Jau kopš bērnības Obzānam piemita lieliska redzes atmiņa. Tikai pavirši palūkojies uz pergamenta gabalu, viņš līdz sīkumiem precīzi atcerējās, kur tieši viņš bija to ņēmis.
- Smagāra rakstāmgalda kreisās puses trešajā atvilktnē, slēptuvē, zem pamatnes, viņš noskaldīja. Kādēļ jautā?
- Vai nu tavs skolotājs rakstījis dzeju, turklāt sliktu, Igra viltīgi smaidīja, vai ari tie ir kaut kādi Vārdi.
Atlocījis pergamenta gabalu, Obzāns rūpigi izlasīja četrrindi. Viņa uzacis saraucās, tad pacēlās teju vai līdz matu līnijai, un visbeidzot vīrieša sejā atplauka uzvaras smaids. Vienmēr tik nosvērtais Obzāns pēkšņi saķēra Igru aiz vidukļa, pacēla viņu gaisā un, meitenei skaļi spiedzot, sāka griezt viņu savādā dejā.
Tikai pamanījis, ka istabā pēkšņi iestājies neparasts klusums, Obzāns beidzot atļāva Igras kājām atkal pieskarties grīdai. Izlasījis pārējo skatienos šaubas par savu garīgo veselību, karavīrs nedaudz samulsa.
- Igra ir atradusi Vārdus Vārtu atvēršanai, viņš paskaidroja. Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad Vārdi ir gēlu valodā. Tagad mums tikai jāatrod paši Vārti.
- Es tos atradu, vienā balsī iesaucās Sedrs un Zefars. Saskatījušies abi puiši iesmējās, un nu tikpat mulsi skatieni, kādi pirms mirkļa tika veltīti Obzānam, tika pievērsti viņiem.
Izskatījis atmiņas kristālu, Zefārs bija pievērsies atmiņas plākšņu pētīšanai. Lielākoties tajās bija Smagāra grāmatvedība. Šīs ziņas modināja Zefārā neviltotu cieņu pret šo cilvēku. Izrādījās, ka lielu daļu savu līdzekļu viņš bija iztērējis labdarībai dažādu atbalsta grupu finansēšanai, rehabilitācijas nometnēm no vardarbības cietušajiem un līdzīgiem projektiem. Te bija arī stipendiju programmas zinātniskiem pētījumiem, atbalsts studējošiem jauniešiem un pat mākslas vērtību atjaunošana. Taču pēdējā plāksnē bija saglabāta Ordeņa iekšējā informācija dažādi rīkojumi, uzdevumi kaujiniekiem un visbeidzot arī mobilizācijas paziņojums "Visiem pulcēties Viltšlrā!".
Tas bija pēdējais ziņojums, un nebija pat jāsalīdzina datumi, lai būtu skaidrs, ka šis ziņojums sakrīt ar laiku, kad viņi ieradās Suzannas nometnē.
- Tātad Vārti atrodas Viltšīrā, Obzāns domīgi novilka.
- Stounhendža! negaidot izsaucās Suzanna. Viņa atcerējās, ka tēvs kādreiz bija pieminējis šo seno templi, kurš tika restaurēts saskaņā ar seniem rakstiem, jo natūriķu delegācija ar šādu lūgumu bija vērsusies Vispasaules koncilā. Tagad tā bija visu natūriķu Meka. Ik gadu ekvinokciju laikā tur pulcējās tūkstošiem natūriķu no visas pasaules, lai svinētu ražas gada sākumu un beigas.
-Ja vien tu nebūtu Loredas valdniece, Obzāns plati smaidīja, es tevi nobučotu!
Nu viņiem bija viss, kas nepieciešams: gan Vārti, gan atslēga. Tagad nekas viņus vairs nekavēja doties projām.
Pēkšņi pagalmā atskanēja pakavu dipoņa, un jau pēc mirkļa četrotnei labi pazīstama balss dzīvespriecīgi uzsauca:
- Hei! Vai kāds ir mājās?
Plati smaidīdams kā vēl pirms mātes nāves, durvīs stāvēja Heinrihs. Viņš bija neticami pārvērties. Kādreizējais jauneklis bija pārtapis nobriedušā vīrā. Bija nepieciešamas tikai divas dienas vikingu ciematā, lai tiktu dziedētas viņa dvēseles brūces un viņš no nebēdnīga puikas būtu kļuvis ja ne gluži par vīru, tad par jaunekli noteikti. Turklāt Heinrihs bija apguvis daudz jauna.
Pēc vētrainas un sirsnīgas apsveicināšanās Heinrihs aicināja visus iepazīties ar viņa jauno draugu. Izgājuši no kotedžas, viņi ieraudzīja pie tās terases malas piesietu dābolainu kumeļu.
- Tas ir Tveiks, Heinrihs plati smaidīja. Viņš ir bārenis, tāpat kā es. Mēs lieliski saderam.
