- Mans bērns, Smagārs tēvišķi noglauda meitenes matus, tu esi tiešām laba cīnītāja. Taču zobens nav vienīgais, ar kuru var nodarīt postu. Tava māte pieprata ilūziju mākslu, un esmu pārliecināts, ka arī tu to proti.
- Es nezinu, skolotāj, meitene ielūkojās Smagāra acīs. Es neatceros neko no savas agrākās dzīves. Es pat nezināju, ka protu cīnīties ar zobenu.
- Neuztraucies, mīļā, gan atmiņas atgriezīsies, Smagārs apskāva meitenes plecus. Tagad tev nepieciešams miers. Tavs ķermenis atcerēsies ari to, ko prāts atcerēties nevēlas. Tāpat kā tagad. Satverot zobenu, tavs ķermenis atcerējās agrākās iemaņas. Ej, atpūties! Mēs jau drīz dosimies ceļā.
Liza godbijīgi paklanījās, ielika zobenu makstī un atsperīgiem soļiem devās uz Smagāra telti.
"Labi, labi, labi," Smagārs nopriecājās. "Gan jau tu atgūsi savas iemaņas. Tad tu stāsies pretī savam pašas brālim. Tā beigsies Gjaraha un Atraktu dzimta!"
Karavīriem un zirgiem vēl bija jāatpūšas. Līdz Elkardonai atlika vairs tikai nepilnas dienas gājiens. Ja paveiksies, jau šovakar viņi būs Mataau pilī drošībā.
Smagārs tīksmi pārlaida skatienu meža norai, kurā viņi bija izveidojuši nometni. Ja nu viņam Domhandā kaut kas tiešām patika, tad tas bija šeit valdošais rimtums. Jaunajā pasaulē visi kaut kur steidzās, traucās pa kaklu pa galvu un nevienam nebija laika. Domhandā attālumi palielinājās un laika plūdums norima. Te neviens nekur nesteidzās, jo lielākais sasniedzamais ātrums bija zirga auļojums. Kilometri, kas Jaunajā pasaulē bija nieks, Domhandā pārvērtās dienām ilgos pārgājienos. Protams, ikvienu pārgājienu varēja saīsināt, atverot pagaidu portālu vai teleportējoties. Bet Smagāram patika mērot šo ceļu kājām, kā viņš to bija darījis jau daudz reižu.
Zirgi rāmi ganījās pavasara zālē. Karavīri nesteidzīgi cepa uz uguns nesen nomedītos zaķus un briežus. Vieni asināja zobenus, citi ieeļļoja ratu riteņus. Smagārs pavērās debesīs, kurās nemanīja nevienu putnu, un no bezgalīgās zilgmes viņā noraudzījās siltas, tumši brūnas acis, ko ieskāva kuplas, garas skropstas. Viņš šīs acis pazina ļoti labi. Gadiem ilgi tās bija vienīgās, kas noturēja viņu pie dzīvības un neļāva zaudēt prātu, kad visa viņa pasaule bija sagruvusi.
Kad tēvs no kauna cietumā mira un viņi ar māti pārcēlās uz Oahaku, viņam izdevās nesajukt prātā tikai tādēļ, ka viņa sirdī dzīvoja naids. Bezpalīdzīgs, akls kroplis, viņš dienām ilgi prātoja par to, kā atriebties saviem pāridarītājiem. Kad vien viņš nedomāja par atriebību, Smagārs no visas sirds lūdzās, piesaucot Odinu. Bērnībā, dzīvojot Norvēģijas piekrastē, viņš bija iepazinies ar seno dievību un tās vēl tagad dzīvo kultu. Pašā dabas varenībā viņš bija atradis apliecinājumu, ka šajā pragmatiskajā pasaulē pastāv ari augstāki spēki, un pieņēma tos par saviem pavadoņiem un skolotājiem. Ik mīļu bridi viņš lūgšus lūdzās, lai Odins palīdz viņam atriebt tēvu un nomazgāt ģimenes kaunu. Viņš solīja varenajam spēkam jebkādu upuri, kādu vien tas prasītu.
Turpretī māte aizvien dziļāk un dziļāk slīga sēru tumsā. Augām dienām viņa kā ēna klida pa māju, neko neredzošām acīm lūkojoties tukšumā. Viņai vairs nebija asaru. Tās visas viņa bija izraudājusi jau sen. Tagad māte ar katru mirkli aizvien vairāk atsvešinājās no fiziskās pasaules, slēpjoties atmiņās par tiem laikiem, kad viņa vēl bija laimīga.
Kādu rītu Smagāru pamodināja trauku šķindoņa un mātes melodiskā balss, kas pieskandināja māju ar tēva mīļāko dziesmu Bamboleo. Iztrausies no gultas, Smagārs aiztaustījās līdz mazajai virtuvītei. Redzēt viņš neko neredzēja, bet pēc gaisa kustibas un apkārt valdošajām skaņām un smaržām nosprieda, ka māte gatavo brokastis. Tas viņam atgādināja kaut ko gandrīz aizmirstu.
