Redzi, sēžot zirgā, jātnieces kājas atrodas ciešā saskarē ar zirga ķermeni. Ja noglauda zirgu pa spalvai, tā ir gluda un patīkama. Taču, ja kustība notiek pretējā virzienā, var just, ka zirga apmatojums ir visai ass. Berze un zirga sviedri var izraisit ļoti smagus savainojumus, kuru sadziedēšanai var būt nepieciešams ilgs laiks. Turpretī amazones esot zirga mugurā vadījušas teju vai augas dienas. Tātad ar savainotu ādu viņām būtu nācies atkal un atkal sēsties zirgā, līdz viņu āda kļūtu raupja un nejūtīga. Šie novērojumi ir likuši mums saprast, ka gluži bez aprīkojuma amazones iztikt nebūtu spējušas. Taču šādus secinājumus var izdarīt tikai tad, ja esi pati izmēģinājusi leģendās aprakstīto.
Alises stāstītais bija tik aizraujošs, ka Igra uz mirkli pat zaudēja laika izjūtu. Viņa nebija pamanījusi, ka Alise iespieda viņas rokā pavadu un viņi jau soļoja laukā no staļļa. Bažīgi palūkojusies uz Ēnu, Igra iesmējās.
- Tā vien izskatās, viņa paskaidroja, pamanot izbrīnu Alises sejā,
- ka ari viņam tavs stāsts šķitis ļoti interesants.
Ēna šķita aizrautīgi klausāmies Alises skaidrojumos un aizmirsis pamanīt, ka viņi jau labu brīdi soļo koši zaļas pļavas virzienā. Beidzot zirga instinkti ņēma virsroku, un svaigā, nesen izdīgusī pavasara zāle novērsa viņa domas no amazoņu neparastajiem ieradumiem.
- Tagad ļauj viņam mirkli izbaudīt svaigo zāli, Alise pamācīja.
- Mazliet vēlāk varēsi izmēģināt, ko nozīmē sēdēt zirga mugurā.
Ēna pašķielēja uz Alises pusi, it kā vēlētos iebilst, un Igra uztvēra ērzeļa garastāvokļa maiņu. Iespējams, ka šādi uz viņu bija iedarbojies pavasara spirdzinošais gaiss. Pēkšņi no bailēm un neuzticības vairs nebija ne vēsts. Lai gan Ēna šķietami mierīgi plūca zāli, Igra sajuta, ka prāts viņam nesas uz delverībām.
- Vai tas nebūtu pāragri? Igra jautāja Alisei. Labi, ka viņš ir ļāvis man atvest viņu šurp. Šaubos, vai izjāde šodien būtu laba doma.
- Nebaidies, meitene drošināja. Tev jau nebūs pašai uzreiz ar visu jātiek galā. Iesākumā tu tikai sēdēsi un mācīsies izjust zirga kustības, pielāgoties tām un uzticēties zirgam. Lai kļūtu par labu jātnieci, tev vispirms būs jāiemācās nesasprindzināties, kā to dara visi iesācēji. Jāprot ir ari pareizi sēdēt, citādi tu vari savainot sevi un nodarīt pāri Ēnam. Turklāt jums abiem ir jāiemācās paļauties vienam uz otru. Jāt nozīmē sadarboties. Vairums ļaužu uzskata, ka zirgam ir gandrīz vai pašas Dabas mātes noteikts pienākums kalpot par transportu. Tās ir muļķības! Kā jebkura dzīva būtne, ari zirgs ir personība un sākotnēji nebūt nav bijis jājamdzivnieks. Cilvēks ir pieradinājis zirgu, iejādījis to, apseglojis un izmanto savām vajadzībām, bet tas nebūt nenozīmē, ka kurš katrs jātnieks tiešām ir sava zirga draugs. Cilvēki nevēlas saprast, ka uzkundzēšanās un saimnieka statusa uztiepšana zirgam nebūt nepadara tos par zirgu saimniekiem vai vēl ļaunāk īpašniekiem. Ikviens dzīvnieks ir personība un nevar būt īpašums. Ja tev izdosies pārliecināt Ēnu, ka tu cieni viņu, un ar pateicību pieņemsi iespēju sadarboties, jūs drīz vien kļūsiet par labiem draugiem. Atceries: zirgs prot staigāt. Jāt ir jāmācās tev. Tādēļ padomā nevis par to, ko vari iegūt no zirga, bet gan par to, ko vari piedāvāt viņam.
