- Esmu pārliecināta, ka tu kādreiz kļūsi par izcilu jātnieci un vēl izcilāku zirgu pavēlnieci, Suzanna sirsnīgi uzsmaidīja meitenei, nebēdnīgi piemiedzot ar aci. Tam tev nebūs nepieciešami nekādi vārdi. Tikai tava sirds.
Smiekli un možas sarunas turpināja piepildīt nometnes pagalmu, kad pēkšņi Tveiks saausījās un sāka tramīgi lūkoties apkārt. Zirga jutīgā dzirde ātrāk nekā cilvēku ausis uztvēra smalko zumoņu, kādu radīja automašīnas dzinējs. Cilvēki kluso troksni saklausīja tikai tad, kad virs koku galotnēm parādījās tumšā Rolls Royce aprises. Pavērtām mutēm visi lūkojās debesīs, kamēr smagnējā mašīna lēni un cienīgi piezemējās nometnes laukumā.
- Tas nu gan ir pārsteigums, piesteigusies pie mašīnas, Suzanna atrāva pasažieru puses durtiņas un cieši apskāva smalko, iznesīgo sievieti, kas izskatījās tikai nedaudz vecāka par Suzannu pašu.
- Mēs nolēmām negaidīt un steidzāmies šurp, lai nenokavētu iespēju satikt cirmeniešus, Ingrida Vilhelmsone melodiski iesmējās.
- Patiesībā mēs jau bijām iecerējuši uzkavēties Suzannas nometnē, lai sastaptu jūs, Zefārs devās apsveicināties ar atbraucējiem. Viņa seju rotāja tik plats un sirsnīgs smaids, kādu pārējie līdz šim nebija redzējuši.
Pat tad, ja Obzānam nebūtu iespējas ar loģiku izsecināt, kas ir atbraucēji, ieraugot Uvi Vilhelmsonu, viņš nojaustu, ka viņa priekšā ir valdnieku dzimtai piederīgais. Slaidais, plecīgais un iznesīgais vīrietis izstaroja karaliskumu. Suzanna bija pilnībā mantojusi tēva vaibstus. Ari Uvem bija tās pašas elfu ausis un bālā āda. Rietošās saules staros vīrieša platlnblondajos matos iemirdzējās pa retam sirmam pavedienam. Tikai grumbas nodeva viņa patieso vecumu un lielo cilvēka asiņu piejaukumu, lai gan tikpat dziļas grumbas ir redzētas daža četrdesmitgadnieka sejā.
Visvairāk Obzānu izbrīnīja Ingrida. Viņš, protams, bija lasījis par Lāču klanu, taču rakstos bija minēts, ka lāču sievietes ir liela auguma, plecīgas un muskuļotas. Viņas raksturoja kā varonīgas cīnītājas, kas bez kavēšanās stājas pretī pat vislielākajam pārspēkam. Dažos rakstos bija teikts, ka lāču sievietes spējot kailām rokām nožņaugt pieaugušu dēmonu. Ingridai šādi apraksti noteikti nepiedienēja. Viņa sniedzās meitai tikai līdz plecam, turklāt bija krietni smalkāka par Suzannu. Nekas neliecināja, ka šī Lāču klana pēctece spētu kaut mušu nosist. Tomēr vienu lāču pazimi Obzāns nekļūdīgi pamanīja: rakstos bija minēts, ka lāči ilgi saglabā jaunību. Ingrīdā tas atspoguļojās pilnībā. Lūkojoties abās sievietēs, bija pat grūti pateikt, kura no viņām ir māte un kura meita. Pēc izskata Obzāns nedotu Ingrīdai vairāk par divdesmit pieciem vai trīsdesmit gadiem.
- Ļauj nu man tevi apskatīt, Uve satvēra Zefara rokas. Safīra zobenvaldis, ko tu neteiksi! Kas to būtu domājis?! Es ļoti priecājos par tevi, manu zēn!
Samulsušais Zefārs pēkšņi nosarka līdz pat ausu ļipiņām.
Apsveicināšanos pārtrauca Tveiks. Zirgs nebija radis pie tik skaļas kņadas, automašīnām un cilvēku burzmas. Viņš jutās neveikli un vēlējās pēc iespējas drīzāk noslēpties no svešām acīm.
- Es vedīšu Tveiku atpakaļ pie vikingiem, Heinrihs pačukstēja Sedram un jau cēla kāju kāpslī, kad viņu apturēja Ingrīdas skatiens.
- Es domāju, ka šim skaistulim atradīsies vieta ari manas meitas staļļos, viņa uzsmaidīja. Nav jēgas doties ceļā, tumsai tuvojoties.
- Piekritu, Suzanna noskaldīja un pagriezās pret Igru. Manuprāt, Heinrihs neiebildīs, ja tu aizvedīsi Tveiku uz stalli. Līdzās Ēnam ir brīvs steliņģis.
Viņa lai vestu Tveiku?! Ar šo dzīvnieku spēja tikt galā tikai Heinrihs. Igra platām acīm lūkojās te uz Suzannu, te uz Heinrihu, un viņas acis pazibēja bailes.
