- Bet tu taču mani pazīsti, Zefārs mēģināja pasmaidīt.
- Tādēļ es ar tevi vēl runāju, sieviete nošņācās. Taču, ja es tūlīt nesaņemšu nedaudz ticamu izskaidrojumu, man ar tevi vairs nekas nebūs runājams.
- Vai atceries mūsu sarunu vakarnakt? sarunā iesaistījās Obzāns, un Zefārs veltīja viņam jautājošu, nedaudz greizsirdīgu skatienu.
- Un? Suzanna atmeta galvu.
- Tam, ko Zefārs šodien izdarīja, ar šo sarunu ir ļoti ciešs sakars, Obzāns paskaidroja. Pagaidām gan es nevaru tev paskaidrot neko vairāk, jo mums pašiem vēl ir daudz jautājumu. Taču pienāks laiks, un tu uzzināsi visu.
- Tā ir, Suzann, Zefārs centās būt pārliecinošs. Šobrīd man neatliek nekas cits kā vien lūgt, lai tu uzticies mums.
- Tas, ko Helga man izstāstīja, nekā nav saistīts ar tava darba sagādātām nepatikšanām vai nevēlamiem dvēseles stāvokļiem? Suzanna neatlaidās.
- Nekādā ziņā, Zefārs maigi satvēra draudzenes šauro plaukstu.
- Nu labi, Suzanna piekāpās. Pagaidām pie tā arī paliksim. Taču iegaumē: ja es kaut ar sava kājas īkšķa nagu sajutīšu, ka te kaut kas nav labi, tad ieslēgšu tevi pagrabā un tur tu man sēdēsi līdz brīdim, kad tev vairs nedraudēs nekādas briesmas. Saprati?
Zefārs piekrītoši pasmaidīja, un zirgu pavēlniece, nomērojusi visus
trīs ar kritisku skatienu, devās savās gaitās.
* * *
"Uf!" Sedrs domās nopūtās. "Un es vēl domāju, ka Igrai ir neciešams raksturs."
- Ja vien mani novērojumi ir pareizi, atbildot uz drauga domām, ierunājās Obzāns, Igra vēl ir īsts eņģelis salīdzinājumā ar šo valdnieci.
- Tāda nu Suzanna ir kopš mazotnes, Zefārs iesmējās. Ne velti viņai tēvs uzticēja visus ģimenes uzņēmuma grožus. Šai meitenei ir tvēriens kā buldogam.
Beidzot viņi bija nokļuvuši kotedžas drošībā, un nepacietība, kas bija tirdījusi viņus pēdējo stundu laikā, ņēma virsroku. No somas steigšus tika izņemti visi tīstokļi. Drudžaini trīsošiem pirkstiem Obzāns sāka citu pēc cita attīt un atlocīt senos rakstus. Dažiem viņš veltīja vairāk uzmanības, citiem mazāk. Šķita, ka viņš meklē kaut ko noteiktu.
- Sveiki visiem! no durvju puses atskanēja Igras dzīvespriecīgā balss. Vai veiksmīgi paklejojāt?
Par atbildi Sedrs paraustīja plecus. Obzāna rakņāšanās pa pergamentu kaudzi neliecināja, ka viņi būtu atraduši meklēto.
Pēkšņi Obzāns attina kādu prāvāku tīstokli un ar acīm ieurbās tajā. Palūkojies biedram pār plecu, Sedrs pēkšņi sajuta pakrūtē vieglu nelabumu. Viņa acis lūkojās savādām zīmēm klātā pergamentā, un, lai gan viņš būtu varējis apzvērēt, ka šādas zīmes redz pirmo reizi mūžā, viņš ZINĀJA, ka saprot, kas tieši tas ir.
- Esmu lasījis atsevišķus šā dokumenta fragmentu tulkojumus, Obzāns domīgi novilka, taču nekad neesmu paša acīm redzējis oriģinālu. Pat nezinu, vai man izdosies to izlasīt un pārtulkot jums.
- Es to izlasīšu, Sedrs noskaldīja.
- Esi drošs? Obzāns jautājoši uzlūkoja biedru.
- Esmu, taču nezinu, kādēļ… Sedrs juta, ka viņu ar šo pergamentu kaut kas saista. Satvēris tīstokli, viņš sāka lasīt skaļi un skaidri.
Ledkalnes ķēniņa Kranoka vēstījums
Šīs ir Šķelšanās pirmā gada beigas, un baisas nojautas māc visu pasauli. Es, dimanta zobenvaldis, Ledkalnes ķēniņš Kranoks, Telsiteka dēls, pirms manas ķēniņvalsts iegrimšanas dziļā miegā vēlos atstāt šo ziņu tiem, kas spētu un gribētu glābt pasauli no tumsības un baismām.
Aizlaiku laikos, kad pasauli apdraudēja dēmoni, lai paglābtu cilvēkus no drošas bojāejas, vareno Dabas stihiju spēks tika nodots diženo tautu pārstāvjiem lielajiem Meistariem. Savā izcilajā viedumā vai, iespējams, tikpat izcilajā naivumā Meistari to ieslēdza Noljāras kalnu kristālos.
