Turklāt šodien Obzānam noteikti būs nepieciešams palīgs. Sedrs neder, jo pēc vakardienas viņš vēl nebija pietiekami stabils, lai darbotos pārslodzes apstākļos. Igra arī neder. Lai gan meitenei netrūka ne prāta, ne drosmes, tādu risku Obzāns neuzņemtos. Ja nu kaut kas notiks, viņam nāksies izvēlēties starp uzdevuma izpildi un Igru. Tātad atlika vienīgi Zefārs. Viņš gan šorīt bija tikpat nomākts kā pārējie, taču pastāvēja iespēja, ka viņu šī misija varētu ietekmēt pat pozitīvi. Vismaz viņam uz laiku nāksies aizmirst Suzannu. Iespējams, ka viņa zinātkāro prātu aizraus iespēja praksē iemēģināt to, ko viņš bija iemācījies.
- Zefār, Obzāns ierunājās tā, it kā viņam padomā nebūtu nekas īpašs, vai nevēlies šodien doties man līdzi?
- Mmmm, Zefārs piekrītoši nomurmināja. Visu nakti viņš bija meklējis sevi atbildes uz miljoniem jautājumu. Kādēļ gan nepameklēt atbildes Smagāra noslēpumainajos mājokļos? Turklāt, lai gan Zefīru parasti neinteresēja tas, kā dzīvo citi cilvēki, viņam ļoti gribējās paša acīm redzēt, kā dzīvo burvis. Kā vairumam cilvēku, viņam šķita, ka burvji pastāv tikai pasakās. Vai ari reālajā dzīvē burvji dzīvo senās, tumšās un drūmās pilīs, kurās vismaz viena istaba līdzinās alķīmiķa laboratorijai, kas pilna ar dažādiem rīkiem, kolbām, zālīšu saišķiem un kaut kādos šķidrumos iekonservētiem dzīvniekiem?
- Vai mājās palicējiem arī būs kādi uzdevumi? jautāja Igra. Tik drūmu Obzāns viņu vēl nebija redzējis.
- Būs gan, Obzāns centās izturēties mierīgi, lai jau tā saspringto gaisotni nepadarītu vēl saspringtāku. Pirmkārt, man būs uzdevums tev. Izskati dokumentus, kurus mēs vakar atvedām, un to, ko spēsi izlasīt, izlasi, lai vēlāk atstāstītu pārējiem. Otrkārt, lūgums tev, Sedr.
- Lūgums, Sedrs ironizēja, vai rīkojums, komandier?
-Vispār jau lūgums, Obzāns savaldījās. Ņemot vērā, ka tev atklājušās daudzas spējas, kuru pārējiem nav, ari tu varētu apskatīt dokumentus. Igra tiks galā ar to, kas rakstīts gēlu valodā. Taču ne visi dokumenti ir sarakstīti šādi. Mums ir nepieciešama katra informācijas druska. Turklāt tu esi vienīgais, kuram līdzi ir rokas dators. Tas var noderēt. Es gan ne uz ko daudz neceru, taču kaut kādas kripatas varētu izlobīt.
Saņēmis spērienu pa potīti, Sedrs nolēma nemeklēt kašķi. Turklāt Obzāns taču atzina viņa spējas un LŪDZA viņa palīdzību. Par ko tad lai viņš dusmotos?
Ceļā uz Elkardonu, tajā pašā laikā
Viņš bija licis Lizai saukt sevi par skolotāju. Kāda starpība? Viņai tas tik un tā neko neizteica. Viņa pat nezināja, kas ir viņa pati. Viņš sacīja, ka viņas vārds ir Liza. Lai tā būtu.
Nevarētu sacīt, ka viņa vispār neko neatcerējās. Miegā viņa redzēja tēlus. Smagais priekškars, kurš nošķīra viņu no viņas pašas, šad un tad nedaudz pavērās, un tēli nostājās viņai līdzās. Kas tie bija, to Liza nezināja. Tiem nebija ne seju, ne vārdu. Tomēr viņa atcerējās sajūtas. Atcerējās pieskārienus, smaržas. Daži tēli nostājās viņai cieši līdzās, citi stāvēja nostāk. Vienu tuvumā viņa jutās labi, droši un pasargāti. Starp citiem viņai vienkārši bija droši. Taču bija viens tēls, kura tuvumā Liza juta bailes stindzinošas, paralizējošas, tādas, kas laupīja gribu. Skolotājs bija teicis, ka viņas brālis Heinrihs ir nogalinājis viņu māti. Iespējams, ka tas bija viņa tēls, kurš lika Lizai justies tik šausmīgi.
Skolotājs solīja, ka padarīšot viņu par krietnu kareivi. Tas vismaz būs kaut kas, ko viņa varēs atcerēties. Ja viņai nebija nekādu atmiņu par iepriekšējo dzīvi, tad viņa darīs visu, lai iegūtu jaunas atmiņas.
Amazoņu nometne, pēc dažām stundām
Viss bija sagatavots. Obzāns un Zefārs iekāpa automašīnā un pamāja palicējiem. Viņi aizlidos līdz tuvākajai pilsētai, atstās tur mašīnu un teleportēsies uz Marseļu. Piesaistīt lieku uzmanību būtu muļķīgi.
Zefāru pārsteidza, ka šorīt viņš vēl nebija redzējis Suzannu, lai gan parasti viņa bija vienmēr un visur. Viņam gan nācās pašam sev atzīties, ka šorīt Suzannas klātbūtne viņam diez vai būtu patīkama. Pēc iepriekšējā vakara notikumiem Zefāram bija vajadzīgs laiks, lai aprastu ar jauno lietu kārtību. Ne jau katru dienu nākas uzzināt, ka tava bērnības draudzene ir visai ievērojamas valsts valdniece. Tādēļ Zefārs sirdī pateicās Obzānam par priekšlikumu doties uz Smagāra villu, lai attālinātu tikšanos ar Suzannu. Turklāt būtu muļķīgi noliegt, ka Zefāru jau labu laiku interesēja Smagāra personība. Tas, ko Obzāns bija stāstījis par savu skolotāju, bija tik pretrunīgi. No vienas puses nelietis, slepkava un jukušais, kuru pārņēmusi pasaules iekarošanas mānija. No otras puses taisnības cīnītājs, kurš ar sev saprotamiem līdzekļiem cenšas atjaunot kārtību.
Ilgos darba gados Zefārs bija ielāgojis, ka cilvēka mājoklis spēj ļoti daudz pastāstīt par tā saimnieku. Tādēļ viņš ar nepacietību gaidīja mirkli, kad ieraudzīs šā visai neparastā vīra dzīvesvietu. Iespējams,
tas ļaus viņam labāk izprast Smagāra personību.
* * *
Igra lūkojās pakaļ aizlidojošajai mašīnai, līdz tā vairs nebija redzama aiz mežu galotnēm. Obzāna rīkojums lika viņai atgriezties īstenībā. Laika bija maz, tātad jāķeras pie iepriekšējā dienā atvesto dokumentu lasīšanas. Tomēr pirms tam viņa vēlējās aiziet lidz staļļiem.
Vai tu nebūtu tik labs un nesāktu bez manis? Viņa lūdzoši palūkojās uz Sedru. Man jāizsukā un jāizved pastaigā Ēna. Nedomāju, ka būtu taisnīgi likt viņam gaidīt, kamēr mēs tiksim galā ar tiem dokumentiem.
Piekrītoši pamājis un rokas dziļi bikšu kabatās sabāzis, Sedrs klusējot pagriezās un devās uz kotedžu. Lai gan iepriekšējā vakarā viņi, šķiet, visu bija izrunājuši un Sedrs it kā bija nomierinājies, šorīt viņš tik un tā vēl nebija isti savā ādā.
Pēkšņi Igra sajutās bezgala vientuļa. Kādēļ viņa nekad un nekur neiederējās? Nekad un nekur nebija jutusies tā pa īstam piederīga?
Starp savējiem viņa jutās kā baltais zvirbulis, kas nav mierā ar pastāvošo lietu kārtību un tiecas ieviest pārmaiņas ierastajā ikdienā. Nav jau tā, ka viņa nemīlētu savus vecākus. Taču ari bez viņiem viņa jutās gana labi. Vienīgais, kam viņa jutās kaut nedaudz piederīga, bija Sedrs. Taču arī tas varētu būt tikai ieradums. Viņš bija kopā ar Igru laikā, kas viņai nebija viegls. Viņa pietiekami ērti jutās viņu mazajā komandā, taču arī šeit viņa tādu īstu pieķeršanos ne pret vienu neizjūta. Vai tas būtu viņas dēmoniskā "apakšīrnieka" dēļ?
Nogrimusi pārdomās, meitene beidzot sasniedza staļļus. Visi zirgi jau sen bija izvesti pastaigā vai izjādē kur nu kurais. Tikai Ēna vientulīgs stāvēja savā steliņģī un pārmetoši bubināja, ieraudzījis Igru.
"Varbūt arī viņš jūtas tikpat vientuļš," viņa skumji nodomāja un
maigi noglāstīja zirga stalto kaklu.
* * *
Tas nu nebija nekāds joka uzdevums. Daži dokumenti Sedram šķita kā ornamentiem klātas lapas, kurām nav nekāda iemesla saukties par tekstiem. Tos spētu atšifrēt tikai spicākie kriptogrāfi. Varbūt pat tad tas izdotos tikai pēc ilgu gadu darba. Tomēr atlika vien Sedram paņemt rokās kārtējo tīstokli, lai viņš sāktu to lasīt tā, it kā visu savu dzīvi ar to vien būtu nodarbojies.