- Būs labi, meitēn, Suzanna viltīgi pasmaidīja un piemiedza Igrai ar aci.
* * *
Aiz loga jau bija satumsusi dziļa nakts, taču kotedžā neviens to nemanīja. Cirmenieši apbēra Vilhelmsonus ar jautājumiem par Domhandas vēsturi. Ari Suzannas vecāki nepalika parādā: visi tika rūpīgi iztaujāti par to, kā kļuvuši par cirmeniešiem un kādi ir viņu tuvākās nākotnes plāni.
Pat Sedram nācās atzīt, ka saruna ar Uvi un Ingridu bija ļoti noderīga un interesanta. Lai gan jau sen šķirti no Domhandas, viņi spēja izskaidrot ļoti daudzus četrotnei pagaidām vēl neizprotamus jautājumus. Sedru visvairāk interesēja ģeogrāfija. Uve teju vai stundu stāstīja par Domhandas valstīm, to politisko iekārtu, ekonomiku, resursiem un cilvēku ieradumiem.
Turpretī Igrai daudz svarīgāka šķita domhandiešu kultūra. Šajā jautājumā īsta eksperte izrādījās Ingrida. Viņa zinājās stāstīt ne tikai par Lāču klanu, bet arī par orkiem, rūķiem, troļļiem, elfiem un šamaniskajām tautām. Vislielāko interesi izraisīja viņas stāstījums par tauridiem radījumiem, kas bija pa daļai brieži, pa daļai cilvēki. Viņu apraksts līdzinājās tam, ko mītos un pasakās dēvēja par kentauriem, taču tauridu augumu atšķirībā no kentauriem viscaur klāja biezs kažoks, atstājot atsegtu tikai seju un plaukstas. Turklāt tauridiem ik pa laikam bija jāēd kā briežiem un ik pa laikam kā cilvēkiem, jo viņiem bija divas gremošanas sistēmas. Ingrida skaidroja, ka senā domhandiešu leģendā stāstīts par briežkopju tautu. Viņi bijuši tik loti pieķērušies saviem dzīvniekiem, ka nevēlējušies no tiem šķirties ne brīdi. Šī tauta pielūgusi senu dievību Artemīdu, kas bijusi pazīstama ari Jaunajā pasaulē. Dieviete esot uzklausījusi briežkopju lūgumu un pārvērtusi viņus, lai viņiem vairs nekad nebūtu jāšķiras no saviem briežiem.
- Bet elfi taču esot mazi, spārnoti radījumi ar visai nejauku raksturu, ieminējās Igra. Mūsu ciematā mēdza ar elfiem biedēt neklausīgus bērnus.
- Tas ir ļoti plaši izplatīts uzskats, Ingrida iesmējās. Taču man šķiet, ka Suzanna un Uve nemaz tik mazi un spārnoti neizskatās, vai ne?
- Elfi, Ingrida turpināja, kad smiekli bija norimuši, mēdz būt ļoti dažādi. Es pat sacītu, ka pastāv vairākas elfu rases. Par to varētu sarakstīt veselus pētījumu sējumus. Piemēram, Talu dzimta ir rados ar zemienes elfiem, kurus mēdz dēvēt ari par augstajiem elfiem. Šie elfi ir ļoti skaisti, labi veidoti, gaišmataini vai, tieši pretēji, tumšmataini. Tas atkarigs no reģiona. Zemienes elfiem raksturīga bāla āda. Viņi ir ļoti talantīgi, gudri un labi saprotas ar dzīvniekiem. Meža elfi savukārt ir mazāka auguma, smalkāki. Viņu matu krāsa variē no gaiša rudzu toņa līdz pat tumši kastaņbrūnam. Šie elfi ir mežu sargi, un, lai netraucētu dzīvniekiem, viņi savus mājokļus veido kokos. Šā iemesla dēļ meža elfi ir ļoti izveicīgi.
- Vai elfi mēdz būt arī… ļauni? Igra saminstinājās.
- Skumji to atzīt, sarunā iesaistījās Uve, bet tādi tiešām ir. Mans vectēvs, kurš bija to visu dzirdējis no sava vectēva, zināja stāstīt, ka daudzi elfi no dažādām elfu tautām ir pārgājuši tumšo spēku pusē. Līgums ar tumsas spēkiem nepaliek bez sekām, un viņu izskats ir mainījies. Tumsas maģija gan nav spējusi viņus sakropļot, kā tas noticis ar dēmoniem, kuru tāltālie senči bija cilvēki. Tomēr viņu izskats ir mainījies. Katra elfa raksturīgākās iezīmes ir kļuvušas neskaitāmas reizes izteiktākas. Elfi, kuriem pirms tam bijusi bāla āda vai gaiši mati, zaudējuši pēdējos pigmentus un kļuvuši pilnīgi balti. Džungļu elfi, kuriem bijusi raksturīga kaparkrāsas āda, kļuvuši tumši vlnsarkani, nereti pat ar violetu mirdzumu. Taču viņu izskats ir mazākā nelaime. Svarīgāk ir tas, ka elfi glabā tūkstošiem gadu senas zināšanas, un tumsas spēkiem tie ir kā Svētais Grāls.