- Un atli? ieminējās Sedrs, kura uzmanību šis vārds bija piesaistījis Ledkalnes ķēniņa hronikā.
- Atli ir labi pazīstami arī Jaunajā pasaulē, Ingrīda mīklaini smaidīja. Tikai šeit viņus sauca nedaudz citādāk par atlantiem. Nē, tie nav tie paši, par kuriem jums stāstīts skolā kā par vieniem no senākajiem dieviem, kas uz saviem pleciem turējuši zemeslodi. Šajā gadījumā runa ir par Atlantidas iedzīvotājiem. Tiesa, stāsti par to, ka viņu augums esot sniedzies vienpadsmit metru augstumā, kā saka vieni, vai piecu metru augstumā, kā raksta citi, ir mazliet pārspīlēts. Patiesībā atlu auguma garums nepārsniedz trīs metrus. Šajā ziņā viņi līdzinās dēmoniem, kas augumā ir tikpat lieli, taču dēmonu izskatu iespaidīgāku padara varenie spārni. To pletums spēj sasniegt pat sešus metrus.
- Diemžēl, Uve smagi nopūtās, mans vectēvs sacīja, ka atlu i ilts ir izzudusi arī Domhandā. Vismaz tādas ziņas viņš bija saglabājis kopš Sevritela laikiem.
- Šķiet, ka es zinu, kādēļ atli tiek uzskatīti par izzudušiem, domīgi ieminējās Sedrs. Viņš paņēma Ledkalnes ķēniņa hronikas tīstokli un izlasīja to visiem.
Uz mirkli istabā iestājās dziļš, sāpīgs klusums. Domhandiešu pēctečiem bija smagi uzzināt, ka kāda no Domhandā mītošajām ciltīm ir tik smagi cietusi. Taču tas neturpinājās ilgi. Jau pēc mirkļa Zefārs sāka iztaujāt domhandiešus par zinātni un maģiju. Viņu interesēja ari tas, cik augstu tehnoloģiskās attīstības līmeni varētu būt sasniegusi Domhanda.
- Gandrīz necik, Uve iesmējās. Ja vien par augstiem tehnoloģiskiem sasniegumiem neuzskatām tarānus, katapultas, trebučetes, ballistas un citu tamlīdzīgu tehniku, kādu Jaunajā pasaulē lietoja pirms tūkstošiem gadu. Taču, ja tu domā par tādiem augsto tehnoloģiju sasniegumiem kā datori, saules paneļi un lāzertehnoloģijas, tad aizmirsti šos cilvēciskā slinkuma produktus. Domhandā to visu aizstāj prāta spēks maģija. Taču, kas attiecas uz zinātni, tad varu apgalvot, ka tā zinātne, kas zināma tev, ir vārgi zīdaiņa šļupsti salīdzinājumā ar to, kas pastāv Domhandā. Alķīmija, kosmoloģija, ko domhandieši dēvē par zvaigžņu zintīm, dažādu līmeņu maģija tas viss ir ļoti attīstīts. Tiesa, atšķirīgām tautām ir atšķirīgs zināšanu līmenis dažādās jomās. Piemēram, orki neapgrūtina sevi ar smalkajām zintīm. Kā zemkopjiem viņiem svarīgāk ir zināt sējai un pļaujai labvēlīgākos zvaigžņu stāvokļus, spēt paredzēt lietu un sniegu, kā ari kontrolēt dabas procesus, lai sausuma laikā pievilktu laukiem tuvāk mākoņus un izsauktu lietu. Vēl jo vairāk to, ka ne jau kuru katru kultūru var sēt vai stādīt baltā vai sarkanā mēness laikā.
- Kāda mēness? nu bija Suzannas kārta brīnīties.
- Slikti tu esi bērnībā klausījusies, meit, Ingrīda maigi norāja Suzannu. Domhandā atšķirībā no Jaunās pasaules ir divi mēneši sarkanais un baltais. Esmu dzirdējusi, ka ari Jaunajā pasaulē ap Zemi kādreiz esot riņķojis sarkans mēness, taču tas neesot noturējies Zemes gravitācijas laukā, tomēr palicis tepat, Saules sistēmā. Savukārt Zeme esot sagūstījusi citu kosmosa klaidoni mūsu tagadējo mēnesi. Domhandieši uzskata, ka Zemei ir izdevies noturēt savu sarkano mēnesi un piesaistīt sev ari balto. Taču manas zināšanas par zvaigžņu zintim ir visai viduvējas. Lāču klanam svarīgākas ir zināšanas par augiem, tāpat kā pūķiem svarīgākas ir zināšanas par aerodinamiku, kā mēs to saucam, un ģeoloģiju, jo pūķu tauta pārsvarā dzīvo kalnos.
- Pūķu tauta?! Igra, Sedrs un Zefārs vienā balsi izsaucās.
