Taisnīguma Vārdos stiprināto smaragda zobenu Cirmens pasniedza orku ķēniņam Anakšaram. Gadiem ilgi tas valdīja pāršāvu tautu, un orku zeme Nosorka plauka un zēla. Neviens naidnieks nespēja tai tuvoties. Bet tad Nosorkai uzbruka ligandroiru armāda. Dēmonu karapulks bija mērāms desmitos tūkstošu, un Anakšara spēki izrādījās par vājiem tā priekšā. Krita varenais orku ķēniņš, un kaujas laukā viņa miesas ar zādzību apgānīja Fehets no Korianas. Ieguvis smaragda zobena varu, dēmons sapulcēja karaspēku un citu pēc citas pakļāva orku, rūķu un troļļu zemes. Auglīgie lauki kļuva melni un izdeguši, meži tika nopostīti, un kalnu raktuves sagrautas.
Posts un bads pārņēma zemes laužu ciltis, un daudzi tika sagūstīti un kļuva par vergiem.
Ametista zobenu, ko Cirmens stiprināja ar Tīrās apziņas Vārdiem, skolotājs dāvāja taurīdu tirānam īnejam, kurš bija izslavēts ar savu stingro un taisnīgo valdīšanu. Bieži viņam nācās doties uz savas zemes attālākajiem nostūriem, lai spriestu tiesu un izšķirtu strīdus, kas bija cēlušies ļaužu starpā. Esot ceļā no Tauropoles uz Ēosiju, valdnieka nelielais apsardzes pulks apmetās mežā pārlaist nakti. Nakts aizsegā uguns acu vilkatis Auhs, kas no Loredas Efsila bija par ametista zobenu dzirdējis un iekārojis tā varu, ielavījās tirāna teltī. Izvilcis no maksts ametista zobenu, dēmoniskais vilkatis ar to nocirta valdnieka īneja roku, lai iegūtu gredzena varu. Tīrais un skaidrais ametists, nespēdams tik ļaunu darbu pārciest, acumirklī satumsa un tapa par obsidiānu. Tā tas paliks laiku laikos, līdz nāks drosmīgs vīrs, kas spēs ļaunu vērst par labu, satriekt netaisnību un taisnīgumā šķīstīt ametista zobenu, lai tas atgūtu savu sākotnējo skaidrumu.
Dimanta zobens ilgu laiku kalpoja Cirmenam pašam, un ar to viņš paveica lielus darbus. Daudzas zemes tika atbrīvotas, un dēmoni patriekti. Bet viens viņš nespēja visu ļaunumu apkarot. Pēdējā kaujā pret Loredas un tās sabiedroto spēkiem Cirmens pie Reakordas cieta smagāko sakāvi, kādu vien Domhanda laiku laikos ir pieredzējusi. Tūkstošiem varoņu vīru un sievu krita šajā kaujā, un tika izliets tik daudz asiņu, ka zeme tās vairs nespēja uzsūkt un dziļas asiņu lāmas vēl ilgi klāja laukus ap seno un diženo Reakordas pilsētu. Patvēries no vajātājiem Ledkalnē, Cirmens savu zobenu un gredzenu nodeva vienīgajam mantiniekam, kuru uzskatīja par savu zināšanu, atmiņu un spēka cienīgu. Šis izredzētais kļuvu es Ledkalnes ķēniņdēls Kranoks -, kad vēl nebiju stājies sava diženā un cēlā tēva Telsiteka vietā.
Tā tas, iespējams, paliktu, ja vien kronēšanas dienā pār mani nebūtu nākusi atklāsme un vīzija neparādītu man, kā skolotājs Cirmens spēs sasniegt savu mērķi un atjaunot mieru Domhandā.
Kad Cirmens nolaupīja dēmoniem kristālus, bēgot no alām, viņš raidīja Nāves Vārdu pret saviem verdzinātājiem, un neviens nezināja, kādu iespaidu tas atstājis. Atklāsmē man tika pavēstīts, ka piecu dēmonu nolaupīto Stihiju kristālu sargu Astafala, Telokhola, Navandara, Kaleaka un Hasaīka gari Nāves Vārda spēkā sašķēlās. To gaišās daļas, kas vēl glabāja cilvēcību, bēga no Malkoras raktuvju tumsas. Tobrīd, glābjoties no dēmonu uzbrukuma, uz Jauno pasauli caur Jūras Vārtiem devās projām pēdējie atli.
Astafala, Telokhola, Navandara, Kaleaka un Hasaīka garu daļas triecās cauri Jūras Vārtiem un nozuda Jaunajā pasaulē. Bet spēks bija tik varens, ka Jūras Vārti sagruva abās pasaulēs un atliem nācās palikt Domhandā. Neviens nezina, kur tieši piecu kristālu sargu gari patvērušies.
