- Tavā gadījumā tas tā noteikti ir, Sedra grūtsirdība auga augumā. Bet mans algoritms ir negrozāms: doties uz Domhandu, atrast Stihiju Meistarus, atdot kristālus, lai iestātos miers, pēc tam nodzīvot vēl kādus simts gadus un mierīgi "nolikt karoti".
- Tas nav scenārijs, Sedr, Suzanna nepiekāpās. Tie ir tikai spēles uzdevumi. Tas nozīmē, ka tu zini, ar ko tam visam būtu jābeidzas. Bet vai, uzliekot roku uz sirds, tu šajā pašā brīdī vari apzvērēt, ka tā tas viss tiešām notiks?
Sedrs klusēja. Kā gan viņš to varētu zināt? Viņš pat nezināja, vai viņiem izdosies atrast Stihiju Meistarus! Visam pa vidu vēl bija arī Liza, kura jāatbrīvo no Smagāra.
- Redzi nu, Suzanna uztvēra puiša klusēšanu kā apliecinājumu tam, ka viņai ir taisnība. Pilnīgi un negrozāmi skaidrs šajā spēlē ir tikai viens: agri vai vēlu gan tevi, gan mani, gan citus piemeklēs bioloģiskās dzīves gals. Dzīvais nevar dzīvot mūžīgi, mans draugs. Taču ne tu, ne es, ne kāds cits nevar pateikt, kur, kad un kā tas notiks. Tātad tas nav scenārijs. Tie ir tikai spēles noteikumi. Tu vari tos ievērot. Vari pārkāpt vai mēģināt apiet. Tā tu mainīsi notikumu gaitu un rakstīsi pats savu scenāriju.
Pat Igrai nebūtu izdevies labāk izskaidrot viņam šābriža situāciju. Pamazām Sedra prāts nomierinājās, domas norima un sāka sakārtoties. Suzannai bija taisnība: neviens jau nerausta viņu kā ampelmani. Viņam ir iespēja pēc sava prāta mainīt situāciju, tā mainot notikumu iznākumu. Scenārijā jau bija izdarīti nopietni labojumi. Ja viss būtu noritējis tā, kā tam bija jānotiek pēc Ledkalnes ķēniņa pareģojuma, tad viņi tagad būtu nevis četri, bet pieci cirmenieši.
Elkardonas pils, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša otrais ceturksnis
Jau kuru reizi Smagārs secināja, ka Mataau gaume viņam šķiet kroplīga. Viņam nebija nekādas izpratnes par skaisto. Lai gan viņš Elkardonas pils fasādi bija saglabājis nemainīgu, tādu, kāda tā bijusi
Akotala laikā, iekšpusē uzturēties bija gandrīz neiespējami. Akotala laiks Elkardonā bija pielīdzināms Renesansei Jaunajā pasaulē. Skaistuma un izsmalcinātības laikmeta vainagojums bija pēc Akotala paša projekta celtā pils. Smagārs bija lasījis, ka marmors pils celtniecībai ticis vests no pašas Noljāras. Prasmīgie noljāriešu kalnrači bija piemeklējuši visskaistākos un izcilākos marmora bluķus un izslīpējuši no tiem krāšņās plāksnes, kas, pareizā secībā samontētas, veidoja pils sienu mozaikas. Jau ārsienas vien bija īsts mākslas darbs. Stāsti liecināja, ka Akotala laikā arī iekštelpas bijušas iekārtotas pārdomāti, katrai lietai te bijusi sava vieta un nozīme. Tagad pils iekšienē nekas vairs neliecināja par tālajiem laikiem. Mataau visu bija pārkārtojis pēc sava prāta. Greznas marmora kolonnas bija izrotātas ar banālām apzeltītām, stilizētām vīnstīgām. Pret Noljāras marmora žilbinošo baltumu Malkoras zelts, kas tika izmantots apzeltījumiem, izskatījās bāls un nožēlojams.
Sienas, kuras kādreiz rotājuši Domhandas varoņu dzīves apraksti, tagad klāja neiederīgi koši paklāji un ieroču kolekcijas. Greznās un dārgās bronzas un sudraba skulptūras, kas attēloja sendienu varoņus, asi kontrastēja ar sarkankoka paneļiem, kas bija izraibināti ar kokgriezumiem un dārgmetālu inkrustācijām. Līdzās košajiem paklājiem lepni greznojās medību trofejas. Šeit ik uz soļa radās iespaids, ka pils īpašniekam ir pārāk daudz līdzekļu un pārāk maz prāta.
Tieši tas pats bija sakāms par pils mēbelēm. Augsti un plati kokgriezumiem rotāti krēsli, kuru sēdekļi bija pārvilkti ar savvaļas zvēru ādām. Milzīgais kamīns, iespējams, vienīgais interjera priekšmets, kas vēl atcerējās Talu dzimtu, nekādi nesaderēja ar spilveniem, kas bija pārvilkti ar zaļu un sarkanu samtu un izsvaidīti pa visu kamīnzāles grīdu. Taču visnepatīkamāko iespaidu radīja logi. Talu laikā tie bija veidoti tā, lai telpās ieplūstu pēc iespējas vairāk gaismas. Mataau noteikti nepiederēja pie gaismas mīļotājiem, jo logi bija aizklāti ar bieziem, smagiem aizkariem, kas bija bagātīgi izšūti ar zelta diegiem un lētām stikla pērlītēm un pat visgaišākajā dienā padarīja telpas drūmas un nomācošas.