Ceļā uz Elkardonu, vēlāk tās pašas dienas vakarā
Krēsla sabiezēja aizvien vairāk, un bija skaidrs, ka šodien vairs nebūs iespējams turpināt ceļu. Lords Mataau deva dažus rīkojumus, un kareivji sāka ierīkot nometni. Smagāra telts uzsliešanu uzņēmās Džons. Viņš priecājās, ka skolotājs bija paņēmis viņu līdzi, jo pēc visām iepriekšējām neveiksmēm nebūtu jābrīnās, ja Smagārs norīkotu Džonu sargāt kādu no viņa pilīm. Kopš iebrukšanas Atraktu mājoklī Džons visu laiku bija juties nelāgi. Divas reizes viņš bija ļāvis Obzānam un viņa līdzskrējējiem izsprukt no Smagāra rokām. Turklāt tagad viņam vēl bija jāauklējas ar šo Atraktu skuķi. Bet ja jau skolotājam šī meiča patika…
- Vai guļasvietu Atraktas jaunkundzei iekārtot jūsu teltī, skolotāj? Džons jautāja, palīdzot Smagāram nokāpt no zirga.
- Protams, Smagārs atmeta. Pārliecinies, ka Atraktas jaunkundze jūtas ērti. Parūpējies ari par vakariņām. Šovakar lords Mataau vakariņos manā telti. Ak jā, sagādā Atraktas jaunkundzei piemērotu tērpu.
Tas nu gan bija par traku. Vai Džonam vēl būtu jākļūst ari par šis jaunkundzītes istabeni?! Kur lai viņš šeit, Loredas meža viducī, grābj kādu skuķim piemērotu drēbes gabalu?
- Manuprāt, Smagārs pasmaidīja par Džona domām, Atraktas jaunkundze labi izskatītos mūsu karavīru tumšajās drānās. Turklāt es domāju, ka viņa ar sevis apkopšanu tiks galā pati. Tev nav jābūt viņas istabenei, taču tev noteikti ir jāizturas pret viņu laipni un godbijīgi. Man viņa ir svarīga!
Dziļi paklanījies, Džons devās izpildīt skolotāja rīkojumus. Acīmredzot viņam turpmāk nāksies būt uzmanīgākam ne tikai savos vārdos un darbos, bet arī domās.
Tumsa iestājās pēkšņi, līdz ar pēdējās rieta svītras nozušanu aiz apvāršņa. Meža pļavā, kur bija iekārtota nometne, iedegās lāpas un ugunskuri. Klusi zviedza zirgi un šķindēja karavīru zobeni, kas, novietoti līdzās vairogiem, gaidīja savu laiku, lai iesaistītos cīņā pēc lorda Mataau pavēles.
Amazoņu nometne, tajā pašā laikā
Zefāra mašīna eleganti nolaidās nometnes laukumā. Ceļinieki aši izlēca no tās, jo visus tirdīja ziņkāre. Gribējās ātrāk izpētīt tīstokļus. Tomēr kāds apstāklis lika viņiem uzkavēties laukumā.
Karaliskā gaitā pie trijotnes pienāca Suzanna un tūliņ pat, neapsveicinoties ar pārējiem, devās pie Zefara. Viņas stāja un sejas izteiksme bija pietiekami daiļrunīga, lai nevienam nerastos šaubas, ka briest nepatikšanas.
-Ja tu nekavējoties neizstāstīsi man, kas te notiek, viņa kareivīgi iesāka, tad varat sēsties savā grabuļkastē un tūlīt pat doties projām.
Sieviete cieši lūkojās Zefāra sejā, un puisim neatlika nekas cits kā vien domās lūgt palīdzību Obzānam.
- Par ko tieši ir runa? Obzāns nesatricināmā mierā jautāja, dodoties draugam talkā.
- Atvaino, bet šobrīd es nerunāju ar tevi, Obzān! Suzanna neatlaidās.
- Bet, Suzi, Zefāram paspruka bērnībā ierastā uzruna, es arī nesaprotu, par ko ir runa.
- Sasodīts, Zefār! Suzanna kļuva aizvien niknāka. Aptuveni pirms pusstundas man zvana asarās mirkstoša Helga un stāsta, ka tu esi apmeklējis savu advokātu un atdevis visus pilnvarojumus, bet tu man te tēlo bērna naivumu! Tūliņ pat klāj vaļā, kas te, pie visiem nešķīstajiem, notiek!
- Ak tā, Zefārs jutās atvieglots. Bija skaidrs, ka viņa darbibas nepaliks nepamanītas un, protams, tās satrauca mammu. Nu, redzi, kā jau teicu, es taisos doties ilgākā ceļojumā. Man tiešām nav ne jausmas, kad mēs atgriezīsimies, tādēļ es vienkārši sakārtoju lietas, lai nevienam nebūtu jācieš.
- Ak tad tik vien, ko? Suzanna neticēja drauga skaidrojumam. Tāds nieks, vai ne?! "Es tikai sakārtošu visu tā, lai, ja nu mani kāds atsaldenis novāc, nevienam nav jāuztraucas par manu testamentu." Zini, pēc kā tas izskatās?! Ja es tevi nepazītu, es teiktu, ka tu esi jau iepircis krietnu virves rituli un meklē labi augstu priedi.