- Kaptein, puisis izbrīnā iepleta acis.
"Velns!" Obzāns nolamājās. "Kur palika ilūzija?"
"Nezinu," Zefāra domās bija jūtamas izbailes.
"Labi," Obzāns centās saglabāt mieru, lai gan viņa domas drudžaini darbojās. "Mēģināsim tikt cauri sveikā. Galvenais ir izkļūt pagalmā. Tagad tikai klusē un nenostrādā kādu aplamību."
- Ko tad tādu esi noziedzies, ka tevi nepaņēma līdzi? Obzāns jautāja jauneklim.
"Kāds, pie joda, bija šā puiša vārds?" viņš saspringti centās atcerēties. "Bija kaut kas ģermānisks. Bet kas?"
- Esmu norīkots par skolotāja īpašumu apsardzes priekšnieku, kaptein, puisis lepni izslējās.
- Tad nu gan esi labais sargātājs, Kļaus, Obzānam beidzot izdevās atcerēties jaunekļa vārdu. Savulaik Obzāns pats bija šo puisi apmācījis, taču jaunā vācieša pārliekā lojalitāte Smagāram neļāva savervēt viņu Pretošanās kustībai. Ne velti skolotājam radās aizdomas, ka viņa īpašumi nav droši.
- Es nesaprotu ko tu ar to gribi teikt, kaptein? zēns piesarka.
- Tikai to, ka skolotājs mūs nosūtīja pārbaudīt, vai viņa prombūtnes laikā šeit nevar iekļūt ziņkārīgi svešinieki, Obzāns meloja. Un ko es redzu?! Mēs mierīgi iekļuvām ēkā, izstaigājām visu šo spārnu un tikai tagad sastopam tevi. KĀ TU TO IZSKAIDROSI?
Obzāns platiem, nikniem soļiem gāja puisim virsū, ar pirkstu bakstīdams viņa krūtis, lai uzsvērtu savu vārdu nozīmīgumu. Atlika cerēt, ka Smagārs nav visiem izziņojis, ka Obzāns ir nodevējs. Ja šis zaļknābis to nezina, tad viņi bez grūtībām izkļūs no ēkas.
Taču Obzāna cerības nepiepildījās. Sākumā jauneklis samulsa un jau gandrīz noticēja sava kādreizējā kapteiņa sarīkotajai izrādei. Instinkti lika viņam sākt taisnoties un lūgt žēlastību, tomēr prāts palika pietiekami skaidrs. Viņa piesarkusi seja pēkšņi kļuva mironlgi bāla. Klauss izslējās visā sava niecīgā auguma garumā un, saņēmis drosmi, tvēra pēc zobena, kas bija nostiprināts viņam uz muguras.
- Kaptein, viņš noteica, cik bargi vien spēja, tavi apgalvojumi ir salti meli! Skolotājs nevarēja sūtīt tevi nekādā pārbaudē, jo visiem ir zināms, ka tu esi izraidīts no Ordeņa. Tādēļ esi saprātīgs, neradi problēmas un seko man! Tu esi apcietināts par skolotāja īpašuma apgānīšanu.
- Rāmāk pār tiltu, puika, savā lomā beidzot bija iejuties ari Zefārs.
- Kā tu atļaujies runāt ar savu komandieri?! Man šķiet, ka šie kareivji skolotāja prombūtnē ir galīgi izlaidušies, kaptein.
- Piekritu, leitnant Emerson, Obzāns paķēra pirmo uzvārdu, kas ienāca prātā. Ja jau šim zēniņam bija tik laba atmiņa, nebūtu labi izmantot Zefāra vārdu. Kareivi, tavs pienākums ir atskaitīties par savām kļūdām! Kādēļ apsardze nav nodrošināta pietiekamā līmenī?
- Man jāatskaitās tikai skolotājam, vācietis palika nelokāms.
- Sekojiet man, abi!
- Paklau, mazais, Zefāra balss kļuva pielaidīgāka. Neradi problēmas pats sev un tev padotajiem sargiem.
- Problēmas, mani kungi, ir jums! puisis salti noskaldīja, un viņa rokā iemirdzējās zobena metāls.
Amazoņu nometne, pēc dažām stundām
Kur ūdeņi caur laikiem plūst, Kur koku lapās vēji lūst, Lai uguns spēkā zeme kūst, No zibens varas Vārti grūst.
"Kas tas, pie visiem nešķīstajiem?" Igra prātoja, jau trešo reizi pārlasot savādo četrrindi. "Vai tiešām Smagārs varētu būt iemēģinājis roku dzejošanā? Ja tā, tad jāatzīst, ka šajā jomā viņa dotības pārspētu pat viduvējs skolnieks. Laikam jau viņš pats to apzinājās, ja jau šo gara darbu slēpa savā mājoklī kā slepenu dokumentu. Bet tādā gadījumā risinājums būtu daudz vienkāršāks: ja šīs rindas nebija domātas svešām acīm, tās itin viegli varētu iemest ugunī. Nē, te noteikti kaut kas nav kārtībā!"
