* * *
Nomierinājusi Helgu un nogludinājusi visus asumus, kas varētu rasties Zefāra un viņa vecāku attiecībās, Suzanna nolēma paciemoties viesu kotedžā, lai neuzkrītoši mēģinātu noskaidrot kaut ko vairāk par krāšņās četrotnītes plāniem.
Suzannai nebija viegli noslēpt, ka savādais puisis Obzāns viņu mulsināja un biedēja. Tieši viņš lika Suzannai justies nemierīgai. Tās viņa jocīgās runas par viņas senču leģendām… Var jau būt, ka viņš tiešām bija viens no tiem, kas dzen pēdas pagātnes leģendu rēgiem. Par tādiem ik pa laikam tika dzirdēts. Nācās gan atzīt, ka vienam otram bija izdevies rast pamatojumu dažu senu nostāstu patiesumam. Pazīstot Zefāru, Suzanna gandrīz spēja noticēt, ka šim pulciņam ir padomā kāda senas leģendas medīšana. Tomēr Zefāra īpatnējā uzvedība Suzannai nelika mieru.
Viņa pazina šo puisi jau kopš laika, kad viņi abi ikdienas pastaigās devās kopā ar savām auklēm. Ik vasaru Zefārs un Suzanna trīs mēnešus kopā aizvadīja savu vecāku ārpilsētas rezidencēs Upsālā. Viņa zināja, kā šis puisis domā, kā uztver pasauli, kas viņam patīk un ko viņš ienīst. Taču jau kopš tās vasaras, kad Zefars devās uz savu pirmo zinātnisko nometni, Suzanna saprata, ka viņai nekad nebūs vietas viņa dzīvē. Protams, klusībā viņa bija uz to cerējusi. Taču Suzanna bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka sacensties ar zinātni viņa nespēs.
Lai gan Zefaram visi pareģoja spožu nākotni ķīmijā, fizikā un tieslietās, viņš nolēma pievērsties praktiskākām lietām. Kad Zefars ieguva tiesibas strādāt kriminālekspertīzes laboratorijā, Suzanna nosolījās sev, ka vienmēr paturēs draugu acīs un nepieļaus, lai ar viņu notiktu kaut kas ārkārtējs. Lai gan Jaunā pasaule, spriežot pēc vecāka gadagājuma cilvēku nostāstiem, bija krietni sakārtotāka nekā senāk, ari šobrīd uz zemes netrūka neģēļu. Daudzi no tiem aiz restēm un sabiedriskajos darbos bija nokļuvuši ar eksperta Safrolo gādibu. Nebūtu jābrīnās, ja kāds no viņiem, izcietis piespriesto sodu, gribētu atriebties Zefāram.
Gandrīz nonākusi pie kotedžas, Suzanna pamanīja pāri pagalmam skrienošo Sedru. Viņa jau prātoja, vai nevajadzētu viņu uzrunāt, bet jauneklis izskatījās tik satriekts, ka Suzanna tā ari nebilda ne vārda. Viņa paātrināja soli, jo šāda Sedra izturēšanās darīja Suzannu nemie rīgu.
Neviens kotedžas viesistabā sēdošais pat nepamanīja amazones ienākšanu. Obzāns domīgi braucīja zodu, tukšu skatienu lūkojoties kaut kur sienā. Igra sēdēja pie galda, atbalstījusi pieri plaukstā, un Suzannai šķita, ka meitene raud. Zefāra augums krēslā bija sagumis kā zem milzu svara. Nebija jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka šie trīs ir pārdzīvojuši kaut ko ļoti smagu.
Aizvien juzdamās mazliet neveikli savas pirmītējās uzvedības dēļ, Suzanna nevēlējās vēl vairāk pasliktināt situāciju un jau gatavojās tikpat nemanīta nozust, kad viņas skatienu piesaistīja uz galda nosviestie pergamentu tīstokļi. Viens no tiem kā magnēts pievilka viņu. Drebošiem pirkstiem Suzanna satvēra nobrūnējušo, šķiet, vairākus gadsimtus pārdzīvojušo dokumentu un ar acīm burtiski aprija to. Viņa nesaprata ne šajā dokumentā attēlotās rakstu zīmes, kas viņai drīzāk atgādināja savdabīgus ornamentus, ne dīvainos zīmējumus. Taču uz nobrūnējušā pergamenta viņa ieraudzīja savas dzimtas ģerboni. Tas rotājās dokumenta augšpusē, glīti izzīmēts, it kā to būtu veidojuši cilvēki, kurus vēstures grāmatās dēvēja par mūkiem.
- Kas… viņa apjukusi iesāka, un visu klātesošo skatieni beidzot pievērsās Suzannai. Kas tas ir?
Vai par to iepriekšējā naktī bija runājis tas savādnieks Obzāns? Nē! Tas nevarēja būt tiesa!
Grīda pēkšņi sašķobījās un aizpeldēja kaut kur tālu projām, sienas saviļņojās un sāka no visām pusēm tuvoties Suzannai.
- Mierīgi, Suzann, viņa kā caur miglu izdzirdēja Obzāna balsi. Apsēdies. Ieelpo. Elpo! Tā. Tā jau ir labāk.
Obzāns saudzīgi satvēra Suzannu un nosēdināja viņu uz krēsla. Paklausot iekšējam impulsam, Igra ielēja glāzē ūdeni un pasniedza to apjukušajai sievietei.
- Kas tas ir? ātri atguvusi savaldīšanos, Suzanna uzstājīgi atkārtoja savu jautājumu.
- Vispār jau, Obzāns šķelmīgi pasmaidīja, tas ir tavs mantojums, valdniec.
- Kā tas skanētu cilvēku valodā? Suzanna sarkastiski jautāja.
- Cilvēku valodā: tas, ko tu turi rokās, ir Akotala ciltskoks, viņš iecietīgi paskaidroja. Lūk, te, pašā apakšā, minēts tavs sencis valdnieks Akotais. Un te, šie divi zari, ir viņa dēli Nalatals un Meotals. Tālāk no Nalatala ir tikai viens zars viņa dēls Sevritals jeb Sevritels, kā viņu nosauca senie ķelti, kad tavs ciltstēvs ieradās Jaunajā pasaulē. Tas nozīmē, ka tu, Suzanna Vilhelmsone, Sevritela tiešā asinsradiniece, esi Loredas troņa likumīgā mantiniece, jo tu esi vecākā dēla mazmazmaz… un vēl mazmeita. Šeit redzams, ka šobrīd Mentaras tronī atrodas Meotala pēcteči valdnieki Memetrijs un Katrakans. Taču viņiem pieder tikai daļa jūsu kopīgā senča mantojuma. Mentara ir tikai neatkarību saglabājusi Loredas lielvalsts daļiņa. Pārējā Loredas valsts atrodas diktatora lorda Mataau varā.
- Absurds, noelsās Suzanna.
- Nemaz ne, Obzāns pasmaidīja un paņēma no galda citu dokumentu. Šis ir domhandiešu reģistrs Jaunajā pasaulē. Tas izveidots tā, lai pats reģistrētu visus Jaunajā pasaulē dzīvojošos, piedzimušos un nomirušos domhandiešus. Lūk, te ir tavs sencis Sevritals. Zem viņa veidojas viss viņa ciltskoks. Un tagad esi tik laba! izlasi, kas šeit rakstīts!
Suzanna plaši ieplestām acīm skatījās tīstoklī un nespēja noticēt notiekošajam. Uz pergamenta bija nepārprotami redzams sarkaniem burtiem rakstīts Suzannas Vilhelmsones vārds.
- Tātad tā nav tikai pasaka, kuru man bērnībā stāstīja māte? viņa juta kaklā iespiežamies kamolu.
- Acīmredzot nē, valdniec, Obzāns godbijīgi nolieca galvu.
♦ ♦ *
Pasaule sagrīļojās un sabirza pīšļos viņa acu priekšā. Viņš vienmēr bija jutis, ka Suzanna ir īpaša. Jau mazi būdami, kad viņi kopā rāpās kokos un dzenāja baložus. Viņā vienmēr bija jaušams kaut kas majestātisks, kaut kas neparasts. Lai gan Zefārs apzinājās, ka spogulis viņam nemelo un ka viņš ir visai izskatīgs, viņš neloloja ilūzijas, ka šī meitene jelkad varētu uztvert viņu kā sev līdzīgu. Vilhelmsonu kopīpašumu nominālvērtība bija ievērojami pieticīgāka nekā Safrolo. Taču pat tas neko nemainīja. Safrolo savus īpašumus bija sapelnījuši gadu gaitā, izsitoties līdz turīgo aprindām no nieka tirgotājiem. Tupretī Vilhelmsoni savus īpašumus bija mantojuši no sazin kuras aizlaiku paaudzes. Tas tomēr kaut ko nozīmēja. Pat Jaunajā pasaulē, kur dzimtai vairs nebija tādas vērtības kā senlaikos. Suzannas un viņas ģimenes sabiedrībā Zefārs bieži jutās kā prasts lauķis.
Meklējot mierinājumu pusaudža gadu sirdssāpēm, Zefārs bija pievērsies zinātnei, un vasaras brīvlaikos abi satikās aizvien retāk un retāk. Suzanna vairāk laika veltīja savām amazonēm, bet viņš augas diennaktis dirnēja laboratorijā, lai nebūtu jādomā par cēlo, slaido jaunavu un viņas žilbinoši krāšņajiem matiem, kas mirdzēja kā platīns.
Tagad Zefāram kļuva skaidrs, kādēļ viņš bija sajutis Suzannas aristokrātiskumu. Ja jau viņā mājoja daļa no Navandara gara, tad nebija jābrīnās, ka dēmons sajuta Loredas valdnieci.
Lai gan viņš tomēr vēl bija cerējis kādreiz pievērst sev Suzannas uzmanību, izpelnoties viņas atzinību, tagad Zefārs saprata, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi. Kā gan viņš vienkāršs mirstīgais no ikdienišķas ģimenes, turklāt vēl ar dēmonisku daļu varētu cerēt tuvoties valdniecei, kurai pat kalpot ir pagodinājums?!