- Ar laiku pieradīsi, Obzāns, kurš, šķiet, neko no šīs vilkšanas un sadalīšanās nebija jutis, mierīgi atglauda no pieres matu cirtu. Sākumā visiem tā ir.
- Ceru, ka man nenāksies pie tā pierast, drūmi bilda Sedrs, kura jau tā drūmo omu Obzāna kārtējā iejaukšanās viņa domās nebūt neuzlaboja. Es labāk pārvietojos lēnāk, bet bez sadalīšanās gabalos.
Ar rokas mājienu pavēlējis Sedram apklust, Obzāns uzmanīgi nopētīja apkārtni. Teleportēties pils telpās būtu neprāts. Pirmkārt, Smagārs noteikti ir paredzējis šādu iespēju. Parasti viņa mājokļos bez viņa ziņas ietikt nebija iespējams. Otrkārt, bija jānodrošinās pret nejaušu saskriešanos ar kādu no Smagāra gorillām. Lai gan lieli un stulbi, šie sargi varēja kļūt bīstami, jo spētu sacelt trauksmi, un Obzāns nezināja, vai kādā no pilīm Smagārs drošības labad nav atstājis ari kādu elites karavīru. Lieki plūktiņi viņiem šobrīd nebija vajadzīgi.
Pils apkārtnē nevienu nemanīja. Slēpjoties aiz parka izsmalcinātā dzīvžoga, puiši lēnām virzījās uz ēkas pusi. Agrāk dzīvības tik pilnais pagalms, kurā notika jaunkareivju apmācības un treniņi, tagad bija tukšs un izskatījās pilnīgi pamests. Abi vīrieši bez grūtībām nokļuva līdz pils sāndurvīm un, neviena netraucēti, veikli ielavījās ēkā.
Neraugoties uz plašās ēkas šķietamo pamestību, modrību zaudēt nedrīkstēja. Obzāns izmēģināja Mar Kuta neredzamības burvestību. Tā nenostrādāja. Smagārs bija uzlicis mājai maģijas liegumu.
"Sasodīts!" Obzāns domās nolamājās. "Man tas viss ļoti nepatīk. Būs labāk, ja centīsimies nesacelt ne mazāko troksni. Vai spēsi izmantot neredzamības ilūziju?"
"Mēģināšu," Sedrs nedroši atbildēja. "Bet vai tas nesarežģīs dzīvi mums pašiem? Arī tu mani tad neredzēsi, un man kaut kā nekārojas nokļūt krustugunīs."
"Lai gan es neredzēšu tevi," Obzāns mierināja, "mūsu prāti paliks savienoti, un es varēšu visu redzēt tavām acīm. Ja kāds tev tuvosies, es pagūšu tikt tev palīgā."
Šādi spēles noteikumi Sedram bija pa prātam. Viņš atsauca atmiņā Sofijas iemācīto ilūzijas radīšanu, un jau pēc mirkļa puiši cits citu nespēja ieraudzīt.
"Lieliski!" uzslavēja Obzāns. "Tagad mums vajadzētu sadalīties. Pa šīm kāpnēm tu nokļūsi otrajā stāvā. Trešās durvis labajā pusē ved uz bibliotēku. Savāc visu, kas izskatās sens. Es došos uz Smagāra kabinetu. Ja kaut kas sāk šķist nelāgi, sauc mani palīgā."
"Būs jau labi," Sedrs nevērīgi paraustīja plecus. Ko gan tas Obzāns iedomājās? Vai viņš kāds vārgulis, kas pats nespētu parūpēties par sevi? Viņam taču līdzi bija Cirmeņa zobens!
"Atradies te komandieris," Sedrs sevī pukojās.
"Tev tas sagādā problēmas?" dzirdot Sedra domas, Obzāns pasmaidīja.
"Nē," Sedra īgnums auga augumā. Vai tiešām viņam vairs nav tiesību domāt to, ko viņš vēlas, nebaidoties, ka Obzāns iejauksies ikvienā viņa prāta zibsnī? Kur tad paliek izslavētā domu privātuma cienīšana? "Es tikai cenšos saprast, kas tevi iecēlis līdera godā. Vai tev nešķiet, ka tā ir varas uzurpēšana?"
"Ja vēlies, mēs par šo jautājumu varētu parunāt vēlāk," Obzāns mēģināja nogludināt asumus, kuri šobrīd noteikti bija nevietā. "Taču man šķiet, ka no mums diviem tieši man ir vairāk pieredzes un zināšanu, kas nepieciešamas, lai mēs šeit neiekultos nepatikšanās, savāktu visu, kas var mums noderēt, un droši atgrieztos Zefāra automašīnā dzīvi un veseli. Ja mana komandēšana tev šķiet aizskaroša, vēlāk varam to apspriest."
Sedram nācās atzīt, ka Obzānam ir taisnība. Pieredzes un zināšanu ziņā viņš, protams, bija pilnīgs zaļknābis. Taču nedrīkstēja nerēķināties arī ar to, ka dimanta zobenam Cirmens bija izvēlējies tieši viņu Sedru. Tas tomēr kaut ko nozīmēja. Un Obzānam agri vai vēlu nāksies rēķināties ar to, ka Sedram faktiski ir uzticēta šīs misijas vadīšana.