- Jā, pūķu tauta jeb drakoni, paskaidroja Ingrida. Daži ir līdzīgi tiem, kurus pazīstam no viduslaiku Eiropas priekšstatiem. Šie pūķi līdzinās milzu ķirzakām ar zvīņām klātu ķermeni un plēvjainiem spārniem. Citi pūķi ir kā milzu čūskas. Iespējams, ka tieši no šiem pūķiem radušies ķīniešu un japāņu veidotie tēli. Atšķiras gan pūķa ādas krāsa, gan lielums, gan spējas. Mūsu dzimtā ir daudz nostāstu par melno pūķi Holimu. Viņam nav spējusi kaitēt ne uguns, ne ieroči. Viņa vienīgā vājā vieta bijusi rīkle. Hdēļ Holims bijis praktiski nenokaujams. Šis pūķis esot piedalījies neskaitāmās kaujās kopā ar Cirmeņu un viņa sabiedrotajiem.
- Mani vairāk interesē tas, ieminējās Obzāns, kā lai mēs izpildām savu uzdevumu: atdodam Stihiju Meistariem kristālus?
- Uz šo jautājumu gan man nebūs atbildes, dēls, Uve smagi nopūtās. Līdz šim vakaram es pat nenojautu, ka dēmonu gari… to daļas atrodas Jaunajā pasaulē. Tali zināja, ka Cirmens ir nolaupījis dēmoniem kristālus, taču nezināja, ka dēmonu gari tika sašķelti. Šajā jautājumā jūs zināt vairāk nekā mēs.
* * *
Tikai uz rita pusi viņi izklīda, lai kaut dažas stundas pagulētu. Tomēr, lai cik noguris, Sedrs nespēja aizmigt. Visu vakaru viņu nebija pametušas savādas izjūtas. Klusi izlavījies no kotedžas, viņš ar baudu ieelpoja dzestro gaisu. Nometnē valdīja miegains klusums. Tas gan nedaudz nomierināja Sedra prātu, tomēr milzīgais informācijas daudzums, kas bija saņemts pēdējo stundu laikā, nebija sašķirojams un sakārtojams dažu minūšu laikā. Pūķi viņa domās jaucās ar troļļiem, taurīdi ar atliem un dēmoniem. Viss bija sajaucies baisā biezputrā. Un visam klāt vēl apziņa, ka nenovēršami tuvojas bridis, kad viņiem nāksies šķērsot pēdējo robežu Vārtus.
- Nevari aizmigt? līdzās atskanēja klusa balss. Sedrs strauji apcirtās un gandrīz notrieca no kājām Suzannu. Ja neiebilsti, es varētu tev sarūpēt sabiedrību.
- Neiebilstu, Sedrs nomurmināja. Suzannas klātbūtnē viņš jutās neveikli. Taču ar vienu noteikumu: iztiksim bez stāstiem par Domhandas plašo iemītnieku klāstu.
Suzanna klusi iesmējās. Viņa lieliski saprata, kā šobrīd jūtas Sedrs. Viņa visu šo informācijas kaudzi bija saņēmusi pamazām, kā bērnu dienu pasakas. Tas ļāva viņai pakāpeniski aprast ar domām par domhandiešiem, lai gan izglītošanās skolā vēlāk bija likusi apšaubīt stāstu patiesumu. Tomēr apziņā jau bija sakārtojusies domhandiešu klasifikācija: pūķi pie pūķiem, rūķi pie rūķiem.
- Esmu ar mieru, viņa mierīgi noteica. Mani šobrīd vairāk nodarbina pašas nākotne.
- Neņemšos apgalvot, ka es tevi nesaprotu, Sedrs klusi noteica. Viņš atcerējās savas nesenās šaubas. Arī man nebija viegli to visu pieņemt. Vēl šobrīd neesmu pārliecināts, ka vēlos turpināt šo spēli, kuras scenāriju neskaitāmus gadsimtus pirms manas dzimšanas ir sarakstījuši citi.
- Scenāriju? Suzanna iespurdzās. Scenāriju tu raksti pats, mans draugs. Tas, kas tev ir jāpieņem, ir tikai spēles uzdevumi. Kā tu šo spēli nospēlēsi, tā jau ir tava izvēle.
- Tu gribi teikt, ka tev šo spēli pieņemt ir viegli?
- Man nav viegli pieņemt to, ka viss, kas kādreiz šķita kā mīts, kā leģendas, izrādās reāla un taustāma patiesība. Sedrs drīzāk juta, nevis redzēja, ka Suzanna parausta plecus. Taču to, ka esmu Akotala mantiniece un mans pienākums ir kāpt Loredas tronī, lai patriektu despotus, kas apspiež manu tautu, man pieņemt nav grūti. Visu savu līdzšinējo dzīvi esmu darījusi to, ko esmu vēlējusies. Esmu apmierināta ar to. Taču šāda dzīve nesniedz īstu gandarījumu. Šajā nometnē mēs esam izpētījušas daudzus antīkās pasaules kultūras un sadzīves aspektus. Neskaitāmas amazones ir sarakstījušas zinātniskos darbus par šīm tēmām un tā paplašinājušas vēstures zināšanu apvāršņus gan sev, gan citiem. Tu jau zini, ka daudzas ziņas Lielajā Sprādzienā tika neatgriezeniski iznīcinātas. Daļu no tām mēs esam atjaunojušas. Taču arī šī apziņa nesniedz īstu, pilnasinīgu gandarījumu.
- Tagad dzīve man piedāvā izaicinājumu stāties savas tautas kareivju priekšgalā un vest viņus pretī uzvarai, viņa turpināja. Vai tas nozīmē pieņemt scenāriju? Noteikti nē! Tas nozīmē pieņemt spēli, izaicinājumu.