"Ak tu tētīt!" Zefārs nodomāja. "Šī glezna vien ir tā vērta, lai apcietinātu Smagāru par šedevra slēpšanu no sabiedrības! Tas jau ir noziegums pret cilvēci."
Kaut kas, ko Zefārs uzreiz pat nespēja raksturot, novērsa viņa uzmanību no gleznas, kurai šā cilvēka mājoklī bija arī visnotaļ simboliska nozīme, un lika pievērst uzmanību sienai aiz tās. Kaut kas viņu uzrunāja. No gleznas plūda metāla saltums, kuram te nebija jābūt.
"Obzān," Zefārs domās uzrunāja biedru, "te kaut kas ir, bet es nevaru saprast, kas tieši."
Pienācis tuvāk, Obzāns sakopoja spēkus, lai ieraudzītu to, kas noslēpts aiz gleznas. Tas prasīja zināmu laiku, taču, kad Obzānam beidzot izdevās saskatīt sienu, viņš gandrīz iekliedzās sajūsmā. Ja viņš nebūtu rūpīgi mācījies valdīt pār savām emocijām, iespējams, šis būtu pirmais un vienīgais gadījums viņa mūžā, kad viņš būtu apskāvis un pat nobučojis Zefāru.
"Lai mani zibens nosper!" viņš domās gavilēja. "Tas taču ir seifs!"
"Nu gan!" Zefārs novērtēja atradumu.
"Mums jāmēģina tikt klāt tā saturam," Obzāns prātoja.
"Klau, lai ko mēs darītu," Zefārs piesardzīgi ieminējās, "mums ir jābūt sevišķi saudzīgiem pret šo gleznu. Tā ir ļoti sena un ļoti vērtīga."
"Šķiet, ka mums to nāksies noņemt," Obzāns novērtēja situāciju. Nebija jēgas tērēt enerģiju, lai ar ilūziju pārvarētu to, ko var viegli noņemt ar rokām. Turklāt Zefāram nebija ne jausmas, kā senais audekls varētu reaģēt uz kaut kādām mentālajām darbībām. Saudzīgi satvēruši smago, apzeltīto rāmi, vīrieši noņēma gleznu un novietoja to uz grīdas.
"Bezcerīgi," Zefārs nopūtās, ieraugot mazās metāla durtiņas. "Šis ir viens no modernākajiem seifiem ar lāzera aizsardzību. Durtiņas tiek atvērtas ar īpašnieka pirkstu nospiedumu, tīklenes atpazīšanu, balsi un DNS. Pretējā gadījumā lāzers iznicina visu, kas atrodas seifa. Bez Smagāra mums šo seifu neatvērt."
"Kas mums liek atvērt durtiņas?" Obzāns sajuta sen piemirstos pēddziņa instinktus. "Ja durtiņas netiks fiziski atvērtas, lāzers neieslēgsies, vai ne?"
"Teorētiski," Zefārs apstiprināja. "Tomēr es nevaru galvot, ka lāzers nereaģēs uz svešķermeņa atrašanos seifā. Man kaut kā negribētos zaudēt roku."
"Rimsties, zaķpastala," Obzāns draudzīgi iesmējās. "Palīdzi man novākt tās durvis! Ja kāds te paliks bez rokas, tad tas būšu es. Tas nebūs nekāds dižais zaudējums, ja ņemam vērā, ka es vienlīdz labi cīnos, turot zobenu gan labajā, gan kreisajā rokā."
"Zobens!" Zefāram iešāvās prātā.
"Nesapratu," Obzāns sarauca uzacis.
"Ja mēs ar ilūziju dabūsim nost durtiņas," skaidroja Zefārs, "mēs varam mēģināt iekļūt seifā ar zobenu un vismaz izmest seifa saturu uz grīdas. Nu, drošs paliek drošs, es tā domāju."
Jau otro reizi šajā dienā Obzāns bija gatavs sabučot šo kaitinošo, zinātkāro, bet visai attapīgo puisi. Pēc mirkļa seifa durtiņas nozuda kā nebijušas un Obzāns ar zobena smaili ķeksēja laukā tā saturu.
"Uzmanies," Zefārs brīdināja, ieraugot seifa dziļumā atmiņas kristālu -jaudīgāko elektronisko atmiņas ierīci, kas spēja uzglabāt vairāku eksabaitu lielu informācijas apjomu. "Ja šito mantiņu Smagārs glabā seifā, tad tajā ir kaut kas tiešām vērtīgs. Atmiņas kristāli ir jāsargā no triecieniem, citādi informācija var aiziet pa pieskari."
Obzāns saudzīgi uztvēra kristālu uz zobena plaknes un izcēla no seifa tieši Zefāra plaukstā. Saudzīgi ietinis to vēl vienā kabatlakatā, Zefārs ieslidināja atmiņas kristālu jakas iekškabatā, kur tas būs pilnīgā drošībā.
"Viss jau būtu labi," sprieda Obzāns, kad seifs bija iztukšots un viņi karināja atpakaļ pie sienas Zefārā tādu godbijību izraisījušo gleznu. "Bet ko mēs ar šo kristālu iesāksim?"
"Tu nu gan runā kā pirmziemnieks!" Zefārs iesmējās. "Man pilnīgi pietiks ar Sedra rokas datoru, lai izvilinātu no šitā smukuļa visus tā noslēpumus. Desmit minūtes, un šis man runās kā ziņotājs!"
Amazoņu nometne, pēc brīža
Ēna neļāvās kārdinājumam jau pirmajā reizē padarīt Igru par pirmšķirīgu jātnieci, lai gan zirga nebēdnīgais raksturs un jaunās draudzenes atšķirīgums mudināt mudināja viņu uz kādu aušību. Astoņus gadus vecajam ērzelim sen nebija bijis tik labi kopā ar kādu divkāji. Ja vien viņš varētu paķert šo rudo meitēnu uz savas muguras un laisties mežonīgos auļos pāri pļavām, cauri mežiem… Lai krēpes plīvo un vējš šalc ausīs! Bet viņš nogaidīs. Lai meitene aprod. Varbūt paveiksies un viņi vēl varēs atļauties kādu neprātīgu izjādi. Pagaidām viņi tikai rāmi soļoja pa pļavu.
"Klau," Igra ieminējās, "meitenes savu zirgu mugurā sēž, tā savādi salocījušas kājas. Bet manas kājas atrodas tev gar sāniem. Ari Heinrihs sava zirga mugurā sēdēja šādi. Kādēļ tā?"
"Tas, kā sēž amazones, būtiski atšķiras no ierastākajiem jāšanas veidiem," zirgs pacietīgi skaidroja. "Parasti neatkarīgi no tā, vai jātnieks sēž klasiskajos vai kovboju seglos, kājas atrodas zirgam gar sāniem un visbiežāk balstās kāpšļos. Atšķirība ir tā sauktajiem sieviešu segliem, kādus izmantoja pirms neskaitāmiem gadu simteņiem, kad sievietei neklājās sēdēt zirgā, izplešot kājas. Taču arī sieviešu segli paredzēja kāju novietošanu gar zirga sāniem. Suzanna un viņas biedrenes ir atradušas senus rakstus, kas liecina, ka amazones, ja tādas vispār jebkad ir dzīvojušas, zirga mugurā sēdējušas ar saliektām kājām, novietojot papēžus zirgam virs nierēm. Šādai jāšanai ir savas priekšrocības. Ja kājas ilga pārgājiena laikā atrodas zirgam gar sāniem, asinis sakrājas ikru muskuļos un kājas notirpst. Nokāpjot no zirga, jātniekam ir nepieciešams laiks, lai atjaunotu normālu asinsriti. Sēžot kā amazonei, pēdas ir augtāk par ikriem un asinsrite netiek traucēta. Tomēr, šādi sēžot, lielāka slodze ir ceļgaliem, jo amazone turas zirga mugurā, ceļgalus cieši piespiedusi zirga sāniem. Ja ir vēlēšanās, ceļgalus uztrenēt nav grūti. Tam labi noder pietupieni. Varbūt paveiksies un mēs apgūsim arī šādu sēdēšanu. Bet pagaidām tev vienkārši jāatslābinās un jāļauj
savam ķermenim atcerēties to, ko zina tavs prāts."
* * *
Igra novietoja Ēnu steliņģī un gandrīz dejodama devās uz kotedžu, lai pavēstītu Sedram jaunumus. Tas, ka viņa spēj sarunāties ar dzīvniekiem, viņiem varētu noderēt turpmāk. Taču, kad sajūsmā starojošā Igra iebrāzās kotedžā, Sedrs bija tik ļoti nogrimis Domhandas kartes vērošanā, ka pat nepamanīja draudzenes ierašanos.
- Manuprāt, Igra nedaudz sapīkusi norādīja, Obzāns lika tev lasīt tekstus, nevis studēt Domhandas karti.
- Ari šī ir noderīga informācija, Sedrs pat nepamanīja Igras uzmesto lūpu. Es salīdzinu Domhandas ģeogrāfiju ar mūsējo. Starp citu, tekstu lasīšanu Obzāns uzdeva ne tikai man vienam.
Šī piebilde Igras lielisko omu teju vai sabojāja pavisam. Domās veltījusi Sedram dažu ne visai glaimojošu epitetu, viņa paķēra pirmo pergamenta lapu, kas pagadījās pa rokai, un, atkritusi savā guļvietā, mēģināja koncentrēties darbam.
* * »
Loredas valdniece… Akotala mantiniece… Nē, to pilnīgi noteikti nebija iespējams aptvert. Visu nakti Suzanna nebija spējusi aizmigt. Viņa pat palūdza Alisei izsukāt un izvest ganībās zirgu, jo nespēja pievērst domas kam citam, izņemot šos satriecošos jaunumus. Protams, viņa būtu varējusi visu laist pāri galvai un turpināt uzskatīt, ka viss, ko viņa jebkad ir dzirdējusi no tēva un mātes, ir vien pasakas un leģendas. Bet kā izskaidrot Akotala ciltskoku un domhandiešu reģistru?! Varētu mēģināt apmānīt sevi un iegalvot sev, ka savādnieks Obzāns pats uzmeistarojis tādus dokumentus. Taču Suzanna vienmēr centās pieņemt patiesību. Tā viņa rīkosies ari šoreiz.