Doma par putniem lika Igrai pasmaidīt. Gaisagrābšļi! Vai tad Sedrs no tiem kā īpaši atšķīrās?! Tāds pats gaisagrābslis vien bija. Tieši tādēļ ar visiem viņa trūkumiem, nenopietnlbu, vieglprātību, untumiem Igrai viņš ari šķita tik mīļš.
Uzvilkusi Ēnam apaušus, Igra jau tvēra pēc pavadas, lai vestu zirgu pļavā, kad jauniegūtais draugs protestējoši iezviedzās.
"Kas tad nu?" Igra neizpratnē palūkojās zirga siltajās, mirdzošajās acis. "Baidies, ka satiksi pļavā kaut ko nevēlamu?"
"Tu aizmirsi sviedreni," zirgs šķita nedaudz aizvainots.
"Vai tad zāles plūkšanai tev tā vajadziga?" Igra apmulsa.
"Zāles plūkšanai nē," zirgs paskaidroja, "bet izjādei gan. Tikai nevis man, bet tev."
"Ai, ko nu!" Igra atmeta ar roku. "Kāda tam visam jēga? Vienas izjādes laikā es par jātnieci tik un tā nekļūšu. Kas zina, vai man vispār vairs būs kāda izjāde, izņemot šo."
"Nemāžojies," zirgs mierināja. "Ari vienas izjādes laikā tu vari kļūt par lielisku jātnieci. Uzticies man!"
Pakļaujoties zirga ierosinājumam, Igra sagatavoja Ēnu, un abi kopā devās laukā no staļļa, kad Igra pēkšņi sajuta, ka staļļa sienas vispirms tuvu jo tuvu pietuvojas viņai un tad strauji no viņas attālinās. Grīda sāka celties augšup, un telpa ap viņu sagriezās kā virpulis. Pakrūtē iespiedās nejauks kamols, un nelabums lēni kāpa augšup.
Tikpat pēkšņi kā sācies, reibums izzuda. Igra ar roku atbalstījās pret sienu, cenšoties nepakrist. Viņai trūka elpas, rokas trīcēja un kājas šķita kā lupatas.
"Atvaino," Ēna saudzīgi ierunājās, un viņa domās jautās satraukums, "man vajadzēja tevi pabildināt."
"Kas notika?" Igra pat domās ar pūlēm izstomīja.
"Es tikai gribēju palīdzēt tev ātrāk iemācīties jāšanas pamatus," zirgs ieminējās.
Igra atcerējās Sedra pelēcīgo seju, kad Obzāns bija viņam sagādājis dejošanas ātrmācību.
"Tātad ari tu to spēj?" Igra bija ne pa jokam apmulsusi.
"Vai esi jau agrāk ar to saskārusies?" zirgs šķita ne mazāk izbrīnīts.
"Esmu redzējusi, kā tas notiek," meitene paskaidroja, "taču man pašai tā nekad nav bijis."
"Ari tā ir sena dzīvnieku maģija," Ēna šķita atvieglots. "Mums bieži vien nākas šo un to iemācīties ļoti īsā laikā, tādēļ esam izkopuši šo prasmi. 1a ļauj mums ātrāk apgūt izdzīvošanai nepieciešamās iemaņas. Vai jūties jau labāk?"
Igra jau bija atguvusies. Vismaz tiktāl, lai spētu nostāvēt un nezaudētu līdzsvaru. Satvērusi Ēnu aiz pavadas, viņa nesteidzīgi devās tālāk.
Marseļa, ap to pašu laiku
Teleportēšanās nebija nekāda patīkamā sajūta. Nu ari Zefārs to bija izbaudījis uz paša ādas, un šīs sajūtas viņam nepatika. Obzāns paskaidroja: jo lielāki attālumi teleportējoties jāpārvar, jo šīs sajūtas ir nepatīkamākas. Zefārs jau pavēra muti, lai noskaidrotu, kādēļ tā, tomēr apvaldījās.
"Acīmredzot tas saistīts ar attālumu, kas daļiņām jāpārvar īsā laika posmā," viņš prātoja. "Ja atomiem ir jāpārvar nelieli attālumi, sadalīšanās sajūta nav ne tik izteikta, ne tik ilgstoša. Divu kilometru pārvarēšana taču nebija tik pretīga. Iespējams arī, ka, teleportējoties pašam, šīs sajūtas varētu būt mazāk izteiktas nekā tad, kad tevi kāds teleportē kopā ar sevi. Nez, cik pretīga gan būtu sajūta, ja nāktos teleportēties uz otru pasaules malu?!"
Koncentrējies, Zefār! Obzāna satrauktais čuksts atsauca viņu īstenībā.
Viņi atradās greznas savrupmājas parkā. Te ik uz soļa varēja pagadīties kāds Smagāra sargs, tādēļ bija jātur abas acis plaši vaļā.
Izsmalcinātā ēka mirdzēja pavasara saulē. Abpus centrālajai ieejai slējās grezna kolonāde, kuru rotāja antīkā stilā veidotas skulptūras. No tālienes lūkojoties, tā atgādināja mītisku nezvēru, kas nolaidies uz pakalna un vēl nav paguvis sakļaut spārnus.
Tuvākā vieta, kur viņi varēja teleportēties, bija pils parks, ko rotāja eleganta kaskāde. Slēpjoties aiz krūmiem un skulptūrām, abi vīrieši, klusi kā ēnas, slīdēja ēkas virzienā. Šāda greznība pat daudz pieredzējušajam Zefāram lika apbrinā noelsties. Viņš mēģināja iztēloties, cik ūniju vērts varētu būt šāds īpašums, taču nespēja.
Šķita, ka ši ēka ir pārdzīvojusi Lielo Sprādzienu, tomēr tā nevarēja būt, jo visas pārējās apkārtējās ēkas bija celtas pēdējo gadsimtu laikā. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka Smagārs to bija atjaunojis.
"Tavam skolotājam ir izcila gaume," Zefārs domās sacīja Obzānam.
"Jā, viņam patīk senas lietas," karavīrs atteica. "Viņš ir iegādājies neskaitāmas vēsturiskas ēkas visā pasaulē. Bet daudzas, kuras gājušas bojā Sprādziena laikā, atjaunojis pēc seniem dokumentiem. Greznība un elegance ir viņa kaislība."
"Kā gan cilvēks ar tik izcilu skaistuma izjūtu var būt tāds nelietis?" Zefārs prātoja, taču šajās domās ar Obzānu nedalījās. "Viņam būtu jābūt cilvēkam ar patiesi skaistu dvēseli, un tomēr… Cik žēl!"
Pamazām viņi bija tikuši pakalnā un sasnieguši labās puses kolonādi. Tagad bija daudz vieglāk virzīties uz priekšu, jo no kolonādes pavērās
skats uz visu parku, bet vīri paši palika nepamanīti.
* * *
Ieejas durvis bija vaļā. Kāds gan tur brīnums?! Smagāram nebija jāraizējas par negaidītiem un nevēlamiem ciemiņiem. Jau pils parkā Obzāns secināja, ka maģija šeit ir bezspēcīga. Pat Talasta te nelīdzētu. Arī ilūzijām bija nepieciešams krietni vairāk enerģijas, nekā tas bija Carskoje Selo. Visai ēkai bija uzlikta Saimnieka Vārda aizsardzība, tādēļ Marseļas pilī Vārdus varēja izmantot tikai ēkas īpašnieks. Saimnieka Vārds gan neaizliedza ilūziju, taču nopietni apgrūtināja tās lietošanu, tādēļ, lai iekļūtu Smagāra kabinetā, bija nepieciešama sinhrona abu viru darbība. Tiklīdz viņi bija iekšā, ilūzija nekavējoties beidza darboties.
"Esam slazdā," Zefārs brīdināja.
"Gan jā, gan nē," Obzāns novērtēja situāciju. "Lai tiktu laukā, mums atkal būs jāapvieno spēki, taču tas, ka durvis atkal ir tur, kur tām jābūt, neļaus sargiem nejauši mūs pamanīt. Bet nu pie darba!"
Darāmā bija daudz. Smagāra kabinets bija ista zelta bedre. Salīdzinājumā ar Carskoje Selo šajā rezidencē Smagārs glabāja ne tikai senus rakstu tīstokļus, bet ari tik interesantas lietas kā, piemēram, atmiņas krātuves. Kamēr Obzāns rūpīgi pārbaudīja katru tīstokli, Zefārs, profesionāls izmeklētājs, rūpīgi satvēra katru atmiņas krātuvi aiz malām, lai nesabojātu jutigo pārklājumu, un saudzīgi ietina kokvilnas kabatlakatā. Iesaiņojis pēdējo, viņš aplaida skatienu Smagāra kabinetam. Ari šeit itin viss liecināja par saimnieka nevainojamo gaumi. Te netrūka senatnīga stila un autentisku priekšmetu, kuri bija datējami pat ar Napoleona Bonaparta un Luija XIV valdīšanas laikiem.
Zefārs burtiski aprija ar acīm Nikolaja Gē 1854. gadā gleznoto "Ķēniņa Zālamana tiesu". Par šo audeklu un tajā attēloto leģendu viņš bija ļoti daudz lasījis, taču plašākai sabiedrībai pieejamās ziņas liecināja, ka glezna ir gājusi bojā Lielā Sprādziena laikā. Vēlēdamies pārliecināties, ka viņa priekšā ir augstvērtīga kopija, Zefārs piegāja tuvāk sienai. Tomēr pat ar paviršu apskati pietika, lai pārliecinātos, ka par pakaļdarinājumu te nav ne runas.