- Tam nav nekāda sakara ar maniem jaunajiem draugiem, Sven, Zefārs atmeta ar roku. Lūk, tas tev un tas Olīvijai.
Zefārs pasniedza Svenam dokumentus, kuri apliecināja, ka viņam un ķēkšai ir piešķirts mūža nodrošinājums un viņi var savu turpmāko dzīvi vadīt pēc saviem ieskatiem.
- Kungs, izlasījis dokumentu, Svens veltīja Zefāram neizpratnes pilnu skatienu, vai tas nozīmē, ka mēs esam atlaisti?
- Nē, tas nozīmē, ka jūs esat nodrošināti un jums vairs nav jāraizējas par sevis uzturēšanu, Zefārs uzlika roku vecajam virām uz pleca.
- Turklāt jūs abi esat jau krietni veci. Ja vēlies šim notikumam piešķirt kaut kādu nosaukumu, uzskati, ka jūs abi tiekat sūtīti pelnītā atpūtā. Pārējie kalpotāji arī saņems nodrošinājumu un varēs savu turpmāko dzīvi dzīvot, nevienam nekalpojot.
- Bet, kungs, Svena gadu desmitos izbalējušajās acīs sariesās asaras, es nevēlos doties atpūtā. Visu savu dzīvi esmu nodzīvojis kopā ar jūsu māmuļu un jums. Jūs esat mana ģimene. Man neviena cita nav, un es vienmēr esmu vēlējies piedzīvot savu pēdējo stundiņu, būdams jums blakus.
- Manu mīļo, mīļo Sven, Zefārs vēlreiz sirsnīgi apskāva večuku.
- Ari tu esi bijis mana ģimene. Es zinu, ka man tevis ļoti pietrūks, taču tagad man laiks doties projām. Kā putnēnam, kas pamet savu ligzdu. Kādreiz ikvienam ir laiks uzsākt pašam savu lidojumu.
Apsēdinājis Svenu atpūtas krēslā, Zefārs īsumā paskaidroja viņam savus turpmākās dzīves plānus. Viņš nolēma nejaukt vecā vira prātu ar stāstījumiem par Domhandu un citām lietām, kurām būtu grūti noticēt, tomēr pavēstīja kalpotājam, ka pagaidām nezina, cik ilgi būs projām.
- Man pienācis laiks sākt pašam rūpēties par sevi, Sven, Zefārs satvēra kalpotāja vecās, mezglainās rokas.
- Un es cerēju, ka piedzīvošu jūsu bērnus, Svens smagi nopūtās.
- Es pat nezinu, vai man tādi jebkad būs, Zefārs izlikās jokojam. Bet pagaidām tu varētu doties kādā skaistā ceļojumā. Ja nu es tomēr atgriežos un sarūpēju tev auklējamos, tu varēsi viņiem pastāstīt, ko esi redzējis plašajā pasaulē.
Viņi tērzēja vēl vairākas stundas, un Zefārs pārsteigts secināja, ka šādi no sirds ir izrunājies ar veco kalpotāju pirmo reizi, kopš viņu vairs neviens nesauca par bērnu.
Carskoje Selo, tās pašas dienas pievakarē
Viņi bija jau vairākas stundas šķirojuši Smagāra grāmatu un tīstokļu krātuvi. Liela daļa bagātības nebija noderīga. Tomēr dažus svarīgus dokumentus viņiem izdevās atrast. Te bija gan leģendas par Domhandu, gan oficiāli Domhandā izdoti dokumenti. Atverot vienu no tiem, Obzāns tikko spēja savaldīties, lai priekā neiekliegtos. Tas bija Akotala dzimtas ciltskoks. Tagad viņa rīcībā bija dokuments, kas liks Suzannai atzīt, ka viņa ir likumīgā Loredas troņa mantiniece.
Starp citiem dokumentiem Obzāns atrada ari savādu sarakstu, kurā bija minēti dažādu senu domhandiešu dzimtu vārdi. Saraksts pats par sevi Obzānam neko neizteica, taču šāds domhandiešu uzskaitījums šķita nozīmīgs, tādēļ ari šis tīstoklis tika ieslidināts virsjakas kabatā.
Vēlreiz rūpīgi pārskatījis bibliotēkas plauktus, Obzāns secināja, ka šeit viņi ir ieguvuši visu, kas bija iegūstams. Nu bija laiks padomāt, kā tikt atpakaļ Zefāra automašīnā.
Mierīgi pagājuši garām vairākiem sargiem, kas devās apgaitā pa plašās pils gaiteņiem, viņi, neviena nemanīti, izlavījās pagalmā pa sāndurvīm. Apkrāvušies tīstokļiem, viņi nespēja pat sadoties rokās, lai Obzāns varētu abus teleportēt, tādēļ Sedram nācās norit savu neapmierinātību un pakļauties Obzāna prasībai paņemt visus tīstokļus savās rokās, lai Obzāns varētu satvert viņa plecus.
Liona, pēc mirkļa
Šoreiz sadalīšanās un atkal savienošanās sajūta nebija tik izteikta. "Iespējams," nodomāja Sedrs, "es jau sāku pierast pie teleportēšanās. Taču šis process tik un tā ir gauži nepatīkams."