Taču Nāves Vārds, lai arī cik spēcīgs tas būtu, nespēj nogalināt ļaunumu, un Astafala, Telokhola, Navandara, Kaleaka un Hasaīka garu tumšās daļas savienojās vienā varenā veselumā, kas, apmeties Domhandā, gaida savu laiku, lai mostos un atkal kaitētu ļaudīm.
Vareno garu sūtītā vīzija atklāja man, ka kristālu glabātāji atmodīsies, lai atjaunotu taisnīgumu un Noljāras kristālu daļas atdotu Stihiju Meistariem. Tādēļ es, Ledkalnes ķēniņš, piesaucu savu skolotāju Cirmeņu, lai atsacītos no zobenvalža varas un nodotu zobenu un gredzenu viņa gādībā. Pirms ļaut manai valstij iegrimt dziļajā miegā, es nododu skolotājam vīzijā sniegtās norādes, lai viņš spētu doties uz Jauno pasauli, kur tam jāuzmeklē tie, kuros atmodīsies Astafala, Telokhola, Navandara, Kaleaka un Hasaīka garu gaišās daļas. Šiem ļaudīm būs kļūt par jauniem zobenvalžiem un piepildīt Cirmeņa un sakauto dēmonu misiju.
Gaidot varoņus, kas glābs Domhandu no posta un ļaunuma, es Ledkalnes ķēniņš ļauju saviem ļaudīm doties miegā un palieku sargājam savu valsti līdz labākiem laikiem.
* * *
Pie saltas jūras ziemeļos tālu
No miega mosties ir Kaleakam lemts,
Bet atrasts tas tiks dūmu vālos,
Kur acu gaismas mirdzums tam tiks ņemts.
Par taisnību tas cīnīsies, kā pratīs,
Un daudzu ļaužu skolotājs viņš būs.
Bet galveno tas nesapratīs,
Par sāpju iemeslu viņš kļūs.
Pirms atmodīsies pārējie,
Būs aizgājušas daudzas vasaras.
Kur divas valstis jūras slieksnis šķir,
Kur vieni viļņi diviem krastiem skaras,
Tur Hasaīkam jādzimst ir,
Lai atzītu tas ļaunas, labas varas.
Tas kalpos jaunam valdniekam, Bet atteiksies no tā. Tam mūžam palikt vientuļam, Lai arī citu priekšgalā.
Sev patvērumu radis mākoņos Būs Astafala gars.
Nakts aizsegā tas dosies brīves plašumos,
Bet mieru gūs, kad maigums viņu skars.
Vai ik uz soļa dumposies
Tas visu savu dzīvi,
Lai ari karapulku priekšgalā tas ies
Un izcīnīs viņš ļaudīm brīvi.
Būs tērpies samtā, sudrabā
Un nāves nebīsies.
Kaut Navandara garam citi izdabā,
Par taisnību viņš cīnīsies.
It visu kāro izzināt
Un jautāt neapstāj,
Tas tiecas tumsu mazināt,
Kas ļaužu prātus klāj.
Kur zaļo meži kalnu ielokā, Dzims Telokhola gars; Kad diena būs ar nakti vienāda, Stās planētas kā saules stars. Tam drosmīga būs sirds, Un tas būs lielisks draugs, Kā liesmas viņa mati mirdz. Uz brīdi zvēra ādā dzīvojis, Tā acīm sauli skatījis.
Lai zini: meklējumos dodoties, Tu viņu vārdos labi ieklausies!
Kaut kur istabas kaktā uzmācīgi sīca knislis. Pa vaļējo logu ieplūda svaigā pavasara elpa, un no tālienes atskanēja zirgu zviedzieni. Taču
četri pie galda sēdošie cilvēki neko no tā nemanīja. Apstulbuši no tikko dzirdētā, viņi stingi lūkojās cits citā, cenšoties aptvert Ledkalnes ķēniņa vēstījumu.
- Neticami, Zefīrs pirmais pārtrauca klusumu. Kaut kas neiedomājams! Vai tu to zināji, Obzān?
- Esmu lasījis tikai to hronikas daļu, kas vēsta par Cirmeņa dzīvi līdz kristālu nolaupīšanai, karavīrs nomurmināja.
- Bet… Zefāra pirksti sažņaudzās dūrē, tad sanāk, ka pret mūsu gribu, apspiežot mūsu pašu individualitātes, mūsos dzīvo kaut kādi dēmonu gari. Tas ir visu loģiski pamatoto cilvēka tiesību un brīvību pārkāpums! Neviens nedrīkst iemājot citas būtnes ķermeni!
- Nomierinies, Zeflr, Igra saudzīgi uzlika roku uz biedra dūres. Jādomā, ka mums ir laimējies, jo mēs vismaz esam ieguvuši šo radījumu gaišās daļas. Iztēlojies, ko nāksies pārdzīvot tam, kurā iemājos viss šo dēmonu ļaunums.