Apņēmīgi piegājusi pie darba galda, viņa pastiepa roku un nospieda komunikatora izsaukuma taustiņu.
- Kam par godu tik negaidīts zvans? tēva sejā bija lasāms patīkams pārsteigums. Vai kas atgadījies?
- Ne gluži, tēt, Suzanna samulsa. Parasti viņa nemēdza sazināties ar vecākiem bez īpaša iemesla. Viņa taču bija liela meitene. Man vienkārši ir radušies daži jautājumi… par Domhandu.
Tēva seja acumirklī pārvērtās. Suzannai radās iespaids, it kā viņš jau sen būtu gaidījis šos vārdus. Uve Vilhelmsons izskatījās vienlaikus atvieglots, iepriecināts un nedaudz izbijies.
- Uzgaidi mirkli, meit, viņš saudzīgi sacīja, es pasaukšu māti.
Tas nu bija pilnīgi negaidīti. Kāds gan viņas mātei bija sakars ar
Domhandu un viņu dzimtas vēsturi? Taču ilgi prātot viņai nenācās, jo jau pēc mirkļa komunikatora ekrānā parādījās arī Ingrīdas Vilhelmsones vēl aizvien pievilcīgā seja. Kārtējo reizi, nolūkojoties mātē, Suzanna secināja, ka laikazobs viņai, šķiet, neko nespēj padarīt. Par spīti piecdesmit piecu gadu vecumam, Ingrīdas tēraudpelēkajos matos vēl aizvien nebija spējis iezagties neviens sirms pavediens un viņas seja bija maiga un gluda kā pusaudzei.
Māte sirsnīgi uzsmaidīja Suzannai, un jaunās sievietes sirds priekā sāka pukstēt straujāk.
- Beidzot esi sākusi interesēties par mājām? Ingridas balss bija tikpat sprigana un skaista, cik viņas seja.
- Par mājām? Suzanna samulsa. Es tikai vēlējos šo to pajautāt par Domhandu un Akotalu.
- Laikam jau beidzot esi kļuvusi patiešām pieaugusi, māte jokoja. Agrāk tu to visu uztvēri kā pasakas. Kas ir mainījies?
Suzanna īsumā izstāstīja vecākiem iepriekšējās dienas notikumus, izvairoties pieminēt neparasto četrotni, kas šobrīd mitinājās viņas nometnē.
- Es tiešām priecājos, ka tu beidzot sāc apjēgt patiesību, Uve atviegloti nopūtās. Tas nozīmē, ka mums ir radusies cerība.
- Varbūt tu varētu paskaidrot tā, lai arī es saprastu, Suzanna uzmeta lūpu. Jūs par to runājat, it kā tas būtu kaut kas ikdienišķs un pašsaprotams.
- Tā tas arī ir, Ingrīda iesmējās. Tikai tu to līdz šim spītīgi noraidīji. Tā ir ari mūsu vaina.
- Redzi, meit, Uve centās atrast īstos vārdus, Jaunajā pasaulē netrūkst tādu kā mēs. Vieni te ieradušies, meklējot patvērumu. Citi šurp tika ataicināti pirms tūkstošiem gadu. Vēl kāds ir atklīdis nejauši vai piedzīvojumu kāres dzīts. Vieni ir atgriezušies, bet citi palikuši. Kā mēs. Tāliem atgriezties Domhandā līdz šim nebija droši. Un Bjorniem arī.
Tikai tagad Suzanna atcerējās, cik neparasts viņai allaž bija šķitis mātes dzimtas uzvārds Bjorni. Taču viņa līdz šim bija domājusi, ka tas ir kāds norvēģu joks.
- Nē, meit, Ingrīda smaidīja. Bjorni jeb Lāču klans ir seni Domhandas iemītnieki. Mūsu klans dzīvo kaimiņos orkiem, un mēs esam izcili cīņu mākslu meistari un berserku noslēpuma glabātāji. Tieši senie vikingi ataicināja uz Jauno pasauli Lāču klana ļaudis, lai tie apmācītu viņu karavīrus.
- Tātad tu arī esi domhandiete?! Suzannai izbrīnā iepletās acis.
- Nu, protams, mazulīt, māte mierīgi atbildēja. Esmu taču tev bērnībā stāstījusi par Lāču klanu, par Fanrohu kalniem, Orku jūru un Ledkalni, ar kuru lāču ļaudis tirgojās.
Klausoties mātē, Suzannai atmiņā atausa bērnībā dzirdētais. Jā, viņa atcerējās aizraujošos stāstus, bet kurš gan būtu iedomājies, ka tā ir īstenība?!
- Jūs gribat teikt, viņa klusi jautāja, ka tādu kā mēs Jaunajā pasaulē ir daudz?
- Mēs vienkārši to neuzsveram, tēvs paskaidroja. Dažiem savu piederību Domhandai atklāt ir bīstami. Notiek pat tā, ka cilvēki ir ilgus gadus pazīstami, draudzējas paaudžu paaudzēs, bet nezina, ka abu dzimtas ir cēlušās no domhandiešiem. Kā jau teicu, ierašanās iemesli ir bijuši dažādi. Tāliem arī nebūtu droši atklāt sevi. Tu jau zini, mēs esam īstenie Loredas troņa mantinieki. Bet Loreda jau sen ir naidīgu spēku varā. Ne velti ciltstēvs Sevritels bēga uz Jauno pasauli.