Vikingi bija jau domājuši, ka divus gadus veco ērzeli nāksies iemidzināt, jo neviens nevarēja tam tuvoties pat tik daudz, lai to apkaltu. Par iejādīšanu vispār nebija ne runas. Kumeļš bija pilnīgi mežonīgs. Taču, kad ciematā ieradās Heinrihs, zirģelis bija mainījis savu attieksmi pret cilvēkiem. Abi sērdieņi ātri atraduši kopīgu valodu, un jau pēc divām dienām Tveiks atļāva Heinriham sevi apkalt un apseglot. Tad nu abi bija devušies apciemot nometnē palikušos draugus.
- Lielisks zirgs, Suzanna sapņaini nomurmināja, saudzīgi tuvojoties Tveikam. Ērzelis neuzticīgi pašķielēja uz viņas pusi, nosprauslājās un sāka nervozi kārpīt zemi.
Igra ar neslēptu interesi vēroja Suzannas darbības. Kā viņa pastiepa roku, kā saudzīgi pieskārās zirga pierei, kā pabužināja dzīvniekam starp ausīm. Visu šo laiku viņa kaut ko murmināja nesaprotamā valodā. Zinātkāre drīz vien ņēma virsroku, un Igra koncentrējās, lai nolasītu Suzannas domas. Tas nebija labi. Igra jutās neveikli, ielaužoties cita cilvēka privātajā teritorijā domās. Taču tirdīt Suzannu ar jautājumiem meitenei šķita vēl nepieņemamāk. Obzāna izturēšanās pret šo sievieti bija arī pārējos radījusi tādu pašu bijību pret viņu kā valdnieci.
Lai gan Igrai bez pūlēm izdevās nolasīt Suzannas domas, arī tajās viņa nesaprata ne vārda. Tie bija kaut kādā svešādā valodā, kas nelīdzinājās nevienai, ko Igra būtu redzējusi vai dzirdējusi. Meitene uztvēra tikai zirga sajūtas un savādu enerģiju, kuru izstaroja Suzanna. Tā bija nomierinoša, modināja paļāvību un iedrošināja.
- Viņš būs tev ļoti labs biedrs, Suzanna beidzot novērsās no zirga un uzmundrinoši uzsmaidīja Heinriham.
Pusdienas gājumā no Elkardonas, tajā pašā laikā
Metāls salti piekļāvās plaukstai. Šīs sajūtas bija vienlaikus svešādas un ļoti pazīstamas. Prāts nepazina tās, bet ķermenis, šķiet, zināja gan zobena smagumu, gan metāla saltumu. Liza ciešāk satvēra rokturi un savēzēja zobenu. Viņa ieklausījās, kā asmens šķeļ gaisu, un ari šī skaņa šķita pazīstama. Ķermenis dzīvoja savu dzīvi. Tas kustējās it kā pats no sevis.
Cirtiens, vēl viens, bloķējums, atkal cirtiens, solis pa labi… Metāls viņas rokās pat nešķita pārāk smags. Vīrietis, kas stāvēja viņai pretī, šķita pazīstams, tomēr Liza nespēja atcerēties viņu. Lai gan skolotājs bija licis viņam mācit Lizu, mācību cīņa drīz vien izvērtās par īstu divkauju. Neizprotams, it kā nepamatots naids uzbangoja meitenes
sirdī, un viņa kā ievainota vilcene metās virsū savam treniņu partnerim.
* * *
"Māci vēl tādu," Džons sodījās, kad Lizas izveicīgais cirtiens kārtējo reizi sāpīgi ķēra viņa sānu. Nebijis Vārdu aizsardzības, Džons jau sen būtu sakapāts gabalos. "Vai tiešām varētu būt, ka viņa mani atceras un tādēļ uzbrūk tik nikni?! Nē, tas pilnīgi noteikti nav iespējams. Manu seju slēpa maska. Ja tas skuķis pats savu vārdu lāgā neatceras, kā lai viņa atcerētos mani? Viņai, visticamāk, vienkārši aizgājis ciet!"
Pieredzējušajam karavīram, kurš noteikti nebija sliktākais zobenu cīņu meistars, nācās pamatīgi nopūlēties, lai noturētu meiteni drošā attālumā. Viņš jau bija caur un cauri noplūdis sviedriem, bet Liza nebija pat aizelsusies.
"Jāatzīst, ka nolādētais krupis Obzāns ir tiešām labs skolotājs," Džons domās nosodījās.
* * *
- Lieliski! Smagārs aplaudēja. Tiešām lieliski!
Skolotāja ierašanās nāca kā svētība. Vēl nedaudz, un Džons vairs nespētu turēties pretī šai fūrijai. Izdzirdējusi Smagāra balsi, Liza nekavējoties pārtrauca uzbrukumu un, pazemīgi iedūrusi zemē zobena smaili, sakļāva plaukstas ap roktura pogu.
Godbijīgi paklanījies, Džons ieslidināja zobenu makstī un atvieglots uztvēra Smagāra žestu, kas liecināja, ka viņš tagad var doties savās gaitās.