Drīz vien Sedrs secināja, ka tīstokļos galvenokārt izmantoti četri seni rakstības veidi: ķeltu ogama raksts un tam radniecīgais futharks jeb skandināvu rūnas, glagoliskais alfabēts un hetu ķīļraksts. Tiesa, lai to secinātu, viņam nācās kādu brīdi parakņāties vispasaules tīmekļa datubāzēs.
"Pasaulīt balto," Sedrs noelsās, "tā jau var kļūt par vēstures spečuku!"
Neatkarīgi no tā, ka seno rakstu zīmju atpazīšanai viņam vajadzēja elektroniskās enciklopēdijas, pašu tekstu lasīšana viņam nekādas grūtības nesagādāja. Viņš vēlreiz pārlasīja Ledkalnes ķēniņa hroniku, taču tajā neko jaunu nesaskatīja. Dusmodamies uz Obzānu par to, ka viņš nebija atstājis noteiktas norādes par meklējamo, Sedrs kā transā pārlūkoja tīstokli pēc tīstokļa. Viņam šķita neparasti, ka dokumentos izmantoti tikai senās Eirāzijas raksti. Pārskatot informāciju par senajām rakstu zīmēm, Sedrs secināja, ka nav izmantoti ne seno ēģiptiešu, ne seno acteku un maiju, ne citi senie raksti, piemēram, japāņu, ķīniešu vai indiešu. Vai tiešām varētu būt tā, ka Domhandā rakstība ir attīstījusies tikai Eirāzijā?
Atlocījis Zefara karti, Sedrs rūpīgi apskatīja Domhandas kontinentu aprises. Tās nebija gluži tādas pašas kā Jaunajā pasaulē. Pat pirms Lielā Sprādziena. Domhandā kontinenti bija ciešāk cits pie cita nekā pēcsprādziena laikā, taču, piemēram, Āfrika bija krietni ovālāka, Amerikas kontinentam nebija šaurās daļas, kas nošķir Ziemeļameriku no Dienvidamerikas. Abi kontinenti bija kā vienots veselums. Austrālija un Jaunzēlande veidoja vienu lielu kontinentu, un Jaunās pasaules okeānos izkaisītās sīkās saliņas bija savienotas lielākās salās vai ari to nebija vispār. Būtiski atšķirās ari Skandināvijas pussala, kas Domhandā nekāda pussala nav. Drīzāk jau to varētu saukt par zemesragu. Turklāt Skandināvijas ziemeļi teju vai saskārās ar Arktiku. Nemaz jau nerunājot par reljefu, kas Domhandu padarīja ļoti atšķirīgu.
Domhandas lielāko kontinentu, ko varētu dēvēt par Eiropas un Āzijas analogu, garenvirzienā šķērsoja milzīga, plata un, kā Sedram šķita, lieliski kuģojama upe. Tādējādi Domhandā pastāvēja nevis Eiropa un Āzija, bet gan Eirāzijas ziemeļdaļa un dienviddaļa. Ne miņas nebija ari no tādiem pieturas punktiem kā Sahāras un Gobi tuksnesis. Domhandā to vietā pletās auglīgi līdzenumi, turpretī Eirāzijas dienviddaļā bija redzams visai iespaidīgs tuksnesis, kurā slējās trīs milzīgi vulkāni.
Tas, ko pirms Lielā Sprādziena dēvēja par Lielo kanjonu, Domhandā bija varena, ūdeņiem bagāta upe. Acīmredzot domhandieši nebija izmainījuši šo dabas veidojumu.
"Prātīgi vien ir," nodomāja Sedrs, kurš bieži bija filmās redzējis, kā Lielā Sprādziena laikā tiek pārrauti neskaitāmie dambji, kas aizsprostoja Kolorādo upi, padarot to par niecīgu strautiņu. Viņš bieži bija aizturējis elpu, raugoties skatos, kā upes varenie ūdeņi, atriebjoties cilvēkiem par ilgajiem paverdzināšanas gadiem, izlaužas cauri daudzajiem dambjiem, varenajiem viļņiem noskalojot savā ceļā visu, traucas uz okeānu.
Ģeogrāfija jau skolā bija Sedra kaislība, un tagad, kad viņam bija lieliska iespēja salīdzināt, kā cilvēku ietekme ir mainījusi Zemes izskatu vienā un otrā pasaulē, viņš pilnīgi aizmirsa visas rūpes un raizes, visus pēdējo dienu kreņķus, dēmonus, kristālus un drīzo došanos pretī nezināmajam. Viņš pat nepamanīja, kad no staļļiem atgriezās Igra.
Meitene domigi sukāja zirga augumu, vēl aizvien prātodama par savu neiederēšanos. Tā viņu nomāca. Vai viņa jebkad atradis tādu vietu, kur tiešām būs piederīga? Kur viņa iederētos?
"Tu iederies," meitenes galvā atskanēja kāda dobja, zema, patīkama balss.
Pārsteigta un nedaudz izbijusies, Igra atskatījās. Steliņģi bija tikai viņa un Ēna. Ari stallī nevienu citu neredzēja. Vai viņa sāka jukt prātā? Vai tas bija viņas dēmons, kas mēģināja viņu uzrunāt no pašiem viņas būtības dziļumiem?
"Tu nu gan esi savāds bērns, meitēn," balss pēc brīža turpināja. "Tu pieņem, ka zirgs varētu dzirdēt un saprast tavas domas, bet nez kādēļ brīnies, ja zirgs savās domās uzrunā tevi."