"Vai tiešām māte ir izsāpējusi zaudējumu un atgriezusies?" Smagārs prātoja. Ja tā, viņi tagad varēs apvienot spēkus, lai divatā cīnītos pret saviem ienaidniekiem.
Kas tad te tik agri pamodies? māte vīteroja. Teci nu, nomazgājies un nāc pie galda. Papus drīz pārnāks.
"Papus pārnāks" šie vārdi dauzīja Smagāra smadzenes kā ar smagu veseri. Viņš atbalstījās pret durvju stenderi, lai nezaudētu līdzsvaru. "Papus pārnāks." Vai tas bija kāds nežēlīgs joks? Vai tiešām viņš vēl nebija pamodies? Varbūt nevis māte, bet gan viņš ir zaudējis prātu.
- Nu, ko tu tur stāvi, puika? māte papliķēja viņa vaigu un noskūpstīja uz pieres. Papus gribēja pamodināt tevi, lai jūs abi ietu pēc nakts reģistriem, bet nolēma, ka iztiks viens. Skrej nu, mazais, saposies! Saule jau augstu.
Sāpes bija likušas mātes dvēselei izsvītrot no atmiņas visu Meksikā nodzīvoto laiku. Viņa bija radusi patvērumu senajās dienās, kad viņi vēl dzīvoja pie skarbās Norvēģu jūras. Vietējais šamanis izmēģinājās gan šā, gan tā, taču nekas nespēja bēdu salauzto sievieti atsaukt īstenībā. Smagārs nosprieda, ka tā, iespējams, būs labāk. Vismaz viņa vairs necieta.
Taču šis bija īss atelpas bridis Smagāra ciešanu pilnajā dzīvē. Kādā negaisa naktī māte pēkšņi izbrāzās no mājas un kā neprātīga skrēja pāri laukam, saukdama: "Ērik! Ērik! Es nāku!"
Zibens reti mēdz iespert cilvēkiem. Biežāk par izlādes objektu kļūst koki. Taču šoreiz Odins bija lēmis citādi: Tora mestais veseris trāpīja tieši Smagāra mātei. Tā bija pēkšņa un nenovēršama bojāeja. Viņas sāpju pilnā dzīve bija beigusies.
Smagāram bija visi iemesli, lai sāktu ienīst ari Dabas varenos spēkus, taču sāpes par mātes zaudējumu lika viņam saprast, ka varenajam Valhallas valdniekam ir savi nodomi.
Amazoņu nometne, pievakare
Heinrihs sajūsmināti stāstīja divās dienās pie vikingiem piedzīvoto. Viņš pat pajokoja, ka acīmredzot viņam bijis jāpiedzimst pie jūras. Tik spēcīgas emocijas viņā bija raisījusi airēšana gar piekrasti un došanās rīta agrumā izcelt tīklus. Heinrihs bija pat mācījies tiklu lāpīšanu, taču atzina, ka šajā mākslā viņš esot gauži tūļīgs un neveikls.
Kamēr pārējie sajūsmā klausījās Heinriha stāstījumā, Igra piesardzīgi paveda malā Suzannu. Viņa gan lāgā nezināja, kā jāizturas pret karaliskām personām, tomēr cerēja, ka amazone viņai piedos kļūdas.
- Vai drīkstu tev ko jautāt? meitene pavērsa pret Suzannu savas lielās, mirdzošās acis.
- Droši, Suzanna draudzīgi atsaucās.
- Es nezinu, vai drīkstu iejaukties, Igra samulsa, bet mani ļoti ieinteresēja tas, kas notika starp tevi un Tveiku. Ko tu viņam pateici?
- Atzīšos, ka es pati šos vārdus īsti neizprotu, Suzanna iesmējās. Līdz šim man tie šķita kā nejaušs vārdu sakopojums, kas veido atskaņas. Tos man iemācīja vectēvs. Tāpat kā visi Akotala pēcteči, ari viņš bija zirgu vārdotājs. Bet neseno notikumu gaismā es sāku prātot, vai šie vārdi tiešām ir tikai savārstījums. Līdz šim man bija svarīgi tikai tas, ka šie vārdi iedarbojas uz zirgiem. Es pat nezinu, kādā valodā tie ir.
- Es ļoti vēlētos saprasties ar zirgiem tikpat labi, kā to dari tu, Igras skatienā bija lasāma teju vai pielūgsme. Vai tas būs ļoti nekaunīgi, ja lūgšu, lai tu man iemāci šos vārdus?
- Manis pēc, kaut tūliņ pat, Suzanna atmeta galvu. Taču tas ir dzimtas īpašums. Tādēļ, pirms es pieņemu šādu lēmumu, man vispirms ir jāsaņem atļauja no saviem vecākiem. Tomēr man šķiet, ka tev tas nebūt nav vajadzīgs. Ne kurai katrai meitenei izdodas divu dienu laikā panākt aizvainota ērzeļa uzticēšanos.
Tas bija tiesa. Igra pati jau bija sapratusi, ka tādas attiecības, kādas bija izveidojušās starp viņu un Ēnu, ir liels retums. Un tam nebija nekāda sakara ar vārdošanu. Ari Heinriha un Tveika attiecības bija īpašas. Lai gan to pamatā nebija likta domu apmaiņa.