Ilgu laiku telpā valdīja baigs klusums. Suzanna kā apmāta skatījās uz dokumentiem, kas apliecināja viņas saikni ar Domhandu un to, ka Domhanda ir ienākusi viņas dzīvē.
- Pieņemsim, viņa beidzot domīgi ierunājās, ka es tam visam esmu noticējusi. Un tālāk?
- Tālāk? Obzāns domīgi braucīja zodu. Manuprāt, tas ir skaidrs kā diena. Tālāk tev pašai jāizlemj. Tu vari dzīvot, kā esi radusi. Izlikties par to, kas neesi, kā tavs sencis, kad bēga no vajātājiem. Vai ari vari pieņemt savu likteni un doties uz Domhandu, lai saņemtu savu mantojumu. Cik man zināms, valdnieki Memetrijs un Katrakans ir brīvības cīnītāju pusē. Viņi cīnās pret lorda Mataau diktatūru un cenšas atjaunot kārtību Domhandā. Ja tu viņiem pievienotos, iespējams, ka visiem trim kopā jums izdotos atkal apvienot Loredas lielvalsti un patriekt to bastardu.
- Es par to padomāšu, Suzanna noteica un piecēlās. Zefārs jau gatavojās viņai pievienoties, lai pavadītu draudzeni līdz viņas kotedžai, kad Suzanna ar rokas mājienu apturēja draugu. Tagad es vēlos pabūt viena.
* * *
- Nu jau tiešām iet pārāk karsti, Igra smagi nopūtās.
-Jā, Zefārs domigi novilka. Ja pat Suzanna izrādās ierauta šajos notikumos, tad tas jau ir aizgājis pārāk tālu.
- Man tiešām žēl, Obzāns smagi atslīga krēslā. Man tas viss nāca pakāpeniski, gadiem ilgi mācoties. Taču ari es zinu tikai niecīgu daļu. Pat mani dažas lietas spēj izsist no sliedēm. Atklāti sakot, es jums visiem jūtu līdzi, jo to, ko es uzzināju daudzu gadu garumā, jums jāuzzina dažu nedēļu, pat dienu laikā. Atliek cerēt, ka mūsu izcelsme… nu, mūsu daļas… es ceru, ka tās palīdzēs mums visiem izturēt šo pārbaudījumu.
- Zini, kas visvairāk mulsina mani, iesāka Zefārs, un Obzāns saausījās, gaidot kārtējo "kā?". Tikai nepārprotiet mani. Tas nenozīmē, ka es prātoju, kā nozust miglā un nedoties uz Domhandu. Bet mani mulsina tas, ka Noljāras kristāli elementu meistariem ir jāatgūst no visiem pieciem dēmoniem.
Igra un Obzāns izskatījās mazliet apjukuši. Neviens no viņiem iepriekš nebija iedomājies par to, ka viens no zobenvalžiem atrodas barikādes pretējā pusē.
- Pat ja mēs četri izpildīsim uzdevumu, Zefārs turpināja, kā Smagāra rīcība ietekmēs kristālu likteni? Vai mūsu uzdevums būs paveikts, ja atdosim atpakaļ tikai četrus kristālus? Vai tas vispār būs iespējams, ja mēs kaut kādā neiedomājamā veidā nepiedabūsim Smagāru sadarboties?
- Jau atkal tu esi uzdevis jautājumu, uz kuru man nav atbildes, Obzāns skumji iesmējās. Ari viņš tagad sāka saprast, cik šī misija ir neizpildāma. Smagārs nemainīsies. Tas bija skaidrāks par skaidru. Vienīgais veids, kā piedabūt viņu sadarboties, būtu Smagāra sagūstīšana, taču tad viņiem nāktos rīkoties tikpat nožēlojami un zemiski, kā rīkojies Smagārs.
- Man gan šķiet, ka, sēžot šeit un spriedelējot, mēs diez ko gudrāki netiksim, Igra prātīgi bilda. Šeit mums atbildes rast varētu palīdzēt tikai Cirmens. Taču es uz tādu palīdzību nesacerētos. Izskatās, ka šis tipiņš ir visai savdabīgs. Atrada mūs, iesvieda kā kaķēnus ūdenī, un nu peldi, kā proti. Mums nepieciešami zinoši padomdevēji. Ja vien tev, Obzān, kāds nav padomā, tad mums jādomā par došanos projām.
Tas nu nebija apspriežams. Igrai bija taisnība: Jaunajā pasaulē palīdzību meklēt bija bezjēdzīgi. Taču Obzāns vēl aizvien nebija noskaidrojis portāla atrašanās vietu. Tas nozīmēja, ka viņam vismaz vēl vienu reizi nāksies apmeklēt kādu Smagāra rezidenci, lai sava skolotāja pierakstos meklētu ziņas par portālu.
- Prātīgi teikts, Igra, Obzāns uzslavēja. Domāju, ka rit es došos uz Marseļu. Pēc tam sāksim gatavoties promceļam. Ceru, ka tu, Zefar, piebiedrosies man. Divatā mums ir krietni labākas izredzes atrast Smagāra rezidencē noderīgu informāciju. Varbūt atradīsim arī kādas norādes par dēmonu misiju, lai gan par to es šaubos.