Tomēr dēmoni neatkāpās. Lai viņu spēks pieaugtu, dēmoni nolaupīja pa daļai no katra kristāla. Meistari izglāba atlikušos kristālus, paslēpjot tos Jaunajā pasaulē, un paši devās tiem līdzi.
Tostarp dēmonu vara auga. Vai ik dienu tika nopostītas aizvien jaunas un jaunas pilsētas un ciemi, ļaudis tika nokauti vai nolaupīti un verdzībā aizvesti… Bailes padarīja ļaudis bezspēcīgus. Tas turpinājās gadu simteņiem, un izplēnēja pēdējās cerības, ka varētu rasties kāds glābiņš.
Taču viens drošsirdis vēl bija palicis. Vistumšākajā tumsā grimstošās pasaules nostūrī dēmonu varā mita kāds vīrs, kas verdzībā bija nonācis vēl gluži bērns. Ilgus gadus viņš pacieta dēmonu zaimus, smago darbu raktuvēs un nožēlojamo uzturu. Un tikai naktīs, gulēdams savā alā uz niecīgas salmu saujas, Cirmens niknumā zvērēja, ka atradīs iespēju sakaut dēmonus un atriebsies tiem par visām savām ciešanām. Naids pret dēmoniem bija vienīgais dzenulis, kas turēja viņu pie dzīvības, kad citi vergi, zaudējuši ieganstu turpināt kaunpilno dzīvi, skumjās mira cits pēc cita.
Cirmens bija apveltīts ar izcilu prātu. Ar viltu viņš panāca dēmonu piekrišanu piedāvātajam līgumam: Cirmens solījās kalpot tiem no brīva prāta, pretī lūdzot tikai atbrīvot viņu no važām un darba raktuvēs. Dēmoni piekrita, un Cirmenam radās iespēja novērot viņus. Viņš skatījās un klausījās, ar visu savu būtību viņš uzsūca sevī redzēto un dzirdēto. Drīz viņš bija apguvis vienkāršāko dēmonu maģiju. Naktī, palicis viens savā guļamkambarī, Cirmens izmēģināja spēkus un pārliecinājās, ka spēj izpildīt burvestības.
Iemidzinājis dēmonu modrību, viņš uzzināja, ka dēmonu spēka avots ir varenie kristāli. Vērsis pret saviem paverdzinātājiem viņu pašu maģiju, Cirmens nolaupīja dēmoniem kristālus un izgatavoja no tiem piecus varenus zobenus un piecus maģiskus gredzenus. Viņš nobūra zobenus tā, lai tie klausītu tikai tiem, kam pieder attiecīgā zobena gredzens. Savukārt gredzens kalpoja zobenam kā enerģijas un maģiskā spēka avots. Šie zobeni bija neuzvarami, un nekas nespēja stāties tiem pretī.
Zobenus Cirmens piešķīra diženo tautu kareivjiem, lai tie cīnītos pret dēmoniem. Diemžēl vareno kristālu spēks, nonākot ļaužu rokās, dažus apreibināja ar varas apziņu un cēlam mērķim radītie ieroči kļuva par jaunas diktatūras stūrakmeni. Nodevības dēļ ametista zobens satumsa un pārtapa par obsidiāna zobenu. Redzēdams, kādu ļaunumu šie zobeni spēj radīt, Cirmens piesaistīja zobeniem daļiņu savas būtības, lai īstenie zobenvalži būtu tikai tie, kurus izraudzījies viņš pats.
Zobeni sāka asiņainu ceļojumu no viena īpašnieka pie nākamā. Varas valdzinātie nogalēja zobenu īpašniekus, lai iegūtu to varu. Ritēja laiks, bet Cirmeņa zobeniem nebija radušies to spēka cienīgi mantinieki.
Rubīna zobenu, Drosmes Vārdu stiprinātu, Cirmens nodeva liesmraižu ķēniņmeitai Leotrai, lai tā aizsargātu savus ļaudis un nepieļautu atlikušo Stihiju kristālu daļu nokļūšanu pie dēmoniem ligandroiriem. Taču Loredas sabiedrotie nodeva liesmraižu tautu un nolaupīja rubīna zobenu, lai ar to darītu melnus darbus un pakļautu elementāļus ļaudis, kas daļēji ir cilvēki un daļēji Stihijas, kurām tie kalpo.
Viedumā stiprināto safīra zobenu Cirmens dāvāja Teleflelam elfu bruņiniekam, kas savā gudrībā pārspēja pat dažu varenāko mirstīgo skolotāju. Viņš bezbailīgi cīnījās par savas tautas neatkarību un sargāja meža ļaudiselfus un vilku tautu. Safīra zobena slava izskanēja tālu pāri Kvael'Elfas līdzenumiem, un drīz vien par to uzzināja Loredas valdnieks Efsils, kas kāroja pakļaut elfus un iegūt to nemirstības noslēpumu. Nosūtījis pie Teleflela ziņnesi ar miera līgumu, tas lika strēlniekiem ņemt līdzi saindētas bultas, un, kamēr elfu cēlākais bruņinieks, faunu nenojaušot, uzklausīja vēstneša ziņu, strēlnieki iešāva tam mugurā duci bultu, kuru uzgaļi bija mērkti melnlapes ērkšķu sulā.