Pēc savos mājokļos ierastās izsmalcinātās greznības Smagārs šajā pilī jutās neomulīgi. Viņam trūka gaismas un gaisa. Pat Tauers, kuru viņš par saviem līdzekļiem bija atjaunojis, izskatījās mājīgāk. Taču ilgajā mūžā Smagārs bija iemācījies prasmīgi slēpt savas izjūtas un ne ar vaibstu neizrādīja Mataau to, cik nepatīkamu iespaidu radīja šis mājoklis.
Smagāra viri bija izvietoti netālu no pils esošajās kazarmās, iekārtotās Akotala staļļos. Šāds ēkas izmantojums lika Smagāram pasmaidīt: kaujinieki vai zirgi nekādas atšķirības. Kā vieni, tā otri bija tikai instruments mērķa sasniegšanai. Tikai Džons, Renārs un vēl daži Smagāram tuvākie miesassargi tika izmitināti pilī. Ar īpašu lepnumu Mataau bija izrādījis Smagāram apartamentus, kurus bija licis sagatavot Lizas vajadzībām. Zinādams šo to par Jaunās pasaules tikumiem, Mataau bija izvēlējies divas blakus esošas telpas, kurās varēja iekļūt gan katrā atsevišķi, gan šķērsojot otru.
Viena telpa pēc Mataau rīkojuma bija iekārtota kā guļamistaba. Tur atradās tik plata gulta, ka tajā mierigi satilptu seši cilvēki, turklāt starp viņiem būtu pietiekami liels atstatums, lai ķermeņiem nenāktos saskarties. Iztēlojies trauslo, smalko Lizu šajā gultā, Smagārs sevī nosmējās, ka meitenei būtu nepieciešama karte, lai no rīta atrastu ceļu laukā no tās. Ar šo pārspīlējumu vien Mataau nepietika. Viņš bija pavēlējis izgatavot gultai milzīgu, bagātīgi sakrokotu un smalkiem izšuvumiem rotātu baldahīnu, kas attēloja galvenos zvaigznājus. Pati gulta bija pārklāta ar leopardu un tīģeru ādām, zeltītiem pušķiem rotātu zīda pārklāju, un tās galvgali dižojās krietna vīra auguma spilveni, kas drīzāk atgādināja nelielus paugurus. Lai šajā gultā justos daudzmaz ērti, gulētājam būtu nepieciešams vismaz divus metrus liels augums.
Greznākā pērle šajā telpā pilnigi noteikti bija spogulis, kas, baltā marmora ietvarā iestrādāts, spēja atspoguļot cilvēku pilnā augumā. Ielūkojoties šajā spoguli, radās iespaids, it kā cilvēks skatītos pats uz savu portretu.
Kad ar žestu, kura vulgaritātes uzsvēršanai pietrūka tikai triumfējošs izsauciens "ta-dam!", lords Mataau atvēra milzīgā skapja durvis, Smagāra acis šausmās iepletās. Tas, kas bija sakarināts šajā istabas lieluma mēbelē, atgādināja brokāta, zelta un kruzuļu neprātu. Viņš mēģināja iztēloties Lizu iespīlētu kādā no šiem tērpiem, kuru korsetes daļa nopietni apdraudētu pat viskalsnākās sievietes iekšējo orgānu veselību, elpošanu un asinsriti, bet pārlieku kuplās svārku daļas bija pamatots iemesls jebkuru sēdēšanai paredzēto mēbeļu platuma palielināšanai vismaz divreiz. Smagāra iztēle uzbūra tēlu, kuru atlika vien papildināt ar pūderētu baltu parūku un uz vaiga pielīmētu samta "mušiņu", lai izveidotu pilnīgu priekšstatu par baroka laikmeta kurtizāni. Lai cik ļoti viņš ienīda Atraktus un Gjarahu, ko tādu viņš nespētu Lizai nodarīt.
Paldies, mans draugs, Smagārs izmocīja smaidu, lai neaizvainotu namatēvu, taču Elizabete ir radusi valkāt karotāja tērpu. Tu tiešām esi pacenties, tomēr šoreiz tas bijis lieki.
Nedaudz uzmetis lūpu, Mataau samierinājās ar šādu pavērsienu. Lai nu par ko, bet par Jaunās pasaules sievietēm un to tikumiem viņam bija pārlieku maz zināšanu. Viņš bija dzirdējis, ka tās neesot pārāk smalkas un drīzāk līdzinoties sieviešu drēbēs tērptiem pusaugu puikām. Tādēļ Lizas ģērbšanās stilu viņš ar vieglu roku norakstīja uz Jaunās pasaules, viņaprāt, visai ačgārno izpratni par sievišķīgumu.