Ar neslēptu riebuma izteiksmi sejā Sedrs nometa uz galda tīstokli un piegāja pie loga. Ilgus gadus pazīdama viņu, Igra sajuta vētras tuvošanos. Sedrs reti zaudēja savaldīšanos. Parasti viņš bija jautrs un dzīvespriecīgs, lai kas ari notiktu, un nekas nespēja viņu tā īsti nokaitināt. Taču šoreiz bija citādi.
- Ko mums tagad iesākt, Obzān? viņa centās novērst uzmanību no pārdomām uz rīcību.
Pieredzējušais kaujinieks aizsedza seju ar plaukstām un nespēkā pašūpoja galvu. Tikko dzirdētais viņu šokēja tikpat ļoti kā pārējos.
- Tas ir pretīgi! izsaucās Zefīrs. Es nespēju iedomāties, kā tas abstraktais parazīts karājas piezidies kaut kur manai apziņai, manām atmiņām, individualitātei. Es tagad vairs pat nezinu, kad esmu rīkojies kā es un kad manā vietā lēmumus ir pieņēmis tas… Kā nu viņu tur sauca?
- Navandars, Igra atgādināja, lai gan bija skaidrs, ka Zefāru dēmona vārds īpaši neinteresē.
- Nav svarīgi, puisis atmeta ar roku. Svarīgi ir tas, ka es nezinu, kur beidzos es un sākas kaut kāds… kaut kas…
- Nē! Tā nenotiks! beidzot ierunājās arī Sedrs. Man pietiek! Viss!
- Sedr, Igra saudzigi uzrunāja draugu.
- Pietiek! Sedrs gandrīz kliedza. Es negrasos dzīvot pēc kaut kāda scenārija. Manam tēvam neizdevās piespiest mani dzīvot pēc plāna, un kaut kādiem tur pesteļiem ne tik neizdosies. Viss! Es izstājos.
Ja nu kādam ļoti vajag nogādāt šos zobenus kaut kādiem meistariem, kas neprot nosargāt to, kas viņiem uzticēts, tad laipni lūgti. Bet bez manis. NEVIENS man nenoteiks, kā man rīkoties!
Viņš apcirtās pret pārējiem, un viņa zilās acis bija satumsušas zilganpelēkas. Puiša vaigi kvēloja un nāsis bija iepletušās. Satvēris gredzenu, viņš mēģināja to novilkt. Lēni piecēlies, Obzāns piegāja pie Sedra un uzlika roku biedram uz pleca, lai nomierinātu viņu, taču Sedrs rupji atgrūda vīru, kas paklupa un gandrīz apvēlās.
- Norimsti, Sedr, Obzāns centās runāt pēc iespējas mierīgāk. Neviens no mums šobrīd nejūtas labāk. Taču šī hronika ir rakstīta ilgi pirms mūsu dzimšanas. Ļoti ilgi pirms.
- Man nospļauties! Sedrs kliedza. Pat ja šī pasaciņa rakstīta pirms pasaules radīšanas, nevienam nav tiesību kādam diktēt, kā viņam dzīvot! Nemaz jau nerunājot par to, ko teica Zefārs: nevienam nav tiesību bez piekrišanas iemitināties cita cilvēka personībā.
- Tā nav iemitināšanās, Obzāns ar grūtībām valdījās. Tā drīzāk ir saplūšana, kā sakausējot metālus. Abi metāli iegūst jaunas īpašības, taču nezaudē katrs savas.
- Man tas neko nemaina, Sedrs turpināja plosīties.
- Maina gan, Obzāns saņēma puisi aiz pleciem un centās apsēdināt viņu. Tu neesi cita būtne. Tu esi tu, tikai tevī vēl ir arī dēmona zināšanas, gara īpašības un talants. Tas padara tevi atšķirīgu.
- Izbeidz! Sedrs spēcīgi atgrūda Obzānu un jau cēla roku, lai iesistu viņam. Ar ašu kustību kaujinieks izvairījās no Sedra dūres. Veikla kustība, un Sedra rokas jau bija satvertas aiz muguras.
- Nomierinies un paklausies, Obzāna vaigs gandrīz pieskārās Sedra vaigam. Palūkojies uz Igru un Zefāru! Vai domā, ka viņiem ir viegli pieņemt šo ziņu? Pat man tas nav viegli. Taču es zinu, ka paies laiks un mēs tiksim ar to galā. It ipaši, ja turēsimies kopā un neļausimies emocijām.
- Beidz vienreiz visus regulēt! Sedrs centās izrauties no biedra ciešā tvēriena. Varētu domāt, ka tu te kaut kāds galvenais! Kurš vispār tevi iecēlis par komandieri? Galu galā, ja te kādam ir jābūt galvenajam, tad tas esmu es, jo man ir uzticēts dimanta zobens. Kā gan es, tavuprāt, varēju izlasīt šo hroniku? Es nekad neesmu redzējis šādus burtus, bet vienīgais spēju to izlasit. Tātad es, kam ir Cirmeņa zināšanas, esmu te galvenais. Un es saku pietiek! Pietiek pesteļu un citu glupību! Viss! Metam tos krāmus projām un atgriežamies normālā dzivē! Un lai kaut kādi tur dēmoni dodas turp, no kurienes nākuši. Mums nav jāstrebj putra, kuru kaut kad ap leduslaikmetu ir ievārījuši pajoliņi, kuriem sagribējies paspēlēties ar maģiju.
- Sedr Demān! drauga plosīšanos ar vienu vienīgu izsaucienu apturēja Igra. Ko tu ārdies kā izlutināts meitēns, kas cenšas izdīkt sev dāvanu?! Sāc taču reiz uzvesties kā pieaudzis vīrietis! Vai domā, ka te kāds ir sajūsmā par tikko dzirdēto? Varbūt tev šķiet esmu sajūsmā par apziņu, ka gadsimtiem pirms manas dzimšanas kāds nomaldījies dēmons izraudzījies mani par sava uzdevuma veicēju? Neviens kaut kā te nekādu sajūsmu neizrāda. Kas tās par runām, kurš te galvenais? Neviens te nav galvenāks par citiem. Obzānam atšķiribā no mums pārējiem ir vislielākā pieredze, un tā dod viņam tiesības mūs vadīt. Tas ari viss!
Apgājusi apkārt galdam, Igra nostājās pussoļa attālumā no Sedra un cieši ielūkojās puiša zilajās acis. Pietvīcis un nokaunējies Sedrs pamazām sāka nomierināties. Taču viņā cīnījās kauns un dusmas. Viņš dusmojās uz sevi, ka bija tik nesavaldigs, uz Igru, jo viņa bija nokauninājusi viņu pārējo klātbūtnē, uz Cirmeņu, uz dēmoniem, uz visu pasauli, kas bruka un juka pa gabalam vien.
- Vai atceries, ko sacīja Sofija? Igra klusi vaicāja, maigi uzliekot plaukstu uz Sedra pleca. īstā varonība ir doties uz priekšu par spīti visam. Vai tu domā, ka man nav bail no visa šobrīd notiekošā? Nekā! Man ir nāvīgi bail. Es ik bridi prātoju par to, kas mūs sagaida rīt, parīt… Vai, dodoties uz Domhandu, mums vispār būs šie "rit" un "parīt"? Jā, mūs nevar nokaut ar fiziskiem ieročiem. Bet neaizmirsti, ka neesam neievainojami. Turklāt spēcīga maģija var mūs nogalināt. Brīžiem es pat nezinu, kas ir sliktāk būt mirstīgam vai nebūt. Būt nemirstīgam, bet ievainojamam tas var izvērsties visai nepatīkami. Tomēr, neraugoties uz visiem "kā?" un "kāpēc?", es esmu nolēmusi doties Obzānam līdzi uz Domhandu. Lai arī ko man tas maksās. Turp ir devies Smagārs, un pie viņa atrodas Liza. Ja ne vairāk, tad man ir jāatved viņa atpakaļ. Sofija izvēlējās upurēt sevi, lai nosargātu mūs. Liza ir tur, kur viņa ir, tikai tādēļ, ka sargāja mūs. Atbrīvot Lizu tas ir mazākais, kā es varu atmaksāt Sofijai. Tādēļ beidz uzvesties kā niķīgs mazulis! Ja vēlies, vari tūliņ pat doties projām, bet es palieku.
Piesarkusi un nedaudz aizelsusies, Igra jau sāka nožēlot daudz ko no tikko pateiktā. Viņa nebija gribējusi atzities savās bažās un bailēs.
Tagad puiši domās, ka viņa ir dumjš, bailīgs pusaugu skuķēns. Viņa novērsās un, piegājusi pie loga, izlikās lūkojamies tālumā uz pļavu, kur ganījās daži zirgi. Acis svilināja nodevīgas asaras, kuras Igra visiem spēkiem centās noslēpt.
Sedram tas bija par traku. Ļaunākais, ka Igrai bija taisnība. Viņš atkal jau bija domājis tikai par sevi. Kopš viņi bija ierauti šajā notikumu virpulī, Sedram pat neienāca prātā, ka Domhandā viņiem paveicams ne tikai Ledkalnes ķēniņa hronikā noteiktais uzdevums. Heinriham bija jāatgūst māsa! Viņi bija pēdējie Atrakti. Tomēr šobrīd viņš nespēja to visu apdomāt. Spriedze istabā bija pārāk liela. Zefārs lūkojās viņā ar nosodījumu, Obzāns vēl aizvien turēja viņa rokas.
Izrāvies no biedra tvēriena, Sedrs divos soļos šķērsoja istabu un izmetās laukā pa durvim. Viņam bija jāpaliek vienam. Noraizējusies par draugu, Igra jau grasījās steigties viņam pakaļ, taču Obzāns apturēja meiteni, satverot viņu aiz apakšdelma.
Nevajag, viņš noteica. Ļauj viņam pabūt vienam. Šobrīd tu visu vari tikai sarežģīt. To, kas bija jāizdara, tu jau izdarīji, un tas bija pareizi. Tagad viss ir viņa rokās.
Obzānam, protams, bija taisnība. Kā vienmēr. Pēkšņi Igra jutās tik nogurusi. Labi, ka tieši blakus viņai bija krēsls, un meitene tajā nespēkā saļima.