- Tu nu gan esi fatāliste, Sedrs nopūtās.
- Nemaz ari ne, Igra protestēja. Tas nav fatālisms. Drīzāk jau reālisms. Jebkas, kas dzīvo, kas piedzimst, agri vai vēlu mirst. Tas ir normāli. Ja vēlies, vari palikt šeit, dzīvot līdz sirmam vecumam un tad, sēžot pie kamīna pūkainās čībās, stāstīt saviem mazbērniem: "Ek, es toreiz varēju…" Es gan nezinu, cik ilgs būs tavs mūžs, ja Stihiju Meistari atgūs trīs no pieciem Noljāras kristāliem, bet tas lai paliek. Taču es nevēlos katru dienu dzīvot ar domu par to, kā būtu, ja būtu. Dzīvei ir jābūt piedzīvojumam. Mums tāds tiek piedāvāts kā brīvdienu ceļojums.
- Tikai ceļojuma risks ir pārāk liels.
- Kurš ceļojums ir pilnīgi drošs? Igra ķircinājās. Mēs pat tagad riskējam. Ja nu pa mežu klejo kāds vilks? Pat mājās sēžot, tu vari nejauši nomirt. Ja nu notiek kaut kāda ķibele vai avārija?
Igrai, protams, bija taisnība. Viņas argumenti gan izklausījās kā nolemta slimnieka samierināšanās ar nenovēršamo, tomēr nepiekrist viņai nevarēja. Vai tad tas nebija viņš, kas vienmēr bija uzskatījis, ka
rītdiena var ari nepienākt?! Kādēļ lai šoreiz nespēlētu uz visu banku?
* * *
Tā bija viena no smagākajām naktīm, kopš viņš bija izkļuvis no Moku torņa. Šodien bija kājām gaisā apgriezušies ne vien viņa biedru, bet ari Suzannas dzīve. Lūkojoties tumsā, Obzāns prātoja, cik cilvēku vēl tiks ierauti šajā notikumu virpulī, iekams viņi būs atraduši un šķērsojuši portālu? Nez kādēļ Obzāns jutās atbildīgs par visu notiekošo, lai gan prāts vēstīja pretējo. Un tomēr… Ja pirms neskaitāmiem gadiem dēmoni nebūtu nolaupījuši Stihiju kristālu daļas, šīs jezgas nebūtu. Tātad arī viņa atbildība notiekošajā bija. Ne jau tieši viņa Obzāna Orāna, bet tā, kas viņu bija izvēlējies par savu riku, Haseīka.
"Lai nu tā būtu," viņš nodomāja. Viņam nebija nekā, ko būtu vērts zaudēt. Tomēr par pārējiem to nevarēja sacīt. Obzāns lieliski atcerējās, kā bija mainījusies Zefāra seja, kad Suzanna uzzināja, ka leģenda par Akotalu ir patiesība. Obzānam pat nebija jālasa biedra domas, lai uzzinātu, ka Suzanna viņam nozīmē daudz vairāk nekā tikai bērnības draudzeni. Jaunajā pasaulē, kur šķiru un kārtu robežas sen bija kļuvušas par tukšu skaņu, Suzannas izcelsmei nebija nekādas nozīmes. Vismaz tā šķita Obzānam. Bet Domhandā izcelsme bija ļoti svarīga. Ne jau tikai tādēļ, ka tā noteica pēctecību. Daudzi maģiskie priekšmeti bija saistīti ar senajām dzimtām. Tā bija neparasta asinssaite. Noteiktie dzimtu priekšmeti reaģēja uz šo dzimtu pārstāvju asinīm precīzāk par visprecīzākajām DNS analīzēm. Arī daudzas zināšanas tika mantotas teju vai gēnu līmenī. Kā Atraktiem. Tik augstā līmenī kā viņu dzimta neviens cits ilūziju apgūt nespēja. Atrakti jau dzima ar pamatzināšanām ilūziju mākslā. Kaut vai tā pati Suzanna… Tikai Talu dzimtai piederīgā spēj tā saprasties ar zirgiem. Nemaz jau nerunājot par Eksorandu. Zobens, kas nebija manīts jau gadsimtiem, esot Talu dzimtas īpašums, un tikai šīs dzimtas piederīgajam tas kalpojot ar visu atdevi.
"Viņiem nebūs viegli," prātoja Obzāns. "It sevišķi Sedram. Viņš ir tik impulsīvs un nekonsekvents. Kādēļ gan Astafals ir izvēlējies sev tik nedrošu mājvietu? Uz viņu taču ne mirkli nevar paļauties… Nūjā, bet ko gan mēs zinām par saviem dēmoniem. Var jau būt, ka tieši šāds ir bijis arī Astafals."
Domhanda, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša otrais ceturksnis
Nakts bija aizritējusi mierīgi. Acīmredzot ziņa par Smagāra ierašanos vēl nebija sasniegusi nemierniekus, pretējā gadījumā viņu nometne mežā jau sen būtu atklāta. Smagārs neuztraucās par tiešu uzbrukumu. Mentariešu spēki nebija pietiekami lieli. Vismaz tāda bija Mataau rīcībā esošā informācija. Taču sīkas diversijas ari spēja radīt visai nepatīkamas sekas. Mentariešu pagrīdnieki lieliski pieprata tā sauktā klusā kara taktiku. Viņš pat nebija īsti pārliecināts, ka starp Mataau ļaudīm nav kāds iefiltrējies mentarietis.
"Iespējams, ka viņi tikai nogaida," prātoja Smagārs, kad viņa uzmanību pievērsa Liza, kas kā tumša ēna ieslīdēja teltī.
Tik agri esi pamodusies? viņš gādīgi apjautājās.
-Jā, mans kungs, meitene atbildēja kā automāts un rātni apsēdās uz zema soliņa blakus viņa gultai.
Smagārs vērtējoši nopētīja meiteni. Viņa bija mantojusi mātes krāšņos tumšos matus un zaļās acis, taču zods un vaigu kauli, kā ari augstā, valdonīgā piere pilnīgi noteikti bija Gjaraha vaibsti. Nebija ko noliegt Liza bija tiešām glīta meitene. Ne jau velti Mataau iepriekšējā vakarā, vakariņu laikā, tik bieži bija metis uz viņu paslepus skatienus.
"Tas mums var ļoti noderēt," Smagārs nodomāja. Sabiedrotā vājā vieta varēja izrādīties izšķiroša. Smagārs neuzticējās lordam Mataau, lai gan tas netraucēja viņam izlikties par satrapa draugu. Galu galā, kad viņš būs ieguvis visus piecus zobenus un visa Domhanda būs viņam pie kājām, viņam noderēs kāds, kuram varēs uzticēt ikdienas darbus. Pašam viņam nebūs laika pārraudzīt dzīvi Domhandas plašumos. Viņa mērķi bija krietni lielāki. Viņš tad dosies atpakaļ uz Jauno pasauli, un nekāds Vispasaules koncils vairs neuzdrīkstēsies viņu noraidīt. Viņš pārvērtīs Jauno pasauli par ideālo vietu, kurā nav noziedzības, netaisnības, nekādas korupcijas un citu trūkumu. Smagārs jau sen bija pārliecinājies, ka demokrātija ir tikai bezatbildīgu ļautiņu rotaļlieta. Viņi prot tikai spriedelēt, un, kad kaut kas noiet greizi, viņi aizbildinās, ka tas nav bijis viņu lēmums. Turpmāk tā vairs nebūs. Viņš kļūs par vienīgo visas pasaules vadītāju, un, ja arī kādreiz kļūdīsies, tad tā būs tikai viņa atbildība.
- Liza, vai atceries savu brāli Heinrihu? Smagārs uzrunāja meiteni.
- Ja mans kungs saka, ka man ir brālis, tad tā droši vien ir, Liza atbildēja. Taču es nevaru atcerēties.
- Nabaga bērns, Smagārs aizbildnieciski nopūtās. Ja jau Sofija bija liegusi viņam piekļūt meitenes prātam, viņš izveidos viņai jaunas atmiņas, jaunas vērtības un jaunu domāšanu. Viņš iemācīs meitenei uzskatīt brāli un zobenvalžus par saviem ļaunākajiem ienaidniekiem. Es saprotu, tu centies aizmirst notikušo. Sāpes tevi apdullinājušas. Bet es apsolu, ka ar laiku sāpes mazināsies. Pienāks diena, kad tu varēsi atriebt brālim jūsu mātes nonāvēšanu.
- Paldies, mans kungs, Lizas balsi pirmo reizi ieskanējās kaut kādas emocijas. Acīmredzot mātes tēls viņas apziņā bija pietiekami spilgts, lai liktu izpausties kaut niecīgām jūtām.
"Tev tiešām šķiet, ka tas būs taisnīgi?" Smagāra būtības dzīlēs ieķērkstējās Meistara balss.
"Protams," viņš atbildēja. "Gjarahs mani nodeva. Viņa atraitne mani piekrāpa un slēpa nodevēju. Tas būs tikai taisnigi, ja šī ģimene izjutis, kas ir nodevība un krāpšana."
"Tu novirzies no ceļa," Meistars bija neapmierināts.
"Ja man nebija lemts noķert medījumu godīgās medībās," Smagārs iesmējās, "tad medīsim ar lamatām. Piemini manus vārdus ilgi nebūs jāgaida, kad tie četri ieradīsies šeit. Te viņiem nebūs neviena, kas viņus slēptu."
Amazoņu nometne, 4298. gada 9. aprīļa rīts
Pie brokastīm valdīja biedējošs klusums. Sedrs un Igra bija atgriezušies kotedžā vēlu naktī. Viņiem šķita, ka pārējie jau guļ, taču Obzāns negulēja. Spriežot pēc tumšajiem lokiem zem acīm, šonakt nebija gulējis ari Zefārs. Stresa izraisīts bezmiegs varēja radīt ļoti nepatīkamas sekas. Kaut vai šodien. Obzāns bija pieradis iztikt ar minimālu atpūtu, un vislabāk viņa spēkus atgūt palīdzēja meditācija. Taču pārējie nebija tik labi trenēti un diez vai spēs ilgi izturēt šādu spriedzi.