"Stingri ņemot," viņš prātoja, "likums ir visai relatīvs jēdziens. Tas ir ļoti atkarīgs no kultūras un pastāvošās politiskās iekārtas. Vienīgie nemainīgie ir sirdsapziņas likumi. Pie tiem tad arī turēšos. Lai gan zagšana ir pretrunā ar sirdsapziņas likumiem, mēdz teikt, ka zaglim nozagtais neesot zagts."
* # *
īsi apsveicinājušies, biedri ķērās pie darba. Obzāns vispirms vēlējās uzzināt, ko Igrai un Sedram izdevies izlobīt no iepriekšējā dienā iegūtajiem dokumentiem.
Tiklīdz viņi bija sapulcējušies ap galdu, pie durvīm kāds klusi nokremšļojās.
- Vai drīkstu piebiedroties? Suzanna mulsi jautāja. Viņa bija nomainījusi amazones tuniku pret vienkāršām biksēm un adītu džemperi, bet sudrabaini mirdzošos matus ar lenti pakausī sasējusi ciešā mezglā.
- Esi sveicināta, valdniec, Obzāns godbijīgi pielieca galvu. Laipni lūdzam mūsu pulkā!
Suzanna pētoši ieskatījās vīrieša sejā: nebija skaidrs, vai viņš patiešām atzīst viņas stāvokli vai vienkārši ņirgājas. Valdniece! Kādēļ tas tik ļoti jāuzsver?
- Elfu asinis! pēkšņi iesaucās Sedrs, un visi, izņemot Obzānu, neizpratnē palūkojās uz jaunekli, kas plaši ieplestām acīm skatījās uz Suzannu.
- Kas?! vienlaikus jautāja gan Suzanna, gan Zefārs.
- Elfu asinis, Sedrs atkārtoja, pats būdams pārsteigts par savu rīcību.
- Kas jūs visus tik ļoti pārsteidz? mierīgi, it kā runa būtu par laikapstākļiem, jautāja Obzāns. Jā, Talu dzimta ir elfu asiņu mantiniece.
- Kas vēl man par sevi būtu jāzina? Suzanna īgni jautāja.
Mirkli parakņājies uz galda izmētātajos dokumentos, Obzāns izvilka
Akotala ciltskoku un, nolicis to Suzannai priekšā, ar pirkstu iebakstīja pašā lapas apakšā.
- Valdnieks Akotais apņēma par sievu zemienes elfu valdnieka Aefaela meitu Norefriru, viņš skaidroja. Tātad Nalatals un Meotals bija pa pusei elfi, pa pusei cilvēki. Elfu asinis dzimtā saglabājas līdz pat tūkstošajam augumam, proti mūžīgi. Vai tad tu pati nekad neesi ievērojusi, ka esi atšķirīga?
- Atšķirīga? Suzanna bija neizpratnē. Kā? Ar ko tad es atšķiros?
- Piemēram, tavas ausis, Obzāns bija pats miera iemiesojums. Cilvēka auss gliemežnīca ir apaļa, bet elfiem sešnieka formā ar smaili, kas vērsta pret deniņiem. Jādomā, ka Sedrs atpazina tevī elfu asiņu mantinieci tieši ausu dēļ, jo līdz šim tās nosedza mati.
- Lai nu tā būtu, Suzanna nolēma neizvērst šo sarunu. Mani vecāki lūdza jūs uzkavēties šeit vēl dažas dienas, jo viņi ļoti vēlas satikt cirmeniešus.
Nu bija Obzāna kārta brīnīties. Tas, ka Talu dzimtas mantinieks varētu kaut ko zināt par cirmeniešiem, nebija nekas neparasts. Taču tas, ka Suzanna zināja šo vārdu, viņu pārsteidza. Tomēr ilgi viņam brīnīties nenācās, jo Suzanna izstāstīja par savu sarunu ar vecākiem.
- Tātad tu esi domhandiete dubultā? Igra brīnījās.
Attinis domhandiešu reģistru, Obzāns to ātri pārskatīja un atrada Bjornu dzimtu. Jā, Suzannas vārds atradās gan pie Tāliem, gan pie Bjorniem. Viņas vecāki bija runājuši visskaidrāko patiesību. Iespēja satikt Loredai lojālus domhandiešus nebija peļama. Ja nu viņiem neizdosies iegūt ziņas par Vārtu atrašanās vietu, iespējams, ka Suzannas vecāki varētu pateikt, kur tie meklējami. Turklāt Vārtu atrašana bija tikai puse no problēmas. Vēl bija jānoskaidro, kā tos atvērt.
Tostarp Zefārs un Sedrs kā divi azartiski pusaudži jau bija ķērušies pie Smagāra atmiņas kristāla pētīšanas. Sedra rokas dators šo datu nesēju atpazina bez grūtībām, taču abu gaviles neturpinājās ilgi. Hologrāfiskajā ekrānā bija redzami tikai nesaprotami simboli un ķeburainas zīmes, kuras neviens no cirmeniešiem neatpazina. Šādas zīmes viņi nebija redzējuši nevienā dokumentā.