Liona, pēc dažām stundām
- Man nepatīk šāds noskaņojums, uzklausījis Zefāra vēlmes, sacīja Andrejs, viens no Safrolo ģimenes advokātiem. Rodas iespaids, ka tu grasies izdarīt pašnāvību, ja jau atbrīvojies no visām saistībām un sagatavo gandrīz vai testamentu.
- Nekā tamlīdzīga, Zefārs centās izlikties bezrūpīgs. Man vienkārši ir līdz nāvei apnikusi visa šī bezjēdzīgā rosīšanās. Es došos projām ekspedīcijā un nezinu, kad atgriezīšos. Ja vispār atgriezīšos.
Advokāts domīgi nogrozīja galvu. Viņš juta, ka vajadzētu sazināties ar savu galveno darba devēju, Zefāra tēvu, taču nebija drošs, ka dēla kaprīzes viņam jau nav kļuvušas zināmas. Tas nostādītu advokātu muļķa lomā. Viņam neatlika nekas cits kā vien noformēt visas Zefāra vēlmes, proti, nodrošināt Svenu un Oliviju ar pietiekamu daudzumu līdzekļu līdz mūža galam un pilnvarot Žanu Lui Rodēnu Zefāra trešās pakāpes brālēnu pārvaldīt Zefāra rīcībā nodotos Safrolo ģimenes īpašumus. Pats sev Zefārs atstāja tikai identifikatoru ar neierobežotu pieejamo līdzekļu limitu. Ievērojamu summu ūniju Zefārs lika pārskaitīt Suzannas Vilhelmsones Amazoņu nometnei. Tas ari bija viss, kas viņam vēl bija kārtojams.
Tagad, kad juridiskās darīšanas bija sakārtotas, viņam vēl jāatvadās no Svena. Tas bija smagākais solis. Krietnu bridi Zefārs sēdēja mašīnā, nespēdams saņemties un doties uz savu dzīvokli. Izrādījās, ka šāda kavēšanās noderēja. Netālu no ieejas durvīm Zefārs pamanīja divus savādi ģērbušos vīrus. Tie šķietami sarunājās, taču Zefārs pamanīja, ka viens no vīriem uzmanīgi vēro apkārtni. Tumšās drānās tērpto kungu aizdomīgā uzvedība lika Zefāram mobilizēties. Vajadzēja uzzināt, kas šiem svešiniekiem te bija meklējams. Lai gan Obzāns bija mācījis viņam domu lasišanu, Zefāra prasmes šajā jomā vēl nebija necik spožas. Viņam nācās krietni piepūlēties, lai kopējā apkārt virmojošo domu jūkli uztvertu tieši šo divu domas.
Zefāra aizdomas izrādījās pamatotas. Lai gan lielāko daļu vīru Smagārs bija aizvedis sev līdzi uz Domhandu, viņš tomēr bija papūlējies dažus novietot pie viņam zināmajiem zobenvalžu mājokļiem. Tas nozīmēja, ka ari pie Sedra dzīvokļa atradās novērotāju patruļa. Zefāram neizdevās uzzināt, cik plašas ir šo novērotāju pilnvaras vai viņiem ir tikai jāvēro un jāziņo, kad kāds no zobenvalžiem parādās to tuvumā, vai ari viņiem ir pavēlēts zobenvalžus sagūstīt.
Iesaistīties kautiņā Zefārs nepavisam nevēlējās. Kādēļ ļaut Smagāram triumfēt? Labāk būs, ja neviens neuzzinās, ka viņš šeit vispār ir bijis. Pirmajā bridi Zefāram ienāca prātā doma, ka vajadzētu sazināties ar Svenu un vienoties par tikšanos kaut kur ārpus mājas. Tomēr viņš nebija pārliecināts, ka vecais vīrs netiks izsekots, un tas varētu apdraudēt viņus abus. Tādēļ Zefārs atcerējās Sofijas mācīto par ilūzijām. Iestūrējis automašīnu šķērsielā aiz mājas, Zefārs izkāpa no tās un pārliecinājās, ka viņu neviens neredz. Garāmgājēji pārsteigti atskatījās uz mašīnu, kuras durvis atvērās un aizvērās, taču neviens no tās neizkāpa un neiekāpa. Domās pateicies Sofijai par visu, ko šī apbrīnojamā sieviete bija paguvusi viņam iemācīt, Zefārs devās uz centrālo ieeju.
Amazoņu nometne, tajā pašā laikā
Iepriekš Igra zirgus bija redzējusi tikai dzimtajā ciematā, kur to uzdevums bija vilkt arklu vai ratus. Kā jājamdzīvnieku viņa zirgu pirmo reizi bija ieraudzījusi Atraktu saimniecībā. Redzot Suzannas amazones jājam, Igra sajūsmā noelsās. Dzīvnieki meitenei šķita apbrīnojami skaisti. Muskuļotie augumi, slaidās kājas, cēli izliektie kakli un krāšņās krēpes mudināt mudināja pieskarties samtainajiem ķermeņiem.