- Vai esi uzrakuši kaut ko interesantu? Sedra balss iztrūcināja Igru.
- īsti nezinu, meitene domīgi pastiepa draugam noskrandušo pergamenta gabalu. Paskaties, varbūt tu sapratīsi, kas šajā lapalē ir tik svarīgs, lai to slēptu kā milzīgu dārgumu!
Sedrs rūpīgi izlasīja četrrindi. Pārlasīja to vēl un vēlreiz, tomēr nekas neliecināja, ka šis dzejolis būtu nozīmīgs. Tas gan atmodināja kaut kādas sajūtas, šķita pazīstams, bet ne vairāk.
Marseļa, dienas vidus
Kauja bija īsa. Lai cik labi apmācīti bija Smagāra kaujinieki, turēties preti Obzānam spēja tikai Smagārs pats. Ari Zefārs nebija peļams. Viņa cīņas prasmes šķita uzlabojamies ar katru stundu, nevis dienu. Turklāt viņu mērķis nebija nokaušana. Atlika jauno cīnītāju kārtīgi samulsināt ar ašām māņkustībām, lai drīz vien viņš jau būtu piespiests pie sienas, atbruņots un viņa kaklu "šķērītē" satvertu divi asmeņi.
Izvilcis no zābaka auklu, Obzāns cieši sasēja jaunieša rokas un ar Zefāra kabatlakatiņu aizbāza viņam muti. Labi, ka viņu cīniņa troksnis nebija piesaistījis citu sargu uzmanību.
Aizvilkuši Klausu tālāk no galvenās ejas, lai kāds nejauši apgaitā doties izdomājis sargs viņu tik drīz neatrastu, abi biedri steidzās ātrāk
izkļūt pils dārzā, no kura beidzot varēja teleportēties.
* * *
- Zini, Zefārs smagi atslīga mašīnas sēdeklī, kad viņi beidzot bija drošībā, es tomēr jūtos nelāgi. Protams, Smagārs ir caur un cauri nelietis, taču ielauzties viņa īpašumā bez kratīšanas ordera… Vēl tas uzbrukums sargam…
- Ak vai, Obzāns nopūtās. Kad tu vienreiz sapratīsi, ka savas zināšanas likumos vari nolikt pēc iespējas tālākā plauktā! Kratīšanas orderis! Ha! Kurš tiesnesis tev tādu izsniegtu?
- Ar ko tad mēs atšķiramies no Smagāra, no noziedzniekiem, no zagļiem un citām sabiedrības pabirām, ja paši rīkojamies tāpat kā viņi? Zefārs neatlaidās.
- Ar to, Obzāns jutās pārguris, un šī neauglīgā diskusija draudēja izsmelt pēdējos spēkus, ka mēs gatavojamies cīņai par taisnīgumu. Ar to, ka mums ir jāatbrīvo vairākas tautas no verdzības, kurā tās smok jau gadsimtiem ilgi. Ja tev nav iebildumu, dosimies pie pārējiem. Mums vēl ir ļoti daudz darāmā.
- Lai vai kā, Zefārs nerimās, es nepiekritu principam: mērķis attaisno līdzekļus.
- To man saka cilvēks, kura acis mirdzēja azartā, kad viņš izlaupīja Smagāra seifu, Obzāns iesmējās. Vai tev nekad nav gribējies nospiest gaili un atbrīvot pasauli no kāda mērgļa?
- Neslēpšu, Zefārs drūmi atzina, tādi brīži ir bijuši. Taču linča tiesa nav risinājums. Jebkurš likumpārkāpējs ir jānotiesā.
- Man šobrīd nav noskaņojuma diskutēt par šo jautājumu, Obzāns smagi nopūtās. Taču domāju, ka Smagāram šāda diskusija varētu šķist visai interesanta. Nez, kurš kuru pārliecinātu?!
Amazoņu nometne, pēcpusdiena
Beidzot pie debesīm parādījās pazīstamās Oldsmobile aprises. Igra steidzās pretī atbraucējiem, jo pēdējo stundu viņu bija pārņēmis savāds nemiers. Redzot abus viriešus dzīvus un veselus izkāpjam no automašīnas, meitene jutās atvieglota. Acīmredzot tikai muļķīgas iedomas.
Steidzīgiem soļiem Zefars devās uz kotedžu. Viņš nevēlējās kavēties ne mirkli un gribēja pēc iespējas agrāk ielūkoties Smagāra atmiņas kristālā. Jā, viņš jutās kā zaglis un zināja, ka spiegojot jutisies vēl sliktāk. Taču Obzānam bija taisnība: viņiem bija jāglābj tūkstoši vai pat miljoni cilvēku abās pasaulēs. Viņiem bija jāizpilda dēmonu misija, un tas, kā šķiet, nozīmēja, ka viņam ir jāpārvērtē savi līdzšinējie principi.