Zefāra automašīna bija novietota šķērsielā aiz viņa mājas, taču tā bija tukša. Acīmredzot Zefars šobrīd atradās savā dzīvoklī. Obzāns nevēlējās viņu traucēt.
"Lai jau puisis apdara, kas darāms," viņš nosprieda.
- Klau, Sedrs ierunājās, vai drīkstu tev kaut ko jautāt?
- Mēģini, Obzāns domīgi nopurpināja, ar acīm urbdamies kādā senā pergamentā.
- Nevēlos jaukties tavās darīšanās, Sedrs sastomījās, taču nevarēju nepamanīt, ka tu esi vienīgais, kuram nebija vajadzības no kāda atvadīties. Vai tas nozīmē, ka tev nav no kā atvadīties, pirms dodies projām?
- Jāatzīst, ka esi visai vērīgs, Sedr Demān, Obzāns pasmīnēja. Šobrīd arī sev neraksturīgi iejūtīgs. Taču tu neizcelies ar spīdošu loģiku. Vai tiešām esi aizmirsis, kas es vēl nesen biju?
- Kāds tam sakars ar to, ka esi bijušais Smagāra kaujinieks? Sedrs atkal sapīka.
- Vistiešākais, Obzāns nopūtās. Kad Smagārs kādu iesauc, jauniesaucamajam ir jāsarauj visas saites ar savu pagātni. Dažiem jauniesauktajiem pat ir mainīta identitāte. Tā nu sanāk, ka es jau pirms daudziem gadiem esmu atvadījies no visiem, kas man dārgi, un tagad esmu viens visā plašajā pasaulē. Man, protams, ir tuvinieki, taču viņiem esmu miris.
- Paga, Sedrs neslēpa izbrīnu, kā tas ir "kad Smagārs kādu iesauc"? Kas tad viņam, kāda mafijas armija, vai?
-Ja vēlies, vari to saukt ari tā, Obzāns iesmējās. Bet, ja nopietni, es nezinu, pēc kādiem kritērijiem viņš izvēlas tos, kurus uzaicina pievienoties saviem kaujiniekiem. Es pat nezinu, kā viņš uzzināja par mani, kā viņš mani atrada. Vienkārši kādudien viņš ieradās pie mums un piedāvāja man veidot izcilu karjeru sportā. Vismaz tā viņš pateica man un maniem vecākiem. Tobrīd mēs pat nenojautām, zem kāda sātana līguma parakstāmies. Pēc dažiem gadiem Smagārs nosūtīja maniem vecākiem ziņu, ka esmu gājis bojā traģiskā avārijā, būdams ceļā uz sacīkstēm.
- Daudz viņam tādu kā tu? Sedrs turpināja prašņāt.
- Daži tūkstoši noteikti, bet tieši tādu kā es varētu būt ap tūkstoti, Obzāns mierīgi atbildēja. Varbūt drusku vairāk.
- Tas tiešām izklausās pēc kaut kādas mafijas, Sedrs nespēja nomierināties.
- Klau, Obzāns saniknojās, tev vienkārši nav priekšstata par Smaragda ordeņa būtību. Patiesībā Smagāra organizācijas mērķi ir ļoti cēli. Viņš uzmeklē tos, kurus tiesas ir attaisnojušas, jo trūcis pierādījumu šo neliešu notiesāšanai. Vai ari viņiem ir bijuši pārāk labi advokāti. Smagārs spriež šiem neliešiem tiesu un piespriež sodu. Visbiežāk tie ir slepkavas, varmākas un izvarotāji. Dažkārt pret viņiem savāktie pierādījumi ir pietiekami, taču tādu vai citādu iemeslu dēļ tie tiek diskreditēti, un tiesa tos neatzīst. Tas ir ļāvis daudziem draņķiem izsprukt no pelnītā soda.
- Tikai nesaki to Zefāram, Sedrs iesmējās, atceroties, ka viens no viņa jaunajiem biedriem ir kriminālists.
- Tieši Zefārs ar savu pieredzi un savā taisnīguma izjūtā varētu vislabāk saprast Smagāra mērķus, Obzāns atcirta. Tas nenozīmē, ka es attaisnoju Smagāra rīcību, taču viņa mērķi savā būtībā ir ļoti pozitīvi. Ari man ir nācies viņa uzdevumā darīt lietas, ar kurām es nelepojos, taču to pamatā ir bijis cēls nolūks.
Iestājās dziļš, mokošs klusums. Sedram šķita, ka viņš ir pārkāpis kādu smalku robežu un aizvainojis Obzānu.
- Aizmirsti, Obzāns noteica, uztvēris Sedra pārdomas. Galu galā, ja jau mēs visi tagad esam savā starpā saistīti, mums ir tiesības zināt kaut ko vairāk citam par citu. Es par jums trim zinu gandrīz visu, jo esmu jūs nolasījis. Tādēļ es neņemu ļaunā tavus jautājumus. Tas ir tikai godīgi.