, izšķldis, izzudis, iesūkts kaut kādā milzu vakuuma aparātā un tad izgrūsts no tā, strauji savienojot visas viņa daļas atkal vienotā veselumā. Tas nebija necik patikami.