- Mums derētu kāds zinošs datorlauzis, Zefārs nopūtās. Man šķiet, ka informācija ir kodēta. Ja tā nav, tad mēs esam sprukās, jo diez vai ar šo tiks galā pat labākie kriptogrāfi.
- Mieru, tikai mieru, Sedrs pašapmierināti smaidīja. Ekrāna vienā malā parādījās vispasaules tikla lodziņš. Dažas veiklas pirkstu kustības, un ekrāna augšpusē jau mirguļoja lejupielādes josla.
- Kas tad tas? Zefārs pārsteigts jautāja.
- Datorlaužu paradīze, iesmējās Sedrs. Vēl skolas laikā Sedra labākais draugs Jaromirs Kozlovs bija parādijis viņam šo vietni. Tajā bija iespējams atrast dekodēšanas programmas teju vai visiem neuzlaužamākajiem kodiem. Puikas būdami, viņi šad un tad bija izklaidējušies, uzlaužot dažādu iestāžu un uzņēmumu serverus. Neko sliktu jau viņi negribēja. Tikai pārliecināties, ka viņiem tas ir pa spēkam. Tā sakot sportiskai intereses apmierināšanai. Jau pēc mirkļa ekrānu pārklāja visiem saprotamas rakstu zīmes. Kods bija uzlauzts.
- Svētā Temīda! klusumu, kas bija valdījis, kamēr Sedrs krāmējās ap kodu, pēkšņi pārtrauca Zefārs. Te taču ir gandrīz visa Unipola un visu tā reģionālo vienību datubāzes! Šo lietu es zinu. Un šo arī. Bet šo es pats vadīju. Nez, ko varētu nozīmēt atzīme "D"?
- Domāju, ka tas varētu nozīmēt "darīts", ielūkojies ekrānā, noteica Obzāns, kas šajos sarakstos atpazina dažu labu lietu, kurā Smagārs bija spriedis tiesu, kad likumīgā tiesa bija izrādījusies pārāk bezzobaina.
- Iespējams, Zefārs domīgi noteica, lai gan viņa domas jau bija pievērstas citai informācijai, kura tagad slīdēja pār ekrānu. Ar šo man pietiktu, lai Smagāram piespriestu vismaz piecus mūža ieslodzījumus.
- Ņemot vērā, ka viņš ir nemirstīgs, Igra iesmējās, cik ilgi tas būtu?
- Cik ilga varētu būt mūžība? Zefāra acīs iegailējās nebēdnīga uguntiņa. Paskat! Pieci narkotiku karteļi! Visi viņu aktīvi pēkšņi ir pārgājuši pie Smagāra. Jā! Viņš ir paveicis svētīgu darbu. Mēs tiem maitasgabaliem nespējām tikt klāt vairākus gadus, bet viņš tos ir vienkārši iznīcinājis. Un tomēr… Kādēļ cilvēks ar tādām spējām nedarbojas likuma pusē?
- Likums gluži visu atrisināt nespēj, Obzāns domīgi braucīja zodu. Tu to labi zini.
Lai gan Zefāram šī piezīme nepatika, viņam nācās atzīt, ka Obzānam taisnība. Viņš atcerējās kādu lietu, pie kuras bija strādājis. Toreiz mīklainos apstākļos tika atrasts elektronisko narkotiku tirgotāja līķis. Tikko Zefāra grupa bija savākusi pierādījumus, ieradās Organizētās noziedzības apkarošanas biroja ierēdņi un lieta viņa nodaļai tika atņemta. Pēc vairākiem gadiem saistībā ar gluži citu lietu Zefārs uzzināja, ka viens no onapiešiem bija nogalinājis tirgoni, bet viņa dienesta stāvoklis ļāva bez grūtībām noslēpt gan pašu nodarījumu, gan tā pēdas. Pēc dažiem gadiem tas pats ierēdnis aukstasinīgi nogalināja cilvēku, bet viņu attaisnoja, jo tas esot bijis negadījums. Izrādījās, ka Smagārs šo lietu bija atrisinājis savā stilā: onapietis tika tiesāts Smaragda ordeņa tiesā, un viņam piesprieda sodu, pakarot Moku tornī, jo ierēdnis ar sirdi un miesu kalpoja kartelim, nododot savus biedrus.
Lai gan sirds dziļumos Zefārs jutās pateicīgs Smagāram par pasaules atbrīvošanu no visiem šiem mošķiem, linča tiesu atbalstīt viņš tomēr nespēja.
Kamēr Sedrs un Zefārs pētīja iegūto informāciju, Igra uzmanīgi paraustīja Obzānu aiz piedurknes.
- Man ar tevi jārunā, viņa čukstēja.
Viņi pagāja tālāk no pārējiem, un Igra, rādot Obzānam savādo pergamentu, samulsināja viņu ar negaidītu jautājumu: Kur tu atradi šo?