Igra nedroši mīņājās pie staļļiem, kurp viņu bija aizsūtījusi Suzanna, kad no aizmugures pie viņas pienāca Alise slaika, tumšmataina meitene, kurā Igra samanīja mongoloidās rases pazīmes. Viņa nevarēja būt daudz vecāka par Igru, taču jau bija pieredzējusi jātniece, kurai Suzanna uzticējusi jauno amazoņu apmācību.
- Skaisti, vai ne? viņa jautāja, sapņaini lūkojoties uz stalli stāvošajiem dzīvniekiem.
- Jā, Igra domīgi novilka, taču man nez kādēļ ir bail no tiem.
- Nebaidies! Alise drošināja. Vispirms iepazīsimies un tad mēģināsim sadraudzēties.
Satvērusi Igru aiz apakšdelma, Alise ieveda meiteni stalli un pieveda viņu pie stalta, dūmakaina ērzeļa. Zirgs neuzticigi pašķielēja uz svešinieci, un Igra sajuta, ka dzīvnieks kļūst tramīgs. Alises iedrošināta, meitene pastiepa roku, lai zirgs varētu viņu apošņāt.
Skaļi ievilcis elpu, varenais dzīvnieks nosprauslājās. Pēkšņā skaņa izbiedēja meiteni, un viņa strauji atrāva roku. Zirgs juta no Igras plūstam kaut kādus draudus. Meitene centās pārraidīt viņam mieru un paļāvību, taču dzīvnieks, lai gan nedaudz nomierinājās, vēl aizvien neuzticējās Igrai. Viņa trauksmi sajuta arī Igra. Tas nebija nekas personisks. Drīzāk tās bija kaut kādas instinktīvas, iedzimtas bailes, kuras zirgi pārmantoja no paaudzes paaudzē.
- Alis, Igrai iešāvās prātā kāda doma, no kā zirgi baidās visvairāk?
- Parasti, meitene domīgi atbildēja, nesaprotot, kādēļ Igra uzdod viņai tik savādu jautājumu, zirgi baidās no uguns un no čūskām. Ir ari citi baiļu iemesli, taču šie zirgiem ir iedzimti. Ja vēlies mežonīgā apvidū pasargāt sevi no čūsku uzbrukuma, apliec savai nometnes vietai zirga astru virvi. Neviena čūska nerāpsies tai pāri. Nemīlestība starp zirgiem un čūskām ir abpusēja.
Tagad Igra saprata zirga attieksmi. Viņa taču piecus gadus bijusi šo dzīvnieku pirmatnējā ienaidniece. Sadūšojusies meitene pastiepa roku un ar pirkstu galiem uzmanīgi pieskārās dzīvnieka kaklam. Viņa visiem spēkiem centās būt mierīga, lai šis izjūtas nodotu zirgam. Dzīvnieks pamazām nomierinājās un pat paliecās tuvāk meitenei, lai apošņātu viņas plecu.
- Še, Alise iespieda Igrai plaukstā cukurgraudiņu. Ar kārumiem parasti var sasniegt labus rezultātus.
Mīkstais, pūkainais zirga purns iespiedās Igras plaukstā, un dzīvnieks saudzīgi ar lūpām satvēra piedāvāto cienastu. Uzticēšanās nebija panākta, taču ledus bija sakustējies.
"Gan jau mēs iedraudzēsimies," Igra mierināja gan pati sevi, gan dzīvnieku.
- Viņa vārds ir Ēna, prieciga par jaundibināto draudzību paskaidroja Alise. Tagad tev vajadzētu viņu izsukāt. Tā jūs abi ciešāk iepazlsiet viens otru. Vēlāk varēsi izvest viņu pļavā. Es tev palīdzēšu. Ja paveiksies, pievakarē jūs jau būsiet tiktāl pieraduši viens pie otra, ka varēsim mēģināt izjāt.
Igrai šī doma patika. Lai gan tā nesolīja tūlītēju progresu, tomēr šāda "soli pa solim" tuvošanās Ēnam būs labāka viņiem abiem.
Carskoje Selo, tajā pašā laikā
Būdams pašpaļāvīgs un apzinoties, ka viņam nav "dabisko" ienaidnieku, Smagārs parasti neapgrūtināja sevi ar seifiem un tamlīdzīgām muļķībām. Viņam bija pa spēkam padarīt drošu ikvienu interjera priekšmetu, vai tas būtu skapis, plaukts vai rakstāmgalda atvilktne. Lielākā daļa Smagāra cilvēku prata vien maģijas pamatus, un ar to bija par maz, lai atvērtu kādu Smagāra pašrocīgi noslēgtu mēbeli. Taču Obzāns nebija viens no daudziem. Viņš bija ļoti centīgi mācījies un instinktīvi izzinājis daudz ko tādu, kas citiem nebija pa spēkam. Ja nelīdzēja Ergandierda, tad varēja likt lietā ari smago artilēriju Talasta. Vārdu, kas spēja lauzt jebkura Vārda darbību.
Visvairāk Obzānu pārsteidza tas, ka Smagārs nebija parūpējies par maģijas liegumu visā pilī. Acīmredzot viņš bija pārliecināts, ka Obzāns, pat ja uzradlsies tuvumā, nespēs tajā iekļūt un ar liegumu tikai pils gaiteņos pietiek, lai Obzāns netiktu klāt tik nepieciešamajiem dokumentiem.
Pasmaidījis par šādu pārgalvību, Obzāns atvēra skolotāja rakstāmgalda atvilktnes, lai savāktu to saturu. Guvums nebija liels, taču daži visai vērtīgi tīstokļi nokļuva viņa rokās. Šobrīd viņš pārlieku neiedziļinājās dokumentu saturā. Tam vēl laika būs diezgan. Taču, pavirši pārskrienot dokumentiem ar acīm, viņš zināja, ka vienu īpaši svarīgu tīstokli jau ir atradis. Tā bija sena hronika, kas vēstīja par Cirmeņa cīņām.
"Klau, Obzān," viņš pēkšņi uztvēra Sedra domas, "te ir tik daudz visādu grāmatu un tīstokļu, ka mums to visu pat ar kravas aerobusu neizvest. Vai tiešām mums vajag visu, kas šeit atrodas?"
"Protams, ne," Obzāns aizkaitināts atbildēja. Kā viens cilvēks var būt tik dumjš? "Ņem tikai to, kas izskatās sens!"
"Viegli teikt!" Sedrs dusmojās. "Šajā bibliotēkā diez vai vispār ir kaut kas, kam nebūtu vismaz pāris simti gadu."
"Tad ņem tikai to, kam nav mazāk par trīssimts gadiem," Obzāns burkšķēja. Viņam bija jācenšas koncentrēties, lai sajustu, kur vēl Smagārs ir noslēpis kaut kādus dokumentus.
"Tas ir vājš mierinājums," Sedrs domās iesmējās. "Ja vēl es spētu izlasīt kaut šo grāmatu nosaukumus, varbūt es cik necik zinātu, kas ir simts un kas piecsimts gadus vecs. Taču manis pēc te viss varētu būt klāts ēģiptiešu hieroglifiem, es tik un tā te neko nesaprastu."
Nācās atzīt, ka Sedram ir taisnība, un tā bija Obzāna vaina. Viņš nebija paguvis iemācīt saviem jaunajiem biedriem vismaz atpazīt rūnu un glagolicas rakstus un citus senos rakstības veidus.
"Labi, pagaidi mani nedaudz," viņš mēģināja nomierināt Sedru. "Es drīz pabeigšu šeit un tad došos pie tevis. Pagaidām savāc visu, kas ir tīstokļi."
"Tas jau ir skaidrāks norādījums," Sedrs bija atvieglots. Atšķirt grāmatu no tīstokļa viņš jau nu gan spēs.
Liona, tās pašas dienas pēcpusdiena
Pie dzīvokļa durvīm Zefārs noņēma ilūziju un ar savu identifikatoru atslēdza durvis. Cik labi bija atgriezties mājās! Tikai tagad Zefārs atcerējās, ka kopš došanās projām no mājām nebija skuvies.
"Nāksies Svenam izskaidrot ne tikai savas neparastās uzvedības, bet arī sava izskata cēloņus," Zefārs prātoja.
- Labdien, kungs, Svena balss Zefāram šķita kā mūzika. Apcirties uz papēža, viņš cieši apskāva veco kalpotāju, ignorējot gan večuka apjukumu, gan to, ka šāda uzvedība, pēc Svena domām, nebija pieļaujama. Viņš vienmēr bija mācījis savam kungam valdīt pār emocijām.
- Sven, Zefārs ilgi lūkojās vecā vīra acīs. Ak, Sven!
- Kungs, manuprāt, jūs zināt, ka jūsu kārtas vīrietim nepiedien klaja emociju izrādīšana saviem kalpotājiem, sirmgalvis strostēja savu audzēkni, taču viņa balsī nebija ne miņas no dusmām vai sašutuma. Šķiet, ja nebijis viņa gadu desmitos izkoptās savaldības, arī viņš tagad apskautu Zefāru.
- Met mieru, Zefārs pasmaidīja. Tavs kungs vairs nav tev nekāds kungs. Esam kopā visu manu mūžu, tādēļ tagad varam atļauties būt vienkārši draugi.
- Nevēlos iejaukties, Svens šķelmīgi pasmaidīja, bet man šķiet, ka jūsu jaunie draugi, ar kuriem kopā jūs nozudāt pirms tik ilga laika, jūs nelabvēlīgi iespaido. Vienmēr esmu jums mācījis, ka nedrīkst brāļoties ar kalpotājiem.