- Nu labi, Suzanna smagi nopūtās, pieņemsim, ka tagad, kad man ir pierādījumi par Domhandas pastāvēšanu, es pieņemtu to kā patiesību. Savu izcelsmi arī. Ko man iesākt ar visu šo bagātību, no kunas man jau tagad galva sāp?
- Pieņem patiesību par sevi un rīkojies! stingri noteica tēvs. Tomēr man vēl aizvien paliek noslēpums kā tu tiki pie Talu ciltskoka?
Uz mirkli Suzanna saminstinājās. Kā lai pastāsta vecākiem par Obzāna komandu? Labi, viņas pārmaiņas vecāki uztvēra normāli un nesāka apšaubīt Suzannas veselo saprātu. Bet vai tikpat veselīgi viņi uztvers ari Zefāra meklējumus? Ek, kas būs būs! Un Suzanna izstāstīja vecākiem par Zefāra savādo ierašanos nakts vidū. Neparastākais viņai šķita tas, ka viņas stāstījuma laikā vecāki neizdvesa ne skaņas un ieplestām mutēm kāri tvēra katru vārdu. Kad Suzanna ieminējās, ka savādajai četrotnei ir kaut kādi, viņasprāt, sektas piederības gredzeni, vecāki abi vienlaikus noelsās.
- Meit, noklausījies visu stāstu, ierunājās tēvs, un viņa balss skanēja svešādi, tu esi laimīgākā meitene abās pasaulēs! Tev palīdzību ir lūguši cirmenieši Domhandas pēdējā cerība. Rūpējies par viņiem, cik vien labi spēj!
- Cik man zināms, Suzanna nosprauslojās, ilgi man vairs par viņiem rūpēties nenāksies. Kā noprotu, viņi jau drīzumā gatavojas doties projām.
- Uz Domhandu? vecāki jautāja vienā balsī.
- īsti nezinu, Suzanna atbildēja, bet šķiet, ka jā.
- Kas gan to būtu domājis, Ingrīda domīgi pašūpoja galvu. Safrolo puišelis ir kļuvis par cirmenieti! Lai gan… Šādas tādas cirmenieša cienīgas īpašības viņam ir bijušas arī bērnībā.
Saruna draudēja ievirzīties Suzannai nevēlamā gultnē, tādēļ viņa steidza atvadīties.
- Pagaidi, meit, māte pēkšņi ierunājās stingrā, pavēlošā balsī, kāda viņai parasti nebija raksturīga. Ja spēsi pārliecināt cirmeniešus vēl vismaz vienu dienu uzkavēties nometnē, mēs ļoti labprāt aizlidotu pie tevis, lai paši satiktu viņus. Ceru, ka tev nebūs iebildumu. Ne jau kuram katram domhandietim mūsdienās ir lemts satikt Cirmeņa izredzētos.
Mirkli padomājusi, Suzanna piekrita. Viņa vienmēr priecājās satikt vecākus. Kādēļ neļaut viņiem sastapties ar Zefāru un viņa ceļabiedriem, ja jau viņiem tas bija tik svarigi? Viņa jau pastiepa roku, lai pārtrauktu savienojumu, kad pēkšņi viņai iešāvās prātā kāda neparasta doma.
- Mamm! Vai Safrolo ari ir domhandieši?
- Cik man zināms, Ingrīda domīgi palūkojās uz vīru, kas paraustīja plecus, Safrolo ir caur un cauri Jaunās pasaules cilvēki. Vismaz nekādu domhandiešu pazīmju viņiem nekad nav bijis. Bet, kā jau sacīju, bieži vien mēs to nekad neuzzinām.
Marseļa, tajā pašā laikā
Aplaidis skatienu kabinetam, Obzāns nosprieda, ka nu ir paņemts viss, kas vien bija ņemams. Bija laiks pazust, iekams viņi nav pamaniti.
"Kas, pie velna, notiek ar šo māju?" viņš domās lādējās. Vismaz viņam nebija zināmi tik stipri Vārdi, kas spētu bloķēt ari ilūzijas, taču šajā ēkā pat telepātiskā saziņa prasīja milzīgu piepūli. Laikam jau tas, ko viņi ar Zefāru šajā kabinetā atrada, bija tik nozīmīgs, ka pat savas prombūtnes laikā Smagārs gribēja būt drošs par šīs bagātības nesasniedzamību.
Ar milzīgām pūlēm, darbojoties tandēmā, viņiem izdevās izveidot ilūziju, lai izkļūtu no kabineta un apslēptu sevi. Vismaz viņiem šķita, ka neredzamības ilūzija ir izdevusies. Tādēļ abi biedri droši turpināja ceļu pa gaiteni, lai gan pretī nāca melnā tērpts kaujinieks.