Plaši ieplestām acīm un pārsteigumā pavērtu muti meitene palūkojās uz zirgu. Ēna nebēdnīgi pašķielēja viņas virzienā.
"Nu, ko tu brīnies, meitēn? Tev nešķiet pareizi dzirdēt, ko domā zirgs?"
"Bet kā…" Igra neizpratnē izstomīja.
"Kā dzīvnieks ar dzīvnieku," Ēna paskaidroja. "Vai tad tolaik, kad tu vēl biji… nevēlos šo vārdu piesaukt, bet tu jau saprati… Vai tad tu tolaik nerunāji ar citiem dzīvniekiem?"
"Nu, ar dažiem," Igra atteica. "Es dzirdēju dažus putnus, kaimiņu kaķeni un Baksu blakusmājas pagalmā dzīvojošo klaiņojošo suni. Bet tas ari viss. Es laikam būtu jutusies visai nelāgi, ja man būtu iespēja dzirdēt peles, no kurām es ik pa brīdim pārtiku."
"Peles, visādi knišļi un citas ne pārāk augstu attīstītas radībiņas," Ēnas domās skanēja smieklu notis, "nepieprot šo seno mākslu. Tās spēj sazināties tikai ar sev līdzīgiem un reizēm spēj saprasties ar dažiem neparastākiem cilvēkiem, bet ne domu līmenī. Drīzāk ar sajūtām. Domu līmenis šādai saziņai ir pieejams tikai augstākajiem dzīvniekiem tādiem kā tev, man un vēl dažiem."
"Tu domā, piemēram, pērtiķiem? Tie esot cilvēkiem visradniecīgākie."
"Muļķības," Ēna nosprauslājās. "Ne jau visi primāti ir gudri. Tāpat kā cilvēki. Lai Lielā Ķēve man piedod! Daži no šiem radījumiem ir tiešām stulbi. Bet es runāju par tādiem dzīvniekiem kā daži no zirgu klana, tavi nesenie… ciltsbrāļi, vilki, tīģeri, ērgļi un vēl daži. Ir ari dažas visai prātīgas zivis un jūras radījumi. Taču brīdinu ne jau visi ir tā vērti, lai ar tiem runātu. Krabis ir viens no tādiem. Viņš ir radījums, kurš prot seno dzīvnieku saziņas maģiju, taču sarunas ar to spēj nogalināt ar savu seklumu. Krabi interesē tikai viņa ikdiena tās šaurajā izpratnē."
"Kādēļ tu vairies pieminēt čūskas?" Igra pamanīja šo īpatnību dzīvnieka teiktajā. Taču, tiklīdz viņa domās izrunāja šo vārdu, Ēna pieglauda ausis un nemierīgi noskurinājās.
"Alise taču tev jau paskaidroja," zirgs centās būt mierīgs, lai gan viņa satraukums bija gan redzams, gan sajūtams. "Zirgs un… tās, kuras mēs vārdā neminam, ir seni un nesamierināmi ienaidnieki. Ne viena vien ir nogalinājusi kādu no mums, nodevīgi sakožot mums kājas. Lai Lielā Ķēve dāvā viņiem leknas ganības! Ari mēs esam nodarījuši tām lielu postu, jo bieži vien neesam pamanījuši tās zālē un saminuši. Neviens vairs neatceras, kurš kuru nokāva pirmais, bet naids ir iesakņojies tik dziļi, ka neviens un nekad to nespēs remdēt."
"Naidošanos es vēl varētu saprast," Igra sprieda, "bet kādēļ vairīties no čūskas vārda piesaukšanas? Vai ari tā ir kāda sena maģija?"
"Ne gluži maģija," zirgs skaidroja. "Tas laikam saistīts ar šā klana īpašo jutīgumu. Tiklīdz šo vārdu piesauc, tā kāda no šīm radībām noteikti uzradīsies kaut kur tuvumā."
"Tad jau tu," Igra iesmējās, "nesen būsi šo vārdu piesaucis, ja reiz ierados es."
"Nejoko ar tādām lietām, meitēn," Ēna sapīka. "Tu jau divas reizes esi piesaukusi šo klanu, un es nebrīnīšos, ja pļavā kāda no tavām bijušajām biedrenēm mani jau gaida."
"Bet ne jau tu viņas piesauci," Igra mierināja satraukto dzīvnieku, lai gan viņa bažas meitenei šķita vismaz smieklīgas. "Tad par tikšanos ar saviem izbijušajiem ciltsbrāļiem būtu jāsatraucas man."
Tērzēšana lika Igrai aizmirst savas šārīta rūpes. Kopā ar Ēnu viņa jutās labi. Turklāt zirga neparastais prāts un apbrīnojamās zināšanas ļāva viņai uzzināt daudz jauna. Lai gan meitene ilgu laiku bija dzīvojusi kā dzīvnieks un atradusies starp tiem, neko daudz par citām būtnēm viņai uzzināt nebija izdevies. Sāba kaimiņu kaķene nebija nekāda interesantā sarunbiedrene, jo viņas prātu visvairāk nodarbināja viņa pati. Baksam rūpēja tikai dienišķās maltītes sarūpēšana un domas par to, vai viņam jebkad vairs izdosies atrast sev saimnieku. Bet putni… Ko varēja gaidīt no tādiem gaisagrābšļiem?! Viņu sarunas grozījās ap mušām, tārpiem un lidošanu no vienas vietas uz citu.