- Starp citu, viņš pēkšņi pagriezās pret Igru, es tiešām apbrīnoju tevi, draugs. Man diez vai pietiktu drosmes atzīties, ka esmu nobijies
līdz nāvei. To es spēju tikai tagad, sekojot tavam piemēram.
* * *
"Heinriham bija taisnība," Sedrs nodomāja, ilgāku laiku nogulējis sūnās. "Mežs tiešām nomierina un palīdz sakārtoties."
Nu, kādēļ, kādēļ viņš vienmēr rīkojās tik stulbi?! Impulsīvi, patmīlīgi, savtīgi. Vienmēr viņa pirmās domas saistījās ar viņu pašu. Vai tiešām viņš ir tik slikts cilvēks? Varbūt patmīlība, šis egocentrisms ir viņā mītošā dēmona izpausme? Kā tur bija? Ak jā! Astafals.
"Rimsties reiz meklēt vainīgos!" viņš pats sevi nokaunināja. "Labāk padomā, ko tu dari nepareizi. Varbūt ir laiks pārskatīt savu vērtību sistēmu? Tev, čalīt, acīmredzot ir nobrukušas prioritātes. Laiks, kad tu dzīvoji vienai dienai un domāji tikai par sevi, sen ir aizritējis un neatgriezīsies. Tagad tu esi pieaudzis cilvēks, kuram jāuzņemas atbildība ne tikai par sevi, bet ari par citiem. Vispirms par Igru. Vai esi nolēmis palikt šeit, ļaujot viņai vienai doties kopā ar Obzānu uz Domhandu? Stulbums! Pat ja neņem vērā, ka Igrai nav neviena, izņemot tevi, un tev, stingri ņemot, nav neviena, izņemot Igru, tu esi par viņu atbildīgs. Viss, puis, bērnības aušībām jāpieliek punkts."
Sedrs droši vien tā ari gulētu mīkstajās un smaržīgajās sūnās, analizējot sevi, ja kaut kur tuvumā nenokrakšķētu sauss zars. Kāds tuvojās, taču biezajā krēslā viņš nespēja uzreiz saskatīt nācēju.
Lai gan tas nebija viegli, Sedrs koncentrējās un sasprindzināja maņas. Ja nu tuvotos kāds meža zvērs, šāda tikšanās nebūtu nekas patīkams.
- Neuztraucies, Igras balss bija klusa un skumja. Tā esmu tikai es. Ja neiebilsti, es labprāt tev piebiedrotos.
Sedram iebildumu nebija. Kopš visas jezgas sākšanās viņiem nebija sanācis kārtīgi izrunāties kā agrāk. Sedram šo sarunu ļoti pietrūka.
- Atvaino, ka pirmīt biju tik skarba, meitene saudzīgi iesāka un apsēdās sūnās līdzās draugam.
- Aizmirsti, Sedrs atmeta ar roku. Es jau nu ari biju labais. Man nopietni jāpadomā par savu uzvedību, citādi es reiz iebraukšu auzās tik dziļi, ka vairs neatradīšu ceļu atpakaļ.
- Mēs visi tagad esam satraukti, Sedr, Igra uzlika plaukstu uz puiša rokas. Ja tu būtu redzējis, cik satriekta bija Suzanna! Obzāns rit atkal grib doties uz Smagāra rezidenci. Jāsāk gatavoties promceļam.
- Jā, šeit mēs tik un tā neko nevaram pasākt, puisis nopūtās. Šķiet, viņš Igras teikto bija dzirdējis tikai daļēji. Klau! Kā tu domā: vai mēs jelkad atgriezīsimies?
Arī par šo jautājumu Igra bieži bija prātojusi. It kā jau portāls, cik viņa bija paguvusi uzzināt, darbojās uz abām pusēm. Tādējādi teorētiski viņi varētu atgriezties. Taču bija skaidrs arī tas, ka viņi uz Domhandu nedosies piknikā. Zobenvalža nemirstība nebija nekāda garantija tam, ka viņu dzīves tur ari nebeigsies. Tagad bija skaidrs arī tas, ka Smagārs, kā sacīja Sofija, ir viņu mazākā problēma. Vienlaikus arī vislielākā. Viņa dēļ viņu misija varēja izgāzties.
Skaidrības nebija ari par to, cik daudz laika viņu misija varētu prasīt. Pat ja pieļauj ideālo scenāriju, tam varētu būt vajadzīgi daudzi gadi. Zobenvalžiem bonusā piešķirtie simts gadi tas, protams, nebija maz. Taču, ja viņi aizkavēsies pailgāk, viņiem vairs nebūs kur atgriezties, jo visi, kas viņiem šeit bija dārgi, tad būs jau miruši.
- Nezinu, viņa godīgi atzinās, drīzāk jau nē nekā jā. Bet diez vai tam ir kāda nozīme. Zini, natūriķi uzskata, ka cilvēks dodas ceļā pretī nāvei jau pirms savas dzimšanas, jo ar katru mirkli cilvēks tuvojas savas nāves stundai. Patiesībā šobrīd, kamēr mēs te runājam, mēs jau esam par krietnu bridi tuvāk nāvei nekā, piemēram, šorīt. Un, ja jau cilvēkam tik un tā ir jānomirst, tad labāk to izdarīt tā, lai kādam no